Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 8

Rītā pēc piknika pilsētas parkā Džeimss Drenens piebrauca pie pamestajām akmeņlauztuvēm Redbadas austrumu pusē. Plaukstas svīda, mute bija sausa, bet viņš neņēma to vērā. Tūlīt pat bija redzams, ka viņš nav ieradies pirmais. Tur jau stāvēja Freda Laila limuzīns. Un arī Keneta Pārslija automašīna, kam uz motora pārsega bija attēlota zivs, un Denisa Rankla Corvette, kura izcēlās starp citām, pat ja netika pievērsta uzmanība zīmei “Rankla nekustamie īpašumi” uz aizmugurējā loga. Taču Džeimss pazītu sabraukušos arī bez jebkādām norādēm. Viņu nelielā grupa bija radusies asiņainas nodevības rezultātā, un Džeimss nespētu aizmirst nevienu no tās locekļiem. Protams, dažu no viņiem trūka. Bet mirušos dzīvē neatsaukt. Vismaz tā viņš domāja.

Atstājis automašīnu, Džeimss devās uz plakano akmeņu klājumu pie karjera. Freds Lails ar saspringtu, bālu seju jau tur staigāja šurpu turpu.

Mācītājs Pārslijs, pakāpies uz ieža, mierīgi skatījās lejup bezdibenī. Pēdējo divdesmit gadu laikā viņš bija tik ļoti pieņēmies svarā, ka zods saplūda kopā ar kaklu. Tomēr viņš saglabāja cienīgumu, kas Džeimsam nekad nebija īsti saprotams. Pārslija pašapziņa un godbijība bija uznesusi viņu sabiedrības augstākajās aprindās. Mimzijai patika sacīt, ka neviens neesot tik tuvu Dievam kā Kens Pārslijs, un tam atlika piekrist.

Kā jau parasti, Deniss Rankls runāja pa telefonu, ātri kustinot lūpas un izteiksmīgi vēcinot rokas. Uz delnas locītavas karstās saules gaismā zibsnīja pamatīgs zelta Rolex. Džeimss neatcerējās, kad būtu redzējis Rankla rokas mierā. Pat tuvojoties septiņdesmit gadu vecumam, viņš atgādināja to pašu mazo zebieksti, kāds izskatījās vidusskolas laikos. Tomēr Deniss bija pārspējis viņus visus ar lielāko māju pilsētā, ātrāko automašīnu, seksīgākajām bijušajām sievām.

Rankls, Pārslijs, Lails un viņš pats. Uz mirkli Džeimss apstājās pavērot raibo grupiņu. Visi turējās pa gabalu no bedres malas. Džeimsam tas bija saprotams. Viņš arī negribēja ne kāju spert karjera tuvumā.

– Džimij! – Freds, viņu pamanījis, pārtrauca staigāšanu un apstājās blakus. – Ko mēs iesāksim?

– Vispirms mēs nomierināsimies. – Nomierināties? Vai tu esi traks?

– Džeimsam taisnība. – Kenets Pārslijs pienāca pie viņiem. Karstuma dēļ viņš bija novilcis žaketi, bet krekla piedurknes atstājis aizpogātas. Bez žaketes bija skaidri redzamas viņa ķermeņa apaļās formas. Bikses apņēma vēderu kā bērnu dzejolīša varonim apaļajam Hamptijam Damptijam, tomēr izskatu kaut cik glāba viņa auguma garums un platie pleci. – Mums jāsaglabā miers. Vajag visu pārdomāt.

Freds pasvieda rokas augšup un, izņēmis kabatlakatiņu, nosusināja seju.

– Rankl! – Viņš uzmeta nekustamo īpašumu aģentam dusmīgu skatienu.

Rankls atvairoties pacēla roku, un Freds aizkaitināts norūcās. Tomēr pēc maza brītiņa Deniss Rankls pienāca pie viņiem. Pareizāk sakot, pieskrēja. Tāda bija šā kunga gaita. Kāpēc jāiet, ja varēja skriet?

– Tas Džensena īpašums mani nogalinās, – pieri saraucis, Rankls pavēstīja. Redbadas pašpasludinātais Donalds Tramps bija paļāvies uz “Hamerbilta” izaugsmi un nopircis Džensena fermu jaunam celtniecības projektam. Bet nozares tirgus bija šaurs, attīstībai naudas nepietika. Viņš jau bija paspējis ieguldīt lielu summu Redbadas rietumu rajona jauno rindu māju projektā, kas dažiem ļoti nepatika vienādo betona un mākslīgā koka fasāžu dēļ, bet citiem tās simbolizēja progresu. Deniss Rankls tās stingri aizstāvēja, attiecīgi pārceļot savu biroju no pilsētas centra uz rietumiem, kaut arī bija manāms, ka pārdošanas apjomi nīkuļo. – Nu labi. – Nelielā auguma vīrelis saberzēja plaukstas. – Kas tad nu tik degoši svarīgs? Man jārisina darba jautājumi, laika tikpat kā nav.

Viņi veidoja greizu apli. Pārslijs augumā sniedzās pāri Ranklam, Džeimss bija garāks par Lailu. Džeimss sajuta grupas nervozitāti. Vai arī tas bija viņa paša satraukums.

Freds kaut ko izņēma no kabatas un atvēra plaukstu. Viņi ieraudzīja mazu melna eņģeļa figūru.

Gaisotne kļuva stinga, un visi saspringa. Skatieni bija pievērsti Freda rokai, taču neviens nesniedzās paņemt nelielo priekšmetu.

– Kur tu to dabūji? – mācītājs noprasīja.

– Tas bija atsūtīts pa pastu, – Freds atbildēja.

– Vai tu atnesi aploksni, kā es tev teicu? – Džeimss atgādināja.

Freds izvilka no kabatas saburzītu aploksni un parādīja to pārējiem.

– Nu gan, Fred, uz tās pat nav markas, – Deniss Rankls secināja. – Kāds pablēņojies un iebāzis to tev pastkastē.

– Kuram blēņdarim tas būtu zināms? – Freds uzstāja. – Jūs esat vienīgie. Vai kāds no jums to atsūtīja?

Viņi izvairījās saskatīties. Jau daudzus gadus viņi neko no tā nepieminēja, un klusēšanas ieradumu bija grūti lauzt.

– Nē, protams, ne, – beidzot ierunājās Kenets Pārslijs. Džeimss paskatījās uz mazo rotaļlietu Freda plaukstā. Arī viņš izvairījās tai pieskarties.

– No kā tas izgatavots? Vai no plastmasas, vai?

– Varētu būt, – Freds atteica.

Rankls nemierīgi pakasīja kaklu – tāda bija viņa alerģiskā reakcija jau kopš pirmās klases.

– Blēņas, es jums saku. Kāds puika pamuļķojies. Jūs ceļat brēku gluži ne par ko.

Kuru viņš mēģināja pārliecināt – Lailu vai sevi?

– Pēc nedēļas man jādodas uz Čikāgu, – Freds Lails paziņoja. – Es pārņemu visu Ziemeļamerikas uzņēmuma vadību. Vai saprotat, kas notiks, ja patiesība nāks gaismā?

Smags klusums klājās pār akmeņlauztuvēm. Vienīgā skaņa bija karsta vēja pūsma starp akmeņiem.

– Varbūt ir pienācis laiks mums visu pateikt? – beidzot pajautāja Kenets Pārslijs.

– Un ko pēc tam? – Freds noprasīja. – Sekas skartu ne tikai mani personiski, bet arī visu rūpnīcu. Uzņēmuma valde meklē objektus slēgšanai. Tādi draudi ir tikpat reāli tagad, kā bija pirms divdesmit gadiem.

– Toreiz mēs sev to iestāstījām, – Pārslijs iebilda. – Turpmāk mēs vairs nevaram izmantot to pašu attaisnojumu. Vienu dienu patiesība atklāsies. Labāk lai to izdzird no mums.

– Nē. Pavisam noteikti nē, – Rankls iebilda. – Vai tu aptver, cik daudz naudas esmu ieguldījis Džensena pasākumā? Rūpnīcai jāturpina darboties. Bijušais lai paliek pagātnē. Lai guļ, kur aprakts.

– Džeims? – Freds Lails vērsās pie viņa. – Tu mums esi likumsargs. Kā tu domā, kas mums būtu darāms?

– Pirmkārt, esmu bijušais likumsargs.

– Šaubos, vai tu ar labu prātu gaidi, ka tevi arestēs paša dēls, – Rankls iedzēla vārīgā punktā.

Džeimss saknieba lūpas.

– Manam dēlam ar to nav nekāda sakara. Un nekad arī nebūs. Nekad. – Viņš tikai ar piespiešanos panāca, ka balsī neieskanējās ne dusmas, ne bailes. – Atvaino, mācītāj, bet šajā ziņā esmu vienās domās ar Denisu. Rakāšanās pagātnē neko nelīdzēs, toties nodarīs ļaunu gan mums, gan pilsētai. Tad viss, ko esam paveikuši, būs velts.

– Turklāt, – Rankls piebilda, – mēs devām zvērestu, vai atceraties? Nekad neko neatklāt. Nekad citam citu nenodot.

Pārslijs nopūtās, tomēr pamāja.

– Tātad esam vienojušies? – Džeimss pēc kārtas uzlūkoja katru no grupas.

– Klusēšana ir zelts, – Rankls piekrita.

– Tad mums atliek noskaidrot, kurš to atsūtījis un kāpēc, – sacīja Freds.

Džeimss pamāja.

– Es to uzņemšos. Nevajadzētu būt grūti atklāt sūtītāju. Jāatrod pārdevējs, līdz ar to nokļūsim soli tuvāk pircējam. – Džeims saspringti pasmaidīja. – Tagad brauciet mājās. Visi. Tiklīdz kaut ko zināšu, jums to pavēstīšu.

Viņš pavadīja pārējos uz mašīnām un nokārtoja, ka visi dodas prom ar desmit minūšu intervālu. Rankls aizbrauca pirmais. Džeimss pieņēma, ka droši vien steidzas noslēgt vēl kādu līgumu. Freds bija nākamais, un pēc tam Kenets Pārslijs. Atlika Džeimsa noputējušais pikaps. Viņš pārbaudīja pulksteni. Vēl dažas minūtes, un viņš varēja nozust tāpat kā citi. Izmest domas no galvas. Tomēr viņš vēl piegāja pie karjera malas, kur pavērās skats uz vecajām akmeņlauztuvēm, atgādinot to, no kā viņš gribēja izvairīties.

Sen, sen viņš nebija te stāvējis. Kopš… nu, to dienu viņš nemaz negribēja atcerēties. Kā tālu lejā bija ieraudzījis sakropļotu, asiņainu ķermeni. Laiks tajā vasarā bija ļoti karsts, baseinā ne piliena ūdens, kas mīkstinātu kritienu. Cik mokoši bija rāpties lejā, paņemt līķi, izcelt to augšā. Cik drausmīgi kliedza nabaga jaunā atraitne.

Džeimss nodrebinājās tveicē.

Viņš joprojām atcerējās, kad tika slēgtas akmeņlauztuves. Cik gadu viņam toreiz bija? Desmit? Vienpadsmit? Tas bija tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtā gada vasarā. Šķita, ka visa pilsēta slēgta un pazudusi. Ne tikai viņa tēvam pietrūka visas Mazās līgas spēles. Pieaugušie sarunājās klusinātās balsīs, it kā būtu kāds nomiris. Mantu pārvadātāja automašīna aizveda viņa labāko draugu uz Čikāgu, kur drauga tēvs bija atradis darbu. Kad sākās mācības, piektajā klasē daudzi skolas soli palika tukši.

Tad “Hamerbilts” paziņoja, ka būvēs jaunu rūpnīcu Redbadā. Tāds notikums bija kā otri Ziemassvētki vienā gadā. Rūpju rievas mātes sejā pārvērtās smaidā, un skolas pusdienās viņš jau dabūja sviestmaizi ar šķiņķi.

Taču bailes palika, pat ja tās slēpās cilvēku prātos. Viņi toreiz atradās tikpat tuvu bezdibeņa malai kā viņš tagad. Ja ar rūpnīcu atgadītos tāpat kā ar akmeņlauztuvēm…

Džeimss novērsa skatienu no izžuvušā karjera. Karstā saule apkārtējos akmeņus bija izdedzinājusi baltus. Tie svilināja acis. Nē, viņš negribēja domāt par sliktajiem laikiem. Viņš bija izdarījis to, ko vajadzēja. To, kas bija labākais pilsētai un visam tajā.

Viņš iedomājās mazo melno eņģeli, kas raudzījās viņam pretī no Freda Laila plaukstas. Skaties, cik gribi, mīlulīt. Redbadai veicās itin labi. Tāpat kā Dreneniem. Dēls viņu mīlēja un cienīja, un lai iet pie velna ikviens, kas mēģinātu viņam kaut ko atņemt.