Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 16

Edija sagaidīja Holtu pie municipalitātes. Braucienam uz Nešvilu viņa bija uzvilkusi džinsus, bet koncertam paredzēto tērpu ielikusi somā pie motocikla sāna. Kad Holts teica, ka sagaidīs viņu pie savas darbavietas centrā, Edija nosprieda, ka, iespējams, viņš parādīsies formastērpā, bet viņš bija haki šortos un baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. Ne gluži Metallica koncertam atbilstošā apģērbā, bet ne jau kaut ko tādu viņi devās klausīties. Protams, Holts to nevarēja zināt.

– Vai esi gatavs? – viņa noprasīja, nostājusies pie ēkas, kur Holts viņu jau gaidīja uz ietves.

– Kam?

– Jebkam.

– Es nepaņēmu līdzi ne nazi, ne asaru gāzes baloniņu.

Edija saknieba lūpas.

– Gan jau būsim drošībā.

Holts noskatīja pārnēsājamo sēdekli viņai aiz muguras.

– No kurienes tas uzradies?

– Tas tevi stingri turēs ciet un nelaidīs vaļā. Sēdies, no tāda polstera ar piesūkšanas spēju tu nost nekritīsi.

Holts neticīgi uzlūkoja viņu, tomēr pārlika kāju pāri sēdeklim.

– Nu, lai notiek. Es tev uzticos.

Edija domās viņu ar to apsveica. Viņa devās ceļā, priecīga, ka troksnis padara sarunu neiespējamu. Viņa mēģināja noskaņoties kopīgai izklaidei, taču tas negribēja izdoties. Harley traucās lielā ātrumā, ik pa brīdim palecoties un sakratoties tā, ka iekšā viss noraustījās – gluži vai atbilstoši Edijas noskaņojumam. It kā viņa būtu iemesta mikserī un tas nebeigtu darboties.

Viņa joprojām nespēja atjēgties no trieciena par Denisa Rankla bojāeju. Skaidrs, ka viņai ar to nebija nekāda sakara. Tam jābūt briesmīgam, drausmīgam nelaimes gadījumam.

Un ja nu ne?

Ja nu viņa bija iedarbinājusi kādu mehānismu? Vai varbūt iesaistījusi kādu personu? Un kā paskaidrot, ka tāds nepavisam nebija viņas nolūks? Sirds smagi sitās, viņa nespēja par to nedomāt. Ja Rankla bojāeja nebija ārkārtīga nejaušība, tas nozīmēja, ka sagaidāma vēl viena nāve. Divas, ja paskatījās viņas sarakstā. Kurš par to zināja? Iespējams, ka tās personas rīcībā bija pat garāks saraksts. Ar vēl citiem vārdiem. Vai pat…

Edija nodrebēja. Tajā bija arī viņas vārds.

Ja melnie eņģeļi saistīti ar to cilvēku bojāeju, pēdas vedīs pie viņas, vai ne?

Edija pacēla seju pret vēju. Svētā debess, ko viņa bija uzsākusi?

Brauciens uz Nešvilu ilga apmēram stundu. Citreiz viņa izmantotu blakus ceļus, kārtīgi izšūpotu Holtu, taču nu vēlējās vienīgi ātrāk nokļūt galā un lai šis vakars būtu jau aiz muguras.

Tomēr drīz vien viņa padevās ceļa burvībai. Piecpadsmit minūtes uz maģistrāles – un motora ritms pilnībā viņu pārņēma, tāpat kā vienmēr. Nekustīgā pasaule aizjoņoja garām nebūtībā. Eņģeļi un nāve izgaisa. Palika tikai Harley un ātrums. Ieelpojot silto vasaras vakaru, Edija atslābinājās, izjuzdama augumu sev aiz muguras. Holta krūtis sargāja viņu, stiprās rokas apņēma vidukli, garie pirksti piekļāvās vēderam. Kā gan viņa varētu neko nejust?

Nē, viņa nevarēja nejust. Ne jau tad, ja Holta mute bija pie viņas kakla, sirds viņai pie pleca.

Edija aptvēra, ka elpo aprauti ne tikai no saviļņojuma, kuru sniedza brauciens. Apstādinājusi motociklu pilsētas centrā, viņa redzēja, ka Holts jūtas līdzīgi. Viņa acis mirdzēja ielas laternu gaismā, un Edija nojauta, ka viņš ir tikpat pacilāts kā viņa katru reizi, kad brauca ar Harley