Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 12

Freda Laila bērēs piedalījās vai visa Redbada. Holts nosūtīja Samantu regulēt satiksmi pie kapsētas, kuru drīz pārplūdinās nelaiķa ģimene, draugi, rūpnīcas strādnieki. Kamēr pavadītāji atdeva pēdējo godu savas pilsētas iedzīvotājam, Holts devās apgaitā. Zādzības visbiežāk notika tad, kad pilsēta bija pustukša.

Redbadā ar tās nelielajām un kārtīgajām mājām valdīja klusums un miers. Austrumu pusē gan ēkas izskatījās noplukušas, pie tām mētājās automobiļu daļas un bērnu rotaļlietas. Taču nekur nemanīja izsistus logus vai jaunas vandalisma pazīmes. Nekā uzkrītoša, līdz viņš nonāca pie nezālēm aizauguša pagalma. Blakus mājai pie ēkas, kas reiz bijusi garāža, stāvēja motocikls.

Holts labi zināja šo vietu, viņš vairākas reizes te bija veicis kratīšanas, meklējot narkotikas. Zāli vajadzēja nopļaut, māju nokrāsot. Tā izskatījās pamesta. Kāds tur brīnums, ka sabiedrības padibenes cita pēc citas izvēlējās šeit tirgoties ar narkotikām.

Apstājies Holts izkāpa no mašīnas un piesardzīgi devās augšup pa kāpnēm. Durvis bija slēgtas, aizkari aizvilkti. Lēnām viņš apgāja mājai apkārt.

Uz sētas puses kāpnēm kāds sēdēja ar muguru pret viņu. Bet viņš nekavējoties pazina kuplo matu īpašnieci.

– Edija?

Pārsteigums viņas sejā atspoguļoja Holta paša izbrīnu.

– Ko tu te dari?

– Es tev grasījos jautāt to pašu. – Viņš piegāja pie lieveņa un uzlika kāju uz pakāpiena.

– Gaidu nekustamā īpašuma aģentu Denisu Ranklu.

Holts parāva augšup uzacis.

– Nekustamais īpašums? Šeit?

Edija paraustīja plecus.

– Tam ir pieņemama cena.

– Ne jau tad, ja pieskaitīsi remonta izmaksas.

– Ļoti nolaista māja. Par to vajadzētu likt aiz restēm.

– Esmu to jau darījis – apcietināju veselu narkotiku tirgoņu bandu. Garāmbraucot pamanīju motociklu un nospriedu, ka atkal kāds ķēries pie tā paša.

Edija pacēla rokas.

– Es ne. Es tikai meklēju vietu, kur man dzīvot. Netālu no “Reda”.

– Tad tas ir tavs motocikls? – Holts ziņkāri uzlūkoja Ediju. Pat ar zināmu skaudību. – Ar tādu ir patīkami vizināties. – Tad, mainīdams tematu, viņš norādīja uz nekopto māju.

– Tātad… tu vēlies te uz laiku iekārtoties?

Edija pārlaida skatienu pagalmam. Atbraukdama šurp taisnā ceļā no bibliotēkas, viņa nezināja, ko ieraudzīs, bet necerēja, ka to, kas tagad pavērās acu priekšā. Nezāles, uzvarējušas cīņā pret mauriņu, vietām auga līdz pat ceļgaliem. Vecmāmiņas māja bija pavisam atstāta novārtā un pamesta.

– Nezinu. – Viņa piecēlās un cauri savvaļas augu biezoknim devās pie gobas, kas auga pagalma dienvidu galā. – Varbūt. – Koka zarā karājās riepas atliekas, piemiņas no labākiem laikiem. Reiz tēvs bija piesējis riepu stingrā virvē, tagad to turēja zila neilona aukla. Kaut arī no riepas necik daudz nebija palicis pāri, tā joprojām atradās neiznīcināmā neilona cilpā. Edija pagrūda melnās gumijas gabalu. Atmiņā atbalsojās smiekli.

Holts nostājās viņai blakus.

– To nav grūti salabot. Jāpiekarina jauna riepa jaunā virvē. Un atkal varēs šūpoties.

Kaut tikpat viegli varētu salabot arī pārējo! Skumju vilnis pārņēma Ediju, pagriežoties atpakaļ pret māju. No sienas lobījās balta krāsa, un durvju eņģes bija sarūsējušas.

– Šaubos, vai es to izvēlēšos, – viņa attrauca. Varbūt viņai nevajadzēja šurp nākt. Pārāk daudz atmiņu viņu spēja nogremdēt.

Nu, bet vienmēr jau pastāvēja risks noslīkt. Vai tad ne tāpēc krustmāte Penija viņu šurp vairs nebija vedusi?

– Kāpēc tu neatstāj pagātni tur, kur tai jāpaliek? – krustmāte Penija mēdza žēloties pat pēdējās sava mūža dienās.

– Tāpēc, ka tā ir daļiņa no manis. Un tā paliks vienmēr, – Edija bija atbildējusi, sniedzot viņai glāzi ūdens ar salmiņu.

Krustmāte bija sarukusi pavisam sīciņa, vairs neēda un gandrīz nedzēra. Viņa gribēja mirt, un Ediju tas saniknoja. It kā vēlēdamās uzjundīt Edijas dusmas, krustmāte Penija atvairīja piedāvāto glāzi un pagriezās slimnīcas gultā ar seju pret sienu.

Edija sakoda zobus.

– Lūdzu, – viņa mudināja. – Tu esi vienīgā, kas var man visu izstāstīt, vienīgā, kura palikusi dzīva. – Viņai aizlūza balss. Acīs iedzēla dusmu un vilšanās asaras, un Edija tās notrausa.

Sāpīgi ievaidējusies, Penija pievērsa seju krustmeitai.

– Viss būs labi, mīļumiņ, – viņa čukstēja. – Tu esi stipra. Tev izdosies.

– Tev viegli teikt, – Edija uzstāja. – Ne jau tu būsi tā, kura paliks viena pati.

Krustmātei izlauzās aizsmakuši smiekli.

– Nē, es būšu tā, kura nomirs.

– Tu arī, tāpat kā visi pārējie.

Penija vārgi paplikšķināja pa gultas malu. Edija apsēdās, un krustmāte saņēma viņas roku.

– Kāpēc tu skraidi apkārt pa pasauli, vicinot dūres? Vai nesaproti, ka ir šis tas, ko nevar mainīt? Kaut arī mēs to ļoti vēlētos.

– Man ir jāsaprot, kas toreiz notika. Lūdzu!

– Labi. Man trūkst spēka ar tevi cīnīties. Kaut arī šaubos, vai manis teiktais sniegs tev mierinājumu.

Un tā nu pēc ilgstošiem lūgumiem Penija galu galā atklāja Edijai to, ko viņa gribēja uzzināt. Nedēļu vēlāk krustmāte Penija aizgāja mūžībā. Edija līdz bērēm palika dzīvoklī, sakārtoja to, atdeva prom krustmātes drēbes. Mēnesi pēc Penijas apglabāšanas viņa ieradās Redbadā.

Viena, pamesta likteņa varā, gatava atriebties.

– Ja tu nopietni apsver iespēju sev iegādāties īpašumu, noteikti vari atrast kaut ko labāku par šo. – Holts pagrūda riepu, un abi noskatījās, kā driskas sašūpojas.

– Ja man būtu skaidra nauda, vai ne?

– Ja tev pietiktu prāta, – Holts izlaboja.

Tajā mirklī atskanēja mākslota prieka pilna balss.

– Esmu šeit! – Edija atsaucās.

Gar mājas stūri parādījās enerģisks neliela auguma vīriņš ar golfa laukumā iegūtu iedegumu. Viņš nebija jauns, taču izskatījās labi kopts. Un dārgi ģērbies. Viņš sniedza plaukstu, kuras locītavu rotāja bieza zelta aproce.

– Mis Svona? Esmu Deniss Rankls. – Rokasspiedienu papildināja plats smaids. Viņš pārlaida skatienu no Edijas uz Holtu. – Arī tevi ir patīkami satikt, šef. Vai būtu kādas problēmas?

Holts papurināja galvu.

– Es tikai rūpējos, lai tu mis Svonai nepārdod kaķi maisā.

Rankls iesmējās.

– Ak, es jau brīdināju mis Svonu, kādā stāvoklī ir īpašums. Viņa meklēja kaut ko nomaļu.

– Man patīk braukt ar motociklu, – Edija sacīja Holtam, izmantojot Ranklam sniegto paskaidrojumu. – Kaimiņi parasti sūdzas par troksni.

Holts it kā pieņēma tādu atbildi, bet brīdināja Ranklu, ka māju nedrīkst aizlaist postā, un Ediju par to, ka viņai nav vērts tādu iegādāties.

– Pircējam jābūt modram. – viņš atgādināja Edijai.

Kad Holts bija aizgājis, Rankls jautāja:

– Vai iesim pa galvenajām durvīm vai no sētas puses? Viņa izvēlējās galvenās, un Rankls veda viņu uz durvīm.

– Uzmanīgi pa kāpnēm, jaunā dāma. – Rankls ielika atslēgu, brīdi pamocījās, to grozot, bet galu galā dabūja durvis vaļā.

Pēkšņi Ediju apņēma pazīstamā vide, kurā jautās arī svešais. Pie sienām joprojām bija rozes, taču tapetes bija netīras un izbalējušas. Tas vairs nebija košais, plašais gaitenis, kādu viņa glabāja atmiņā. Gaiss bija sasmacis, oda pēc pelējuma. Ne miņas no pusdienu mājīgās smaržas. Turklāt māja šķita daudz mazāka. Bērnībā tā viņai likās milzīga. Laika gaitā tā bija panīkusi un sarāvusies.

Edija sekoja nekustamo īpašumu aģentam virtuvē. Vecmāmiņas mirdzoši balto porcelāna izlietni bija izgrauzis rūsas plankums.

– Nav jau necik daudz, uz ko skatīties, – Rankls izmeta.

Edija parāva cepeškrāsns durtiņas, kas atvērās ar čerkstošu skaņu.

– Nu, es nemēdzu pārāk noņemties ar gatavošanu. – Viņa atcerējās cāli smaržīgā mērcē. Kartupeļu biezeni. Mātes smaidu, kad viņi apsēdās pie galda. Kā tētis pastūma krēslu krustmātei Penijai.

– Vai tālāk skatīsieties?

Viņš uzveda Ediju augšā pa kāpnēm uz guļamistabām, kur viņa saņēmās beidzot pajautāt to, kas viņu patiešām interesēja.

– Kas tad ir pašreizējais mājas īpašnieks? Kāpēc tā ir tik ļoti nolaista?

– Pilsētas šajā galā nekas daudz nenotiek. Mājā neviens nedzīvo jau ilgu laiku. Pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem te dzīvoja Belingemi. Vecā misis Belingema nomira, un īpašums tika pārdots. Es to iegādājos pirms pieciem vai sešiem gadiem, lai nopelnītu. Drīzumā rajons attīstīsies. Laiku pa laikam to izīrēju, bet pēdējie iemītnieki, kā izrādījās, bija īstas šausmas, kā jau policijas šefs norādīja. Vēl nedaudz, un es to graustu nojaukšu, lai ir miers.

Belingema. Tas bija viņas mātes pirmslaulību uzvārds. To viņa vienmēr izmantoja jebkurā ar drošību saistītā jautājumā.

Edija aizgāja uz savas mātes istabu. Tajā vairs nebija nekā pazīstama. Ne miņas no baltās kumodes vai sārtā gultas pārklāja. Tagad telpā rēgojās tikai metāla gultas karkass un kails matracis, atgādinot cietuma mēbeli.

– Vai pietiekami redzējāt, jaunā dāma?

Edija pamāja, un abi devās lejā pa kāpnēm.

– Es padomāšu.

– Pareizi, – Rankls piekrita, piemiedzot viņai ar aci. – Es jūs nemaz nevainotu, ja negribēsiet te apmesties. Vēl ir kooperatīvais dzīvoklis pilsētā, ja mainīsiet domas. Tur ir labas dēļu grīdas un vēl nelietotas elektroierīces.

Viņi izgāja no mājas, un Edija sekoja Ranklam līdz ietvei, kur viņš bija atstājis savu automašīnu – jaunu neona zilu Corvette.

– Padodiet tikai ziņu, kā Deniss Rankls var jums izlīdzēt.

Tagad bija laiks iespējai, kuras dēļ Edija īstenībā norunāja tikšanos. Sataustījusi kabatā mazo priekšmetu, viņa atbalstījās pret pasažiera puses durvīm un aplūkoja automašīnu ar mirdzošu skatienu. Vīrs, kuram piederēja tāda mašīna, noteikti ar to lepojās.

– Labs braucamais.

Rankls atplauka – kā gan citādi.

– Vai jums patīk mašīnas?

– Kuram tad nepatīk? – Lai novērstu uzmanību, viņa norādīja uz paneli. – Kas tas?

Rankls aizrāvies uzsāka garus skaidrojumus par griezes momentu un elektroniku, it kā Edija nekad nebūtu dzirdējusi tādus terminus.

Taču viņai tieši tas bija vajadzīgs. Kamēr Rankls izrādījās un lielījās, Edija pastūma savu mazo dāvanu zem portfeļa, kuru viņš bija atstājis uz priekšējā sēdekļa.

– Iespaidīgi, – viņa iestarpināja, kad Rankls aizelsies uz mirkli apklusa.

– Labākais, ko par naudu var dabūt. – Lepni smaidot, viņš pastiepās pēc portfeļa.

Edija sastinga. Elpu aizturot, viņa gaidīja, kas notiks.

Kā Rankls reaģēs. Pār augumu pārskrēja gaidu trīsas.

Bet viņš tikai atvēra portfeli un izņēma “Rankla nekustamo īpašumu” reklāmas lapiņu, kādas Edija bija redzējusi parkā. Viņš sniedza to Edijai, norādot uz aģentūras logo.

– Tur ir mans telefona numurs un elektroniskā pasta adrese. Sazināsimies, jaunā dāma. Mēs noteikti jums sameklēsim kaut ko piemērotu.

– Paldies! – Edija veltīja Ranklam smaidu, kādu parasti taupīja bāra apmeklētājiem, un, noskatīdamās kā viņš aizbrauc, pamāja ar roku.

Kad mašīna pazuda no redzesloka, Edija izvilka no kabatas saburzītu lapiņu, kuru pēdējās pāris nedēļas visur nēsāja līdzi. Tas bija krustmātes Penijas dotais saraksts. Edija skatījās uz pieciem vārdiem, it kā redzētu atriebības karalistes burvju atslēgas.

Viņa bija ieraudzījusi parkā Lailu. Tagad viņa satikās ar Ranklu. Vēl atlika trīs citi.

Jautrība tikai sākās.