Читать книгу Randiņš tējnīcā - Millija Džonsone - Страница 7

Kamēr Šons Makārtijs tukšoja kafijas tasi, viņš noskatījās, kā sieviete ar spurainiem tumši brūniem matiem, turēdama rokā lejkannu, aplaista košās puķes, kas spraucās no kastēm pie kafejnīcas logiem, un iedomājās par kādas Enidas Blaitones grāmatas vāku ar laumiņu virsū. Tieši to viņa tam atgādināja: trauslu, sīku radību ar spārniem, kas bija paslēpti zem koši zilā sarafāna. Šons atradās pārāk tālu no viņas, taču varēja saderēt, ka sieviete, laistot puķes, dungoja. Un smaidīja. Viņa allaž smaidīja, it kā būtu dzimusi ar augšupvērstiem lūpu kaktiņiem. Leonora Merimena. Viena no tām kaitinošajām personām, kuras dzīve noteikti bija piepildīta ar konfeti, spožumu un fejām. Viņas glāze allaž bija ne tikai pa pusei pilna, bet arī krāsaini burbuļoja. Viņam radās nojauta, ka par spīti tam, ka sievietei bija apmēram trīsdesmit pieci gadi, viņai mājās plauktos atradās mazo poniju kolekcija.

Un tomēr tam nebija nekādas nozīmes. Kamēr vien viņa laikus maksāja par kafejnīcas nomu, Šons jutās tikpat priecīgs, lai arī ārēji nesmaidīja, un viņu ceļi krustojās tikai lietišķos jautājumos. Sākotnēji viņa bija noīrējusi telpas uz sešiem mēnešiem, lai arī Šons nomniecei bija piešķīris vienu mēnesi par velti apmaiņā pret telpu iekārtošanu, jo viņa vēlējās to paveikt pati un uz sava rēķina. Šons nojauta, ka termiņa beigās viņa drīzāk izbeigs līgumu, nekā to pagarinās. Viņš tikpat kā nebija redzējis kafejnīcā apmeklētājus kopš tās atvēršanas pirms mēneša, un viņai taču tie bija vajadzīgi, lai kaut ko nopelnītu? To zināja ikviens muļķis. Tomēr viņš bija prasījis pietiekoši pieticīgu īres maksu, jo viņa bija pirmā, kas atvēra savu uzņēmumu šajā četrstūrī – topošajā Springhilas laukumā. Nu jau bija pabeigta otrā kārta – lai gan, jo mazāk par to runā, jo labāk, un viņi bija ķērušies pie trešās. Vēl četras kārtas nebija pabeigtas, taču par tām tikpat kā neviens neinteresējās. Šons bija atraidījis pāri, kurš vēlējās atvērt intīmpreču veikalu. Galu galā viņš bija ne tikai attapīgs uzņēmējs, bet arī krietns īru katolis, kuru nomāca vainas apziņas un goda jautājumi.

“Stūra tējnīca”. – Tā būs tāda kā literārā kafejnīca, – viņa bija tam teikusi. Skaidrs, ka Leonora (“Ak, sauciet mani par Leniju”) uzskatīja, ka atrodas Oksfordā vai Sentendrū, kur erudīti intelektuāļi katru rītu stāvēs rindā pie durvīm, pieprasot kafiju ar nokrejotu pienu. Viņš prātoja, vai nevajadzētu sievietei pavēstīt, ka patiesībā viņi atrodas sastingušā miestā ārpus Bārnslijas uz zemes, kas bija īsta mēslu bedre, līdz Šons to bija nopircis un padarījis par savu impēriju. Viņam nācās nojaukt veco stiepļu fabriku un nolīdzināt zemi, kas bija izmaksājis veselu bagātību, tomēr viņš cerēja, ka tas izrādīsies to vērts, pateicoties pieaugošajai cilvēku straumei, kas plūda cauri pa ceļam uz “Ziemas pasauli”, Ziemassvētku atrakciju parku dažu jūdžu attālumā.

Merimenas kundze bija atgādājusi daudz mēbeļu. Šons redzēja, kā piebrauca furgoni un vīri sanesa tās iekštelpās. Viņš bija dažas reizes ielūkojies pa logu, kad Leonora bija devusies mājās. Sienas tagad bija nokrāsotas maigi krēmīgos un sārtos toņos, un trijos telpas stūros atradās stikla vitrīnas, kas bija pilnas ar papīru un pildspalvām, un citiem rakstāmpiederumiem. Centrālo vietu aizņēma seši apaļi galdiņi ar metāla apkalumiem, un pie katra bija novietoti četri krēsli ar sirdsveida atzveltni. Tas viss bija ļoti skaisti un meitenīgi, un atgādināja īstu franču šiku. Šons rēķinājās, ka pēc pāris mēnešiem nomniece varētu nozust kādā mēnesnīcas naktī, un viņam atliktu konstatēt, ka gan viņa, gan viņas greznās mēbeles ir pazudušas.

Viņa smaidīja. Atkal. Šons redzēja, kā sievietes lūpas savelkas augšup, viņai pagriežoties uz vienu pusi. Tāds pastāvīgs možums viņu kaitināja. Par ko te vajadzēja priecāties? Visi viņa paziņas sūrojās par to, ka šis ir draņķīgākais pavasaris, kāds vien redzēts kopš laika gala. Temperatūra turējās zem nulles kopš novembra, un pirmajā maijā pat bija uzsnidzis sniegs. Tikai tagad, maija vidū, saule ar saviem stariem mēģināja izlauzties cauri mākoņiem, taču, lai arī stari bija spoži, tajā pašā laikā saulīte izrādījās ar zobiem.

Lenija bez brīdinājuma pagriezās un pieķēra Šonu skatāmies. – Makārtija kungs! – Viņa pamāja. – Sveiki. Vai jums atradīsies kāds brītiņš?

Šons klusībā norāja sevi par to, ka nav laikus novērsies. – Protams, – viņš īgni noteica. Šons piegāja pie skaistās kafejnīcas un īsi pamāja.

– Labrīt, Makārtija kungs. Nu jau laukums iegūst kārtīgas aprises, vai ne?

– Jā, tā ir, – viņš noteica un nodomāja: “Vai viņa mani pasauca šurp, tikai lai to pajautātu?” Šonam nebija ne laika, ne vēlēšanās nodoties tukšām pļāpām.

– Ceru, jums nebūs iebildumu, ja es ieminēšos, ka krāns tējnīcā sācis tecēt. Pagaidām noplūde ir neliela, taču man negribētos, lai tā pastiprinātos.

– Paņemšu savu instrumentu kasti un atgriezīšos pēc pāris minūtēm.

– Pateicos jums.

Viņam ienākot, tējnīca bija aicinoši silta un patīkami smaržoja.

– Esmu pagatavojusi karsto šokolādi ar vaniļu. Vai jūs gribētu tasīti? – Lenija viņam uzsmaidīja.

Šonam nebija atlicis laika pusdienām, un viņš bija vienlīdz izsalcis un izslāpis. – Paldies, – viņš noteica.

– Kūku? – Viņa norādīja uz diviem šķīvjiem zem stikla kupola uz letes. Uz viena atradās tumši brūna kūka, zem otra citronu torte. Tās izskatījās lieliski, tomēr Šons atteicās. Viņš salabos krānu un tad aši dosies prom, pirms viņa būs sākusi runāt visādas bērnišķīgas blēņas. Par varavīksnēm un lācīšiem, un to, kā pagatavot kēksiņus.

Lenija viņam ielēja šokolādi, pievienojot putukrējumu un pārslas.

– Jauna recepte, – viņa noteica. – Kad te sanāks cilvēku bari. – Viņas acis priekā zibēja.

Šons iekšēji nopūtās.

– Jūs domājat, ka tas notiks?

– Protams, – viņa pasmaidīja. Šons ievēroja, ka Lenijai bija balti, līdzeni zobi. – Viens apmeklētājs pagaidām ir te pusdienojis trīs reizes. Sikhu džentlmenis. Turklāt viņš nopirka no manis arī divas pildspalvas.

Oho, atlicis tikai mēnesis, lai tu varētu doties pensijā, pateicoties visam nopelnītajam, nodomāja Šons, izvilkdams no somas uzgriežņu atslēgu un iedzerdams malku šokolādes. Uz tases bija uzzīmēts liels ruds runcis.

– Ņau.

Uz brīdi Šonam likās, ka skaņu ir izdevusi tase.

– Tā, Binglija kungs, ej atpakaļ gultā un beidz izrādīt ziņkārību, – sacīja Lenija, pieliekdamās pie milzīga ruda runča, kurš bija pienācis klāt un apostīja Šona somu. Viņa to pacēla, pagrieza otrādi, un runcis devās atpakaļ uz to vietu, no kuras bija atnācis.

– Vai kafejnīcā tas ir atļauts? – Šons apjautājās, saraukdams degunu.

– Nemaz nezinu, – Lenija atbildēja. – Taču viņš te paliks.

Vai jums garšo šokolāde?

– Ē, jā, – atteica Šons. Viņš lēsa, ka drīz vien pie Lenijas ieradīsies Vides veselības dienests. Laikam jau kafejnīca neiet kopā ar kaķiem, vai ne?

– Vai nav par biezu? Kā jums liekas, vai vajadzētu pievienot vairāk piena?

Augstais Dievs, domāja Šons. Tā bija karstās šokolādes tase, nevis pieteikums pavāru meistarības konkursam.

– Viss kārtībā, – viņš noteica, noņemdamies ar krānu. Šons ievēroja, ka Lenijas priekšauts ir apdrukāts ar Penguin grāmatu vākiem, bet uz kabatas bija attēlots ruds guļošs kaķis. To viņa ir uzšuvusi pati, viņš nodomāja. Un viņai tas ir labi izdevies. Lenija izskatījās pēc tādas, kurai varētu padoties tādi darbi. Šons labi spēja iztēloties viņu naktīs aužam paklājus mājā, kas pilna ar grāmatu plauktiem.

Šonam patika grāmatas, un viņš daudz lasīja mājās vakara klusumā. Kaķi viņam īpaši nepatika, taču Šonam nebija gadījies daudz saskarties ar mājdzīvniekiem. Viņš neatbalstīja emocionālu pieķeršanos.

– Kas notiek ar kūkām, kuras jūs nepārdodat? – viņš apjautājās, pieliekdamies, lai pārbaudītu, vai zem izlietnes neveidojas noplūde.

– Es tās vedu uz bezpajumtnieku patversmi, – Lenija atbildēja. – Taču drīz vien vairs nebūs, ko vest. Jūtos pārliecināta, ka šī mazā kafejnīca būs cilvēku pilna. Jebkurā gadījumā tēja ir tikai mans vaļasprieks. Skaidrs, ka īstais rūpals ir veikals.

Un tas vareni zeļ un plaukst, Šons klusībā nomurmināja.

– Lielākoties pasūtījumi pienāk internetā, – Lenija paskaidroja, itin kā nolasījusi viņa domas. – Esmu aizņemta, pasūtot un iesaiņojot to, ko esmu pārdevusi dienas laikā, kad kafejnīca ir tukša. Tāpēc varat neraizēties par īres maksu. Makārtija kungs.

Viņa iesmējās, un Šons nodomāja, ka šī skaņa atgādina zvaniņa šķindas.

– Tā, gatavs ir, – viņš noteica, iemezdams uzgriežņu atslēgu atpakaļ instrumentu somā. Šons izdzēra pēdējās šokolādes atliekas. Tā garšoja pēc izkusušiem cepumiem, un Šons sprieda, ka šī šokolāde ļaus viņam noturēties vēl kādu stundu, pirms nāksies mest malā darbus un apēst sviestmaizi. Patiesībā viņš labprāt būtu izdzēris vēl vienu tasi. Šons nešaubījās par to, ka tad, ja viņš palūgtu papildporciju, Lenija to neliegtu, turklāt vēl ar smaidu, taču tas nozīmētu jaunas saviesīgas sarunas, un Šons Makārtijs nebija noskaņots uz tādām.

– Pateicos, – noteica Lenija Merimena. – Vai esmu jums ko parādā?

– Nē, – viņš atbildēja, atgaiņādamies ar rokas mājienu.

– Tas piederas pie nomas maksas.

– Nu, jūs zināt, kur mani atrast, ja vēlaties kļūt par klientu, – Lenija runājot piešķieba galvu.

– Es nepiederu pie tiem, kas staigā pa kafejnīcām, – Šons atteica. – Esmu pārāk aizņemts. Es tās tikai būvēju.

Viņa iesmējās, it kā Šona īgnums viņu uzjautrinātu. – Nu, jebkurā gadījumā paldies.

Šons paņēma savu instrumentu somu un devās atpakaļ cauri tējnīcai. Žēl, ka tā allaž bija tukša, jo Lenija bija to ļoti labi iekārtojusi. Viņš nopētīja stikla vitrīnas, iedams tām garām. Tās bija pilnas ar dāvanām – vērtīgām dāvanām: no klaviatūras taustiņiem veidotām aproču pogām, sīkiem sudraba amuletiem grāmatu formā, no lapām darinātas grāmatzīmes – jādomā, ka lapas nāca no dāmu romāniem, Šons nosprieda, ieraugot ar sarkanu krāsu iespiestu vārdu “Dārsijs”. Tās bija amizantas, interesantas lietiņas, par kurām jūsmotu literatūras mīļotāji – protams, izņemot viņu pašu. Šonam patika lasīt grāmatas, taču viņš nejuta nekādu vajadzību izrotāties ar kaklasaites adatu Edgara Alana Po silueta veidā.

Starp pēdējo vitrīnu un durvīm atradās koka dēlis ar pastkartēm no dažādām pasaules malām. Viņš pamanīja vienu no Madrides, citu no Kosas salas, bet vēl kādu no Lisabonas.

– Kā sauc jūsu internetveikalu? – viņš jautāja.

– “Grāmatu lietas”. Viegli un vienkārši. Jums ir patīkams akcents, Makārtija kungs. Īrijas ziemeļi vai dienvidi?

– Ziemeļi, – atbildēja Šons.

– Mana meita Anna piedzima Korkā, – Lenija sacīja. – Vēl bija atlikušas divas…

Šona saviesīgo sarunu brīdinājuma signāls uzreiz ieslēdzās. Laiks doties projām.

– Paldies par šokolādi, – viņš sacīja, satverdams durvju rokturi. – Man ir jāiet pelnīt iztiku.

– Bez šaubām, – Lenija noteica un saprotoši pamāja. – Aizņemti cilvēki.

Patiešām, aizņemti cilvēki, Šons nodomāja. Viņam patika pašam sava aizņemtība. Patika iespēja piepildīt domas ar darbu un rūpalu, un grāmatām dienas beigās, lai nevajadzētu domāt par Belfāstā un pēc tam Londonderijā aizvadīto laiku, kas vēl aizvien viņu vajāja, pat pēc trīsdesmit četriem gadiem.

Lenija pieliecās pie rudā runča, kas bija saritinājies groziņā.

– Ak, Binglija kungs, – viņa noteica, pakasīdama runci aiz auss, pēc kā viņš sāka murrāt. – Žēl, ka Annas nav te un viņa to neredz. Viņai te patiktu, vai ne? Viņai te patiks, pareizi?