Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 9

– Nē, nopietni, Mollij, šī māja ir pārāk liela, lai tu tiktu ar to galā. Mēs ar Gremu raizējamies par tevi.

Mollijas vedekla, gaišmatainā un apaļīgā Šerija Bīrdsala pietuvināja tējkannu Mollijas tasei un pielēja to pilnu, atkal pievērsdamās tematam, kas bija kļuvis pārlieku pazīstams pēdējo nedēļu laikā. – Nu kāpēc tev ir vajadzīgas trīs guļamistabas?

Un Mollija atbildēja tāpat kā allaž, ar kautrīgu smaidu. – Nu, patiesībā māja nav nemaz tik liela.

Mollija nebūt nebija tāda muļķe, par kādu Šerija viņu uzskatīja. Viņu neaizkustināja rūpju maska, kuru Šerija bija uzlikusi savai pamatīgi nopūderētajai sejai, jo šī saruna allaž centrējās ap vārdiem “Rudens klēts”, it kā tas būtu satelīta navigācijas ierīcē ieprogrammēts mērķis.

Māja bija Mollijai par lielu, taču tā nepavisam nebija tik liela kā māsas māja turpat kaimiņos. Mārgareta dzīvoja ļoti vecā, majestātiskā mājā ar sešām guļamistabām un nelielu ezeru turpat teritorijā. Viņas vīrs Bernards bija mantojis “Ezermāju” no saviem vecākiem, un tas bija viņš, kurš uzbūvēja “Vītolus” Mollijai uz savas zemes pirms daudziem gadiem. Nekustamais īpašums Augšhopltonas ciemā kļuva aizvien dārgāks ar katru aizejošo gadu. Mollijas māja, kas nebija ieķīlāta, maksāja traku naudu, un viņas dēls Greiems un vedekla Šerila bija vistiešākie mantinieki.

– Tā, apēd kādu gabaliņu kūkas. – Šerija nogrieza katrai pa gabalam. – Nedošu tev pārāk daudz, – viņa muļķīgi pasmaidīja, pasniedzot Mollijai gabalu, kas bija divreiz mazāks par pašai nogriezto. Šerija iebāza kūku mutē un norija to pāris kumosos. Krēms un pūdercukurs pielipa pie viņas sarkanās lūpukrāsas, un, kad viņa to noslaucīja ar salveti, krāsa izsmērējās. Izskatījās, it kā viņai uz lūpām būtu asinis, nevis grims.

Mollija smalki knibinājās ap savējo, īsti nekārodama pēc kūkas, un vismazāk jau nu kopā ar Šeriju, kura bija uzsākusi šos otrdienu apmeklējumus pirms dažām nedēļām ne no šā, ne no tā. Vīramātei pievērstā uzmanība bija uzlēkusi no nulles līdz sešdesmit, un Mollija zināja, ka tam ir kāds iemesls. Viņa šaubījās, vai runa ir par naudu, tāpēc ka Greiems bija nodibinājis un vadīja pats savu uzņēmumu; viņiem abiem ar sievu piederēja greznas automašīnas un nesen uzcelta plaša māja, kas bija nokrāsota nedabiski sārtā un dzeltenā tonī. Jebkurā gadījumā, lai ko Šerija vēlējās no viņas, tas vēl nebija pienācīgi noformulēts; tas slēpās aiz atnestajām kūkām, saviesīgajām sarunām un nevērīgām piezīmēm par “Rudens klēti”.

Šerija parasti sāka ar norādēm uz to, ka Mollija ir uzņēmusies par daudz un cik ļoti viņi ar Greiemu satraucas par to, kā viņa tiks galā.

Greiems, kuru Šerija allaž sauca par Gremu, acīmredzami nebija tik ļoti noraizējies, tāpēc ka brauca ciemos reti: tikai tad, kad tas bija nepieciešams, Ziemassvētkos, dzimšanas dienā un Mātes dienā – ja vien viņi nebija devušies brīvdienās uz savu villu Grieķijā. Viņš bija nodevis visas sabiedriskās izpausmes sievas ziņā, sievietei, kura ne velti bija nosaukta tādā pašā vārdā kā dzēriens, kas bija lipīgi salds un baudāms tikai nelielos daudzumos vienreiz gadā ap Ziemassvētkiem.

– Tu taču vēl aizvien esi pataupījusi vienu guļamistabu Gremam, un nez vai viņš tajā gulēs, – Šerija iesmējās.

– Nē, – Mollija atbildēja, rezignēti nopūzdamās. Patiesībā viņa arī nevēlējās, lai dēls tajā gulētu. Viņa gribēja redzēt šajā istabā savu mazo Greiemu, savu mazulīti. Tādu, kāds viņš bija, pirms tēvs bija padarījis dēlu par savu kopiju miniatūrā. Mollijai gribējās aizsniegties pagātnē, paņemt savu mazuli un bēgt, bēgt kopā ar viņu, lai Edvards viņus nemūžam neatrastu.

– Šī māja ir krietni par lielu vienam cilvēkam. Mēs ar Gremu raizējamies, ka mājas darbi tevi nobeigs. Un tas, ka uz kāpnēm nav laukumiņa…

Šerija turpināja runāt, vēl aizvien cenzdamās pārliecināt Molliju par to, ka viņa ir astoņdesmit astoņus gadus veca invalīde, kura nevar iztikt bez pamperiem un biezenī savārīta ēdiena, nevis sešdesmit astoņus gadus veca gluži spējīga sieviete. Kāpēc lai viņai savā vecumā vajadzētu pārcelties uz pansionāta tipa mītni? Viņa lieliski spēja uzkāpt pa kāpnēm un nospiest veļas mašīnas pogu. Fiziski viņai nekas nekaitēja, garīgi – nu, viņas atmiņa sāka mazliet pieklibot. Nesen viņa bija aizmirsusi, kur nolikusi lietas. Viņa bija nozaudējusi sudrabaino kompakto pūderi, kas parasti atradās rokassomiņā, un senatnīgo zelta pildspalvu, kuru bija sev nopirkusi kā dāvanu piecdesmitajā dzimšanas dienā. Vēl grūtāk izskaidrojams bija tas, ka viņa bija pazaudējusi mazo Royal Doulton ražojuma dāmas statueti. Tā bija arī reta, no agrīnajām. Mollija bija domājusi, ka tā atrodas drošībā uz plaukta otrajā guļamistabā kopā ar piecām citām kolekcijas figūriņām. Taču tur tās vairs nebija. Tā bija dāvana no Hārvija, viņas otrā vīra. No vīrieša, kura pasniegto laulības gredzenu viņa bija norāvusi no pirksta, uzzinot par viņa romānu. Un viņam bija pieticis nekaunības, aizejot paņemt gredzenu sev līdzi.

Mollija nebija ieminējusies Mārgaretai par to, ka Šerija viņu apciemo katru nedēļu, jo māsa būtu taisnā ceļā devusies pie viņas vedeklas un noprasījusi, kādu spēli viņa spēlē. Mārgareta neuzticējās Šerijai un Greiemam ne par mata tiesu, lai gan tie abi kopā svēra vairāk nekā trīssimt kilogramus. Mārgareta spēja sajust, kur tas suns aprakts, vēl pirms suņa vecāki bija viņu ieņēmuši. Un Mārgareta dedzīgi sargāja māsu.

Jau mātes miesās Mārgareta bija sagrābusi sev lauvas tiesu drosmes, atstājot dvīņumāsai tikai nožēlojamas atliekas. Mārgaretai nepatika Šerija, māsasdēls viņai patika vēl mazāk, un starp diviem dzirnakmeņiem nonākusī Mollija nevēlējās uzkurt viņu starpā vēl lielākus nepatikas ugunskurus. Viņa mīlēja Mārgaretu un jutās sāpināta par to, ka māsa nevelta uzmanību Greiemam – un ka šīs jūtas ir abpusējas.

– Mēs ar Gremu vakar pabraucām garām burvīgai mājai, – Šerija nevainīgi nočivināja. – Es teicu Gremam: “Vai nav skaista celtne?” Veca savrupmāja, un es nespēju noticēt, ka Greiems man atbildēja, ka tā esot “Rudens klēts”. Nebiju iedomājusies, ka tā būs tik skaista. Man gribētos tev to parādīt.

Klāt esam, šodien arī “Rudens klēts” tiek pieminēta, Mollija nodomāja. Viņa malkoja tēju, nodūrusi skatienu. Viņai nebija nekādas vajadzības doties apskatīt “Rudens klēti” – viņa to jau pazina. Tā bija vecā Vūlstoku savrupmāja pie Ketervudas robežas, kas bija pārbūvēta tā, lai puse kļūtu par aprūpes dzīvokļiem, bet otra puse par veco ļaužu pansionātu. Ketervuda bija vismazāk iekārotais rajons šajā apkaimē, kurā toni noteica drūmu sociālo māju puduris. Pat suņi nevēlējās vieni paši doties uz Ketervudu. Mollija, Mārgareta un Bernards tur bija apciemojuši senu draugu pirms dažiem mēnešiem. Izskatījās, ka savulaik ēka bijusi diža, un fasāde arī tagad likās iespaidīga, taču iekšpusē telpas bija nolaistas un neremontētas, un gaisā valdīja skolas ēdnīcas smaka, kas kairināja viņu nāsis vēl ilgi pēc aizbraukšanas.

– Nedomāju, ka man to gribētos, – Mollija noteica un ievēroja, kā Šerija viegli sakniebj augšlūpu. – Es nepiederu pie tām, kam patīk skatīties uz vecām mājām.

– Aiziešu tikai uz tualeti, ja drīkst, – noteica Šerija. Viņai izdevās piecelties kājās tikai pēc diviem mēģinājumiem. Šerija bija apaļīga sieviete ar milzīgām krūtīm, kas varētu viņu apgāzt, ja pēcpuse nenodrošinātu zināmu līdzsvaru. Un tomēr viņa bija krietna sieva Gremam… Greiemam, liels viņa balsts. Un labākais bija tas, ka Greiems, šķiet, viņu mīlēja, patiešām dievināja. Kādreiz Mollija bija bažījusies, ka viņš nespēs mīlēt. Viņam allaž nācās grūti veidot attiecības. Skolā dēlam nebija īstu draugu, un arī koledžā viņš izrādījās vientuļnieks. Mollijai gribējās ticēt, ka tā cēlonis ir viņa lielā gudrība: pārlieku intelektuāliem jauniešiem taču bieži radās problēmas ar sabiedrisko dzīvi, vai ne? Tomēr dziļi sirdī, lai arī viņa centās to neatzīt, Mollija apzinājās, ka Greiems Edvīns Bīrdsals bija ārkārtīgi nepatīkams.

Mollija izdzirdēja nodevīgo trešās augšstāva guļamistabas grīdas iečīkstēšanos: šajā istabā viņa turēja savu datoru un dokumentus, kas bija ieslēgti rakstāmgaldā. Mollija bija nodzīvojusi šajā mājā pietiekoši ilgu laiku, lai pazītu ikvienu koka dēļu izdvesto čukstu un nopūtu. Vai Šerija atradās tur, un, ja jā, tad ko viņa tur darīja? Mollija nožēloja, ka Mārgaretas nav tepat līdzās. Mārgareta atstāja uz Šeriju tādu pašu iespaidu, kādu citronzāles eļļa uz mušām.

Kā uz burvju mājienu Mārgareta pabāza galvu pa durvīm. – Tā esmu tikai es, mīļā. Vai tējkanna jau ir uz plīts?

– Tev katrā laikā. – Mollija pielēca kājās, lai sameklētu krūzi savai dvīņumāsai. Viņas bija izskatījušās pilnīgi vienādas līdz pat agrīnam pusaugu vecumam, kad Mollija bija zaudējusi svaru, bet Mārgareta kļuvusi apaļīgāka, un tas viņai piestāvēja, tāpēc tā arī palika. Mollija aizvien bija smalka un tieva – Mārgareta bieži apgalvoja, ka pārāk tieva, tāpēc piespieda māsu izēst šķīvi katru reizi, kad viņas ēda kopā. Personības ziņā Mārgareta allaž bija valdonīgāka, skaļāka un pašapzinīgāka. Šīs īpašības bija ļāvušas viņai izveidot medmāsas karjeru, kamēr Mollijas maigākā, mazāk godkārīgā daba piespieda viņu samierināties ar ārsta prakses administratores vietu ciemata vietējā doktorātā.

Viņu otrā atšķirība bija Mārgaretas slepenais talants. Tomēr viņai tas bija izrādījies drīzāk lāsts.

Mārgareta paostīja gaisu sev priekšā. – Kas tā par smaku?

Tas bija Šerijas parfīms. Šķebinošs un piesātināts, tas iekļuva dziļi nāsīs. Armija to būtu varējusi izmantot indīgās CS gāzes vietā.

Mārgareta ievēroja lielo, uzkrītošo leopardādas rokassomu un savietoja to ar telpā valdošo smaku. Viņa pazina tikai vienu cilvēku, kas varētu staipīt apkārt tādu somu. Bārnslijas atbilde aktrisei Betai Linčai ar vairogdziedzera problēmām..

– Skatos, ka tu neesi viena.

– Šerija ir augšstāvā.

Kā uz burvju mājienu tualetē tika norauts ūdens, un Mollija iedomājās, ka viņa laikam būs kļūdījusies par guļamistabu. Galu galā Šerija atradās tualetē.

– Izklausās pēc ziloņu bara, – noteica Mārgareta, kad Šerija sāka kāpt lejā pa kāpnēm smagiem soļiem. – Laikam jau diēta nav iedarbojusies.

Mollija pielika pirkstu pie lūpām. – Savaldies, – viņa brīdināja.

– Ņam, ņam, ņam… – šķelmīgi noteica Mārgareta, pamirkšķinādama pārmetošajai māsai.

– Ak, sveika, Mārgareta, – ierunājās Šerija, no jauna ienākdama istabā. – Cik patīkams pārsteigums!

Kā tad, māsas nodomāja garīgā unisonā.

– Sveika, Šerij, – Mārgareta pasmaidīja. Mollija zināja, ka tas ir māsas neīstais smaids, tāpēc ka viņa atieza zobus, un viņa to nekad nedarīja, ja smaidīja patiesi. – Cik patīkami tevi atkal satikt. Kā klājas ģimenei?

– Ļoti labi, pateicos. Grems kā parasti smagi nostrādājas, un Ārčijs mācās universitātes otrajā kursā.

– Ko viņš studē? – Krabju mocīšanu? Genocīdu?

– Socioloģiju.

Drīzāk jau sociopātiju, Mārgareta nodomāja.

– Viņš ir ļoti gudrs. Tāpat kā tēvs, – Šerila lepni noteica.

– Esmu jau aizmirsusi, kā viņi abi izskatās, – noteica Mārgareta, turpinādama demonstrēt biedējošo smaidu, kas izķēmoja viņas seju gluži kā miroņa grimase. – Nez vai Greiemam maz bija sākusies pubertāte, kad es viņu pēdējoreiz redzēju. – Un, ja tas būtu manā ziņā, es būtu noslīcinājusi to sīko smerdeli vēl pirms tās sasniegšanas.

– Ha, ha, – Šerija iesmējās. – Man šķiet, ka mūsu kāzas notika pēc pubertātes. Viņš ir ļoti aizņemts. Protams, viņam gribētos pavadīt vairāk laika ar māti. C’est la vie. Es arī reti redzu savu mazo Ārčiju.

– Laimīgā, – Mārgareta klusi noņurdēja. Ārčijs tikpat lielā mērā bija Greiems miniatūrā, cik Greiems bija sava tēva Edvīna kopija. Egoistisks omas bojātājs, kas domāja tikai par sevi un neinteresējās ne par vienu citu. Ārčijs lika matiem uz viņas skausta sacelties stāvus gaisā, lai arī Mārgareta to nekad nebija atzinusi māsai. Pat bērnībā viņā jautās kas tāds, kas salīdzinājumā lika viņa tēvam atgādināt Svēto Asīzes Francisku – un tas nebija viegli panākams.

– Tad nu es labāk braukšu mājās spodrināt misiņu, – noteica Šerija, noslidinādama mēteli no krēsla atzveltnes. Mētelis izskatījās dārgs. Tam bija mīksta atlasa odere un zelta ķēdīte pie apkaklītes, aiz kuras to pakarināt. – Tiksimies drīz vien, dārgā. – Viņa pieliecās pie vīramātes un noskūpstīja viņu uz vaiga, atstājot uz tā sarkanas lūpukrāsas pēdas. Šerila nosūtīja gaisa skūpstu Mārgaretai. – Priecājos tevi atkal satikt, Mārgareta. Tu labi izskaties.

– Tu tāpat, – Mārgareta atbildēja, vēl aizvien ar atieztiem zobiem.

Ar to pašu Šerija izgāja no istabas, atstājot gaisā aiz sevis parfīma un matu lakas aromātu.

Mārgareta aizgaiņāja šo smaržu, kamēr tā nebija nonākusi plaušās.

– Kas tas par parfīmu? Dezinfekcijas līdzeklis? Viņa laikam uzlējusi sev virsū veselu spaini. Un veselu pudelīti matu lakas.

– Viņa nāca taisnā ceļā no frizētavas.

– Vai tā bija slēgta?

– Nejaukā Mārgareta, – Mollija iesmējās.

Mārgareta pasniedzās pēc cepuma. – Jādomā, ka būtu pārāk nekaunīgi no manas puses jautāt, kāpēc Greiems tevi nav apciemojis jau vairākus mēnešus.

Mollija paraustīja plecus. Viņa nebija redzējusi dēlu kopš Mātes dienas, un arī tad tas bija sasteigts desmit minūtes ilgs apciemojums. – Dažreiz es prātoju, vai viņš maz atceras par manu eksistenci.

Mārgareta iekoda mēlē, lai nepateiktu to, ko domāja. Tā vietā viņa pieliecās un aplika roku māsai ap pleciem.

– Skaidrs, ka atceras. Tu viņus izaudzini, iemāci atplest spārnus, un tad noskaties, kā viņi aizlido paši savā dzīvē. Tāds ir mātes pienākums. – Tikai Mollijas gadījumā viņai tā arī nebija radusies izdevība audzināt dēlu. Tomēr Mārgareta šaubījās, vai tas būtu ko mainījis. Greiems bija izkurtējis caur un cauri, tāpat kā viņa tēvs. No viņa nekas labs nebūtu sanācis arī tad, ja viņu audzinātu vesela abatija ar Džūlijām Endrūsām jautri dziedošu mūķeņu korī. – Mēs viņiem liekam neskatīties atpakaļ, tiklīdz viņi ir izlidojuši no ligzdas, un jūtamies satriektas, kad viņi mums paklausa.

– Melinda gan tāda nav. – Mollijas atbildē jautās skumjas.

– Puikas ir savādāki, mīļā.

Mārgareta runāja tik maigi, cik vien spēja, lai arī sirsnīgi ienīda māsasdēlu kopš brīža, kad viņas sešgadīgā meita bija ieskrējusi mājā, saukdama, ka viņas divpadsmitgadīgais brālēns cenšas pakārt kaķi Klodu lecamauklā. Mārgareta bija viņu kārtīgi nopērusi, un kopš tās reizes abi viens otru no sirds ienīda. Klods bija tik dziļi satriekts, ka pēc tam Bernards bija vienīgais vīrieškārtas pārstāvis, kuru viņš spēja pieciest. Greiems bija uzaicinājis tanti uz savām kāzām tikai tāpēc, ka Mārgareta bija bagāta un viņš rēķinājās ar lielu dāvanu: par to viņa jutās pārliecināta. Tomēr viņš bija pārrēķinājies.

– Mīļā, man tev kaut kas jāpasaka, – sacīja Mārgareta, mainīdama tematu. – Runa ir par mūsu šīgada brīvdienām. Mēs brauksim kruīzā. Izbraucam praktiski pēc divām nedēļām, pirmajā jūnijā, un atgriezīsimies septītajā jūlijā. Tas viss ir noticis pēdējā brīdī. Man ļoti žēl.

Mollija uzreiz atplauka. – Ak tā? Es vienmēr esmu gribējusi braukt…

Kaut kas māsas sejas izteiksmē lika viņai aprauties.

– Ak, – viņa apķērās. – Es nebraukšu, pareizi?

– Ai, mīļā, – Mārgareta maigi noteica. – Bernards uzgāja piedāvājumu, ko mēs nespējām noraidīt, un rezervēja mums daļu no kruīza apkārt pasaulei par godu zelta kāzām. Šoreiz tikai mums abiem. Vai tu esi briesmīgi vīlusies?

Mollija enerģiski papurināja galvu. – Neesi nu tāda auša, Mārgareta. Esmu braukusi atpūsties kopā ar jums katru gadu ceturtdaļgadsimta garumā. Domāju, ka jums jau sen vajadzēja izbaudīt divvientulību. Skaidrs, ka jums ir jābrauc, un, bez šaubām, es neesmu vīlusies.

– Tikai šoreiz. Tu taču iztiksi, vai ne?

– Jādomā, ka tikšu galā, – Mollija pasmaidīja, norīdama asaras. Viņa vēl nekad nebija šķīrusies no māsas uz tik ilgu laiku. Bija gluži ticams, ka atgriežoties Mārgareta atradīs viņu “Rudens klētī”, turklāt “Vītoli” būs pārdoti un iegūtie ieņēmumi ieskaitīti Greiema bankas kontā, ja viņi ar Šeriju centās panākt to.

– Bernards raizējās par to, kā tu to uztversi, – sacīja Mārgareta, saspiezdama Mollijas plaukstu. – Viņš teica, ka atlīdzināšot tev par to un mēs visi kopā dosimies kruīzā nākamgad.

– Oho, tas nu gan ir kaut kas. – Jaukais Bernards, nodomāja Mollija. Viņa bija meklējusi savu Bernardu Brendivainu visu mūžu. Divas reizes viņai bija licies, ka tāds ir atrasts, un abas reizes bija izrādījies, ka nekā.

– Nāc, paēdīsim kopā pusdienas, – sacīja Mārgareta. – Bernards gatavo vistu vīna mērcē. Un mums nupat ir piegādāta kaste deserta vīna. Domāju, ka mums tas jānogaršo, lai pārliecinātos, vai tas bijis labs ražas gads.

– Nujā, tas mani ir pārliecinājis, – noteica Mollija. – Tūlīt atnākšu. Gribēju ielikt dažus palagus veļas mašīnā.

Mārgareta atgriezās mājās, un Mollija devās augšā, lai noņemtu gultasveļu: šīsdienas silto vēju nedrīkstēja laist zudībā. Durvis uz trešo guļamistabu, kuras allaž stāvēja ciet, nu bija mazliet pavērtas. Tātad viņa tur tomēr bijusi. Šerija Bīrdsala galu galā bija ošņājusies pa viņas māju.