Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 10

Eimija Laila tā arī nesaprata, kas viņu bija pamodinājis tajā naktī uz svētdienu. Parasti viņa gulēja mierīgi, un Fredam arī bija ciešs miegs. Trīsdesmit piecus gadus viņi gulēja blakus, un Freds reti modās pirms laika. Acīmredzot kāda sestā sievas maņa lika Eimijai atvērt acis pulksten divos naktī un, ieraugot vīra pusi gultā tukšu, steigties ārā no istabas, pat neuzvelkot rītasvārkus. Vai arī tās bija bažas, kas viņu urdīja. Pēdējās pāris dienās Freds izturējās ļoti savādi. Kaut kas viņam darīja raizes. Eimija cerēja, ka tā atkal nav viņa sirds. Ārsts bija nepārprotami Fredu brīdinājis, ka stress viņam ir kaitīgs, bet, lai arī kad viņa apjautājās, kā vīrs jūtas, viņš vienmēr atbildēja, ka viss esot kārtībā. Viss kārtībā. Ļoti izvairīgi.

Varbūt bija atskanējis kāds troksnis, skaņa, izlaužoties cauri mājas sienām. Mājā, kur viņi svinēja jubilejas, dzimšanas dienas. Izaudzināja bērnus. Un viņa bija steigusies meklēt vīru. Viņa bija ļoti steigusies.

Un tagad viņa atradās virtuvē kopā ar policijas priekšnieku, bet Freds mēms un sastindzis gulēja kabinetā. Abi gaidīja neatliekamās medicīniskās palīdzības ierašanos. Lai gan Fredam ārsti vairs nebija vajadzīgi. Vairs ne.

– Tātad jūs nedzirdējāt viņu izejam no guļamistabas? Eimija ar neko neredzošu skatienu lūkojās uz vīrieti, kas stāvēja viņai pretī. Policijas šefs Drenens. Redbadā policijas priekšnieki vienmēr bijuši Dreneni.

– Misis Laila?

– Jā?

– Vai jūs dzirdējāt, ka jūsu vīrs iziet no guļamistabas?

– Nē.

– Bet kaut kas jūs pamodināja?

– Jā.

– Vai neatceraties, kas tas bija?

– Nē.

Drenens droši vien vēlējās noskaidrot kaut ko vairāk, bet viņai nebija nekā, ko teikt.

– Vai jūs zināt, kas tas ir? – Drenens pacēla plastmasas maisiņu, kurā bija ielicis maziņu eņģeli. Tas bija melns, ar izplestiem spārniem. Eimijai atkal saskrēja asaras acīs. Šonakt Fredam eņģelis būtu noderējis. – Es to atradu jūsu vīra plaukstā, misis Laila. Vai esat to iepriekš redzējusi?

Eimija apjukusi papurināja galvu.

– Vai tas bija Fredam rokā? Bet… kāpēc Freds turēja rokā eņģeli? Turklāt, ja tas… – Viņa apklusa, cenšoties savaldīties. – Ja tas viņam nepalīdzēja. Nepasargāja viņu. – Viņai aizlūza balss.

– Nezinu, – policijas šefs līdzjūtīgi sacīja. Viņš pasniedza Eimijai salveti. – Man… man ļoti žēl.

Viņa nosusināja acis.

– Paldies…

– Vēl tikai daži jautājumi. Vai tiešām neesat iepriekš redzējusi šo eņģeli? Uz vīra rakstāmgalda vai kabinetā? Uz naktsgaldiņa?

Eimija papurināja galvu.

– Vai tas jums neko neizsaka?

Viņa vēlreiz papurināja galvu.

– Varbūt tam ir kāda reliģiska nozīme?

– Freds nebija īpaši reliģiozs.

Virtuvē ienāca kāda sieviete, un Holts atkāpās, lai viņa varētu saņemt Eimijas roku. Viņš jutās atvieglots, ka ieradusies Halija Bjūtina. Apmēram pirms gada viņai arī bija nomiris vīrs, un Laili atbalstīja viņu pirmajās izmisuma pilnajās stundās. Tagad bija Halijas kārta palīdzēt Eimijai.

– Man tik ļoti, ļoti žēl, – Halija teica viņai raksturīgajā čērkstošajā balsī. Gara auguma sieviete, slaida, viņa valkāja klasiska piegriezuma apģērbu, kas viņai labi piestāvēja. Sirmie mati bija apgriezti īsi un eleganti, lielās brilles raga ietvarā izskatījās gan modernas, gan funkcionālas. Viņas vīrs bija strādājis par rūpnīcas finanšu direktoru, un pat dziļākajās bēdās viņa nekad neparādījās pavirši vai nolaidīgi ģērbusies. Arī tagad, nakts vidū, viņa bija izgludinātās biksēs un blūzē, un viņas izturēšanās pauda klusu cieņu.

Viņa cieši apņēma Eimiju ap pleciem, tā noslēpjot pastāvīgo roku un galvas trīcēšanu.

– Vai drīkstu viņu uzvest augšstāvā? – Halija jautāja Holtam. Piesmakušā balsī viņa rūpīgi izrunāja vārdus, it kā to izteikšana prasītu zināmu piepūli. Pārkinsona slimība nomāca viņas ķermeni, bet asais prāts joprojām zibsnīja acu skatienā.

– Jā, pagaidām man tas ir viss.

Halija pamāja un, aplikusi roku Eimijai ap pleciem, aizveda viņu prom.

Holts devās uz Laila kabinetu, kur Sema beidza fotografēt. Apgabala slimnīcas neatliekamās palīdzības ārsti un koroners doktors Fērgusons gaidot stāvēja malā. Doktors jau bija noteicis aptuvenu nāves iestāšanās laiku un cēloni – pilnīgi iespējams, ka infarkts, turklāt Lailam tas bija otrais, – un nekas cits te vairs nebija darāms. Vienīgi jāizpēta dīvainais mazais eņģelis.

Holts pacēla pierādījumu maisiņu pret gaismu un nopētīja tajā ielikto figūriņu. Kāda tai bija saistība ar Fredu Lailu? Kāpēc viņš to bija sažņaudzis plaukstā? Bērnu rotaļlieta – lūk, pēc kā mazais eņģelis izskatījās. Kaut kas no Cracker Jack kastes. Tikai baismīgāks. Melnais eņģelis. Ļaunais gars.

Atvairījis nelāgu priekšnojautu, Holts pamāja Samantai.

– Kārtībā. Vedīsim misteru Lailu prom.

Ziņas par Freda Laila nāvi zibens ātrumā pāršalca Redbadu, iznīcinot pirms pāris dienām radīto svētku noskaņu. Edija vēroja, kā pilsētai pārklājas drūma nomāktība. Galvas bija noliektas zemāk, balsis skanēja domīgāk. Bizness ritēja gausāk. Pat Lūsija ar savu aso mēli bija pieklususi. Nostājusies pie letes, viņa košļāja ledus gabaliņu no tukšas glāzes.

Edija vēlreiz ielēja tajā kokakolu.

– Tātad… tu domā, ka tā ir taisnība – par melno eņģeli? – Lūsija šeit dzīvoja jau sen, un, ja Freda Laila nāve izraisītu valodas, viņa pirmā varēja kaut ko zināt.

– Par to, ka pie Freda Laila līķa atrasts melnais eņģelis?

– Par to, ko tas nozīmē.

– Neko tas nenozīmē. Vīri tikai tenko kā tirgus sievas. – Dzirdēju, ka tam esot sakars ar nepatikšanām rūpnīcā.

– Paklau, vai tu gribi noticēt vecu kundzīšu pļāpām?

– Beidz, Lūsij, labāk pastāsti.

Vecākā sieviete nopūtās.

– Ak, nu labi. Tikai nesaki, ka es tevi nebrīdināju. – Atbalstījusies pret bāra leti, viņa iedzēra kolu. – Pirms daudziem, daudziem gadiem kāds “Hamerbiltā” it kā iekļuvis ķibelē. Tas bijis saistībā ar naudu. Notikusi naudas piesavināšanās. Grāmatvedības papīru viltošana. Kaut kas tamlīdzīgs. Daži teica, ka viņš nav bijis vainīgs, vairākums apgalvoja pretējo. Pierādījums bija tā vīra pašnāvība.

Edijai nebija patīkami vēlreiz noklausīties stāstu par savu ģimeni, it kā tā būtu sveša. Viņa mudināja Lūsiju turpināt.

– Vai tad tam ir kāds sakars ar melno eņģeli? Kā gan?

– Tā cilvēka ģimene – sieva, māte, kas lai zina, kurš, – uzlika tādu eņģeli par kapa pieminekli. Un vienas nakts laikā tas kļuva melns.

Edija iesmējās.

– Ko niekus!

– Es jau teicu, ka tās ir muļķības.

Reds paliecās uz priekšu.

– Aizej uz kapsētu un apskaties savām acīm. Virs kapa slejas liels, vecs, melns eņģelis kā tāds sātana sūtnis. – Viņš pamāja, lai Edija pastiepjas tuvāk. – Runā, ka tas atkal kļūšot balts, kad tiks pierādīts, ka tas cilvēks nav bijis vainīgs.

Lūsija nogrozīja acis.

– Vēl runā, ka tikai jaunava drīkstot tam pieskarties.

– Tad jau laikam uz tevi tas neattiecas, – Reds izmeta, un Lūsija viņam iegrūda dunku.

– Paklau, Edij! – Kreisajā pusē kāds aicināja atnest pasūtīto. Edija devās otrpus letes un pasniedza divus alus kausus pastāvīgajiem apmeklētājiem – Rasam Elamam un Hovardam Veinam.

– Vai dzirdēji par melno eņģeli, kas atrasts pie Freda Laila līķa? – Hovards apjautājās.

– Neko citu kā tikai runas par mirušā vīra kapu, – Edija atteica.

– Man šermuļi skrien pār muguru, – Hovards atzinās. – Tas atgādina kaut kādu sātana pielūgšanas sektu.

– Nomierinies, Hovij! – Rass sacīja. – Līdz Helovīnam vēl tālu.

– Jā, bet es esmu redzējis to kapu, – Hovards uzstāja. – Pie tā stāv melns eņģelis.

– Turpini dzert aliņu, un tev rādīsies vesels bariņš melnu eņģeļu, – Rass iedzēla, izraisot apkārtējo smieklus.

Edija savilka lūpas smaidā, bet nesmējās. Freds Lails bija dabūjis to, ko pelnījis, vai tad ne? Satraukums, kādu izraisīja viņa nāve, bija taisnīga reakcija.

Viņa pārlaida skatienu bāram, meklējot, kura reakciju varētu pārbaudīt. Bija ieradies jauns apmeklētājs.

Holts Drenens. Ģērbies savā formastērpā, ja to tā varētu nosaukt. Seksīgās džinsa biksēs un melnā T kreklā ar policijas šefa zvaigzni pie krūtīm. Vienīgais apģērba gabals, kas atgādināja īstu formastērpu, bija melna žakete, kas sniedzās līdz gurniem, ar zvaigzni uz piedurknes un vārdu priekšpusē. Ja Edijai vēl būtu kādas šaubas par to, kas ir šis vīrietis, tad mugurpusē pie jostas redzamie rokudzelži tās nekavējoties gaisinātu. Tāpat arī viss pārējais, ko līdzi nesa ikviens mūsdienu policists. Svilpe. Zizlis. Munīcija. Ierocis makstī.

– Esmu atnācis pēc kafijas, kuru solīji, – viņš sacīja Edijai, kad viņa nostājās Holtam blakus pie bāra letes.

Nolikusi viņam krūzi, Edija ielēja tajā kafiju no kannas, kuru Reds vienmēr turēja siltu. Viņa pastūma tuvāk arī cukuru un pienu, bet Holts dzēra kafiju melnu, vērojot Ediju pāri krūzes malai.

Holts manīja, ka viņa ir savā elementā – ar gudru smaidu lūpu kaktiņos un katram veltītu acu pamirkšķināšanu. Viņš bija redzējis, kā Edija prot pajokot ar puišiem no rūpnīcas. Holtam patika viņas smaidošā seja. Melnie mati, kas sniedzās pāri pleciem, krita acīs. Tie bija daļēji sacelti augšup, daļēji vaļā, mežonīgi kupli, izspūruši.

Bet Holts nebija ieradies bārā, lai skatītos uz Ediju. Nu labi, ne tikai skatīties uz viņu. Šobrīd viņam bija svarīgi noklausīties pilsētas baumu biroja jaunumus par Freda Laila nāvi. Cauru dienu parādījās dažādi minējumi. Attieksmi pret tiem pauda noraidošā izteiksme Samantas sejā, kad viņa atgriezās pēc pusdienām. Viņa smīkņāja par tenkām, tomēr tās uzklausīja. Gan par pēcnāves dzīvi, gan sūtījumiem no kapa. Ja jau Samanta ar savu stingro pamatu zem kājām bija satriekta, tad atlika tikai iztēloties, ko saka pārējie pilsētas iedzīvotāji. Bārs “Reds” bija atbilstoša vieta, lai to noskaidrotu.

– Kāds tad ir šā vakara galvenais sarunu temats?

Edija sāka mazgāt glāzes.

– Freds Lails. Un melnie eņģeļi. Vai tu zini, ka ir tāds kapa piemineklis eņģeļa veidā? Tas vienas nakts laikā kļuvis melns.

– Jā, esmu par to dzirdējis.

– Vai tā ir patiesība?

– Kapsētā ir melns eņģelis. Bet es nojaušu, ka tam ir loģisks izskaidrojums. – Holts ieturēja uzsvērtu pauzi. – Oksidācija. Tā var gadīties. Dabiskā ceļā.

– Vai tu netici burvestībām?

– Ne gluži. – Tomēr Freda Laila plaukstā viņš bija atradis melnu eņģeli. Holtam pārskrēja nepatīkama tirpoņa.

– Vēl runā par sātana pielūgšanu.

Holts sarauca pieri. No tāda veida valodām viņš bija cerējis izvairīties.

– Vai patiešām?

Edija paraustīja plecus.

– Es tikai atstāstu, ko dzirdēju. – Viņa paņēma dvieli un sāka slaucīt nomazgātās glāzes. – Kā Laila nāve ietekmēs pilsētas dzīvi?

– Vai bez tā, ka visi par to kādu laiku runās?

– Lails virzījās augšup pa karjeras kāpnēm. Vai tas nav par pamatu “Hamerbilta” izaugsmei? Kas notiks ar rūpnīcu, ja nebūs Freda Laila lobisma?

Holts pārvilka pirkstu pār kafijas krūzes malu. Edijas jautājums ietvēra dziļāku interesi par pilsētu, nekā iepriekš bija licies. Dziļāku izpratni par saistību starp dažādajiem Redbadas ekonomiskajiem sektoriem. Varbūt viņa nopietni vēlējās šeit iesakņoties? Dīvaini, bet tāda doma Holtu nomāca. Tas būtu kā savvaļas putnu ieslodzīt būrī.

– Izaugsmes iespējas jau pastāvēja, un pilsēta bija tām sagatavojusies. Laila paaugstināšana amatā paceltu Redbadu saraksta augšgalā. Tagad, kad ekonomikā notiek lejupslīde, atliek tikai minējumi.

– Šķiet, ka pilsēta to gaida. Redzēju, ka ziemeļu pusē tiek būvēts lauku klubs.

– Kāpēc ne? Tur būs golfa laukums, baseins. Pat mums, lauķiem, gribas atpūsties.

Edija veltīja viņam ironisku smaidu.

– Vai tu spēlē golfu?

– Man patīk spēles ar lielāku aizstāvību.

– Kas tevi aizrauj? Vai futbols? Basketbols?

– Kāpēc tu tā jautā? Vai grasies uzaicināt mani piedalīties?

– Iespējams.

Holts iesmējās. Izdzēris krūzi tukšu, viņš piecēlās no bāra sola.

– Paldies par kafiju.

– Nav par ko, šef. Mans pienākums gādāt par likumsarga labsajūtu.

– Ņemšu vērā. – Teatrāli atsveicinājies, viņš izgāja no bāra.

Edijas skatiens pavadīja viņu. Līdz durvīm un ārā naktī. Cik gan glīts bija viņa augums no mugurpuses…