Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 15

Ārlens Meiborns joprojām strādāja “Hamerbiltā”, kaut arī ne vairs par grāmatveža palīgu. Tagad viņš vadīja nodaļu, un Edijai nebija viegli tikt viņam klāt.

Viņa pieteicās kā ekonomisko problēmu publiciste, kura gatavo rakstu par biznesu Amerikas mazpilsētā, un vienojās satikties ar Meibornu savā pirmajā brīvdienā. Droši vien rūpnīcā patlaban beidzas maiņa, jo, Edijai pie tās piebraucot, automašīnas straumē virzījās ārā pa vārtiem.

Rūpnīca bija vesels komplekss, kas pletās pilsētas ziemeļos. Edija apstājās pie sardzes posteņa un, nosaukusi savu vārdu, saņēma norādes, kur atrodas biroju teritorija. Nokļuvusi tur, viņa paskaidroja administratoram, ka ieradusies pie Meiborna.

Apsēdusies vinila krēslā pie kafijas galdiņa, uz kura bija izmētāti žurnāli HVAC Today, viņa gaidīja, kad tiks pieņemta. Iztālēm bija dzirdami dobji trokšņi, metālam atsitoties pret metālu, oda pēc rūpnieciska tērauda, eļļas un sviedriem.

Edija nebija uzklājusi kosmētiku, atstājot seju bālu un neuzkrītošu. Mati bija saņemti augšup, tīri un sakopti. Melnas bikses un žakete papildināja atturīgo tēlu. Rokas bija nosegtas – viņa nevēlējās pievērst uzmanību ar savu ķermeņa apgleznojumu.

Tā arī notika. Meiborns iznākdams veltīja viņai smaidu, bet caururbjošais skatiens nepauda izbrīnu, kas tā par dīvaini ieradusies. Tādus skatienus Edija bieži ievēroja, kad ģērbās un izskatījās ierastajā stilā. Lai gan viņai tas nerūpēja. Viņa bija dīvaina. Visu mūžu. Viņas dīvainības bija sākušās tepat, kaut kur “Hamerbiltā”.

Bažīgi saspringta, viņa sekoja Meibornam pa gaiteni, garām pasta telpai, nogriežoties ap stūri. Ja nu viņa nejauši satiks kādu, kas apmeklēja bāru? Meiborns nekad nebija rādījies “Redā”, un Edijai atlika cerēt, ka arī turpmāk viņš tur nenāks. Bet Hovards strādāja rūpnīcā. Tāpat kā viņa draugs Rass. Vai vīri pazītu Ediju viņai tik neraksturīgā apģērbā? Viņa sažņaudza plaukstas, gaidot, ka tūlīt kāds uzsauks: “Ei, Edij!”

Tomēr neviens viņu nesveicināja, un, kad abi sasniedza grāmatvedības nodaļu, Edija jau jutās mierīga, tikai kakls un pleci nodeva sasprindzinājumu.

Grāmatvedības nodaļa atradās plašā telpā ar četriem rakstāmgaldiem un atsevišķu kabinetu vienā pusē, pelēkiem metāla plauktiem gar sienām, kopējamo aparātu un papīru smalcinātāju stūrī. Auksta, bezpersoniska vide, kurā oda pēc kopēšanas tintes.

Pie diviem rakstāmgaldiem sēdēja divi vīrieši, ģērbušies parastos baltos kreklos ar Wal-Mart kaklasaitēm, diezgan panēsātām. Sieviete, ģērbusies šaurā, apspīlētā krekliņā, sēdēja pie kabineta. Vai viņa būtu Meiborna sekretāre? Otra sieviete bija jauna – jaunāka par Ediju. Tērpusies kostīmā, kas viņai bija par vaļīgu, viņa izskatījās kā tikko beigusi vidusskolu. No visiem četriem viņa vienīgā atklāti uzlūkoja Ediju.

Vai šeit bija strādājis Edijas tēvs? Tamlīdzīga vieta ikvienu varēja nomākt.

Meiborns ieveda viņu nelielajā kabinetā un, piedāvājis krēslu, pats apsēdās pie galda. Viņš bija kalsns, gara auguma, ar iekritušām krūtīm, pārāk liela izmēra kreklā. Uz deguna rēgojās brilles zeltītā ietvarā. Stikli bija netīri, plankumaini, bet viņš to šķita nemanām. Edija centās nepievērst tam uzmanību.

– Tātad, mis Svona, ko vēlaties uzzināt? – Viņš pieklājīgi pasmaidīja, izstiepjot bālās lūpas. Galvvidu viņam klāja paplānas rudas cirtas.

Braucot šurp, Edija bija izplānojusi, kā uzsāks sarunu – pavisam nevainīgi. Viņa izņēma piezīmju burtnīcu un pildspalvu.

– Pastāstiet, kā jūs sākāt strādāt “Hamerbiltā”.

– Es ierados šeit taisnā ceļā no vidusskolas sola tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sestā gada pavasarī, – Meiborns atklāja. – Grāmatvedību apguvu vakara studijās. “Hamerbilts” tikko bija izveidojis programmu darbiniekiem, kuri vēlējās iegūt augstāko izglītību. Ar lepnumu jāatzīst, ka tā joprojām darbojas.

Edija izlikās to pierakstām.

– Kad tas notika?

– Gadu vai divus gadus pēc manas stāšanās darbā. Programmu izstrādāja viens no bijušajiem nodaļas vadītājiem Svonfords.

Pildspalva rokā paslīdēja tā, ka izdūra caurumu papīrā. Edija nebija gaidījusi, ka viņas tēva vārds izskanēs tik viegli. Viņa piespieda sevi elpot normāli.

– Svonfords? Vai varat nosaukt uzvārdu pa burtiem? Es vēlētos ar viņu sazināties.

Iestājās neliels klusuma brīdis.

– Diemžēl viņš ir miris. Jau pirms daudziem gadiem. Viņš traģiski beidza savu dzīvi. Izdarīja pašnāvību.

Kā vienmēr, dzirdot šo frāzi, Edija juta pakrūti sažņaudzamies.

– Cik briesmīgi. Kāpēc tā?

Meiborns, paliecies pār galdu, pieklusināja balsi.

– Klīst baumas, ka viņš pieķerts ar roku svešā kabatā, ja tā varētu sacīt.

– Vai viņš piesavinājās naudu?

– Tas nekad netika pierādīts, ielāgojiet. Viņš gāja bojā, iespējams, pirms nonāktu līdz tiesai. Patiesību sakot, es sākumā īsti tam neticēju. Bet – kas zina, vai ne? Ja cilvēks nebūtu vainīgs, viņš sev pats nepadarītu galu. – Meiborns pēkšņi atslīga atpakaļ krēslā. – Jūs taču par to nerakstīsiet? Tas notika ļoti sen. Nevajag šo gadījumu atkal uzjundīt no jauna. Tas bija briesmīgs laiks. Briesmīgs.

Edija veltīja viņam līdzjūtīgu smaidu.

– Varu iedomāties. Tad jau te sākās īsts haoss, vai ne? Kad notiek kaut kas tamlīdzīgs, visi grafiki jūk un brūk.

Meiborns pamāja.

– Misis Gārvija vai prātu zaudēja, cik es atceros.

Edijas uzmanība saspringa. Tas bija nepazīstams vārds. Vai būtu parādījušās jaunas pēdas?

– Misis Gārvija?

– Hanna Gārvija. Nodaļas sekretāre.

– Kā es varētu ar viņu sazināties?

– Ak, arī viņa ir mirusi. Tā tie vecie aiziet.

Edija centās neizrādīt vilšanos. Pēdas, uz kurām Meiborns bija norādījis, veda uz nekurieni. Burtiskā nozīmē.

– Pat misters Bjūtins, rūpnīcas revidents.

Edijai nodrebēja sirds. Šo vārdu viņa zināja.

– Ak tā?

– Nomira pāris mēnešu vēlāk pēc nabaga Hannas. Nokrita pa kāpnēm. Vai esat lasījusi, cik liels procents negadījumu ar letālām sekām notiek mājās? – Viņš nogrozīja galvu. Un nopūtās. Bet Edija tikai ciešāk sažņaudza pildspalvu.

Vēl viens vārds bija jāizsvītro, arī uz visiem laikiem. Trīs cilvēki miruši, bet viņa ne soli nebija pie tuvojusies patiesības atklāšanai. Kad viņai beidzot paveiksies? Vilšanās pārvērtās aizkaitinājumā. Viņa velti tērēja laiku. Tā bija pilnīga laika šķiešana.

Tomēr varbūt arī ne. Nākdama uz grāmatvedības nodaļu, viņa bija pagājusi garām pasta istabai, vai ne? Prātā iešāvās kāda ideja.

– Jūs noteikti esat pieredzējis daudz pārmaiņu “Hamerbiltā” un pilsētā kopumā, – viņa mudināja Meibornu uz atklātību, un, kamēr viņš stāstīja par darba gadiem rūpnīcā, izmantoja brīdi, lai izdomātu, kā īstenot ideju.

Kad Meiborns pieklusa, Edija ieminējās:

– Jums noteikti patīk strādāt “Hamerbiltā”, ja jau esat te pavadījis tik ilgus gadus.

– Rūpnīca man daudz palīdzējusi. Patiesību sakot, Redbadā īsti nav citu darbavietu.

Edija piecēlās un pastiepa roku.

– Pateicos par uzmanību, kuru man veltījāt.

– Ja vien varu, ar prieku izpalīdzu. Atsūtiet man raksta kopiju. – Viņš pasniedza Edijai vizītkarti ar vārdu un adresi, un viņa ielika to kabatā. Meiborns apgāja apkārt rakstāmgaldam.

– Nevajag mani pavadīt. Es atceros ceļu uz izeju.

Viņš atvadījās, bet Edija ķērās pie plāna īstenošanas, ejot uz caurlaidi nevis taisni, bet ar līkumu. Viņa bija grasījusies izpildīt savu nodomu, kad būs izgājusi no rūpnīcas vai pat aizbraukusi uz citu pilsētu. Bet kā lai viņa spētu aiziet no “Hamerbilta”, neizmantojot iespēju tūlīt nogādāt nākamo sūtījumu?

Edija ieslīdēja pasta istabā. Darbiniece šķiroja aploksnes, bet nepagrieza galvu no sienas ar pastkastēm, kurās meta vēstules. Edija ievēroja grozu ar uzrakstu “Nosūtāmie” un, izņēmusi no kabatas polsterētu aploksni, iemeta to grozā.

Drošības dēļ turēdama galvu noliektu un skatienu pievērstu grīdai, viņa izsteidzās no pasta telpas un smaidīdama naski devās prom, acis nepacēlusi.

Aizbraukusi atpakaļ uz “Redu”, Edija līksmā noskaņojumā, klusi dungojot, uzskrēja pa metāla kāpnēm uz savu istabu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas darīt, lai turpinātu brīnišķīgo pēcpusdienu.

Viņa atrāva durvis, atbrīvojās no melnā kostīma, kuru bija vilkusi, lai tiktos ar Ārlenu Meibornu, ātri izvēlējās pusgarās bikses un krekliņu. Uzlikusi austiņas, viņa izskatīja kompaktdiskus, līdz atrada to, ko vēlējās dzirdēt. Tad, ielējusi ūdeni spainī, kuru bija patapinājusi no Reda, viņa paņēma sūkli, hromēto daļu spodrināmo līdzekli, frotē auduma dvielīšus un zamšādas lupatiņas – un bija gatava doties ceļā.

Šķērsielā Edija mēmi uzsmaidīja motociklam. Sveiks, skaistulīt!

Ūdens bija auksts, bet siltajā vasaras gaisā tas netraucēja. Viņa noslaucīja motociklu un izsmidzināja Showbike, bet pēc tam atbrīvoja braucamo no dubļiem. Kad netīrumi bija likvidēti, viņa ķērās pie hromētajām daļām, pulējot un spodrinot rokturus un pārējās spīdīgās vietas. Šovakar Ediju gaidīja neliels ceļojums, un viņa gribēja, lai motocikls izskatās savā labākajā formā, mirdzošs un jauns kā metāls, kas, uztvēris saules gaismu, atmirdz visā krāšņumā.

Ak kungs, viņa jutās brīva! Viņai bija izdevies iekļūt briesmoņa iekšpusē, pašā “Hamerbilta” sirdī. Viņa pat bija izmantojusi rūpnīcu, lai nosūtītu savu pēdējo mazo bumbu. Tas bija bezgala patīkami. Tik labi!

Edija iztēlojās saņēmēju. Vai viņš nodrebēs un sagrīļosies, kad atvērs sūtījumu? Vai viņa sirds neizturēs kā Lailam? Un kā ar Ranklu? Kā viņš to uztvēra? Edija novēlēja, lai viņš trīc bailēs un neziņā, kurš nodevis vēstījumu. Viņa gribēja, lai visi satrūkstas – vainīgie un nevainīgie, visa pilsēta, ja tas būs vajadzīgs. Tad, iespējams, nāks gaismā patiesība, kaut arī nomocīta un ievainota, blāva, bet dzīva.

Uzņēmums “Rankla nekustamie īpašumi” no sākotnējā mazā biroja, kas atradās divus kvartālus aiz pilsētas laukuma, pēdējo divdesmit piecu gadu laikā bija izpleties un attīstījies, jau pāraudzis vecās telpas, bet tikai pēc jauno kooperatīvo māju sarašanās pilsētas rietumu pusē Rankls sāka nopietni apsvērt pārvākšanos.

Holts, ieradies vecajā biroja netālu no laukuma, ieraudzīja kaudzē sakrautas kastes, dokumentu mapes, papīrus, telefonus un datoru vadus – īstu kaujas lauku, ar kuru bija jātiek galā.

Meridela Figisa, viena no Rankla aģentēm, sagaidīja Holtu pietūkušām, sarkanām acīm.

– Es nespēju tam noticēt. – Meridela nāca pretim, liela auguma pusmūža sieviete ar kuplām krūtīm, apaļiem vaigiem un īsiem blondiem matiem, kas bija neveiksmīgi ieveidoti. Pirms simts gadiem viņa labi iederētos fermā – ar platu priekšautu pār raženajām krūtīm, pie kurām piespiedusi graudus cāļu bariņam. Tagad viņa bija iespīlējusies bikškostīmā un pārdeva zemi, ko reiz bija apstrādājuši viņas senči.

Viņa skaļi izšņauca degunu.

– Vēl nedēļa, un mēs būtu pārvākušies. – Viņa pakratīja galvu. – Es nespēju noticēt, ka viņš… viņš ir prom. – Viņai aizlūza balss, un Holts neveikli sagrozījās sievietes emociju iespaidā.

Viņš nokāsējās.

– Es vēlētos jums uzdot dažus jautājumus.

Meridela dreboši ievilka elpu.

– Protams. – Viņa palūkojās apkārt pēc vietas, kur viņiem apsēsties, bet tā arī neieraudzīja. – Visi krēsli jau aizvesti, – viņa apjukusi secināja, un izskatījās, ka sieviete tūlīt atkal izplūdīs asarās.

– Tas nekas, – Holts ātri pasteidzās viņu nomierināt. – Mēs ilgi nerunāsim – Un viņš lieki nekavējās. – Vai jums ir zināms, ko misters Rankls vakar darīja? Vai viņam bija sarunātas tikšanās?

– Jā, noteikti. – Meridela vēlreiz pārlūkoja telpu. – Viņš pierakstīja savu dienas kārtību. Tāpat kā mēs visi. – Viņa pārbaudīja dažas kastes, taču bez panākumiem. Tad aizgāja otrā istabas galā un pameklēja vēl. – Piedodiet, bet es nevaru atrast… – Viņa atliecās. – Mums ir ziņojumu dēlis, un parasti tur tiek piestiprināti saraksti. Bet tā kā mēs pārvācamies…

Holts paskatījās uz diviem datoriem, kas bija nolikti uz grīdas.

– Kā ar datoru? Vai Rankls tur neglabāja sarakstu?

– Ak nē! Viņš bija ļoti vecmodīgs. Visu pierakstīja piezīmju grāmatā.

– Un kur tā grāmata atrodas?

– Vajadzētu būt šeit. – Meridela uzmeta Holtam skatienu, kas pauda atvainošanos. Viņa vēlreiz izšņauca degunu. – Kaut kur tepat. Es zinu, ka viņš devās izrādīt veco Belingemu māju Dogvudā.

Tur Holts vakar bija saticis Ediju.

– Mani interesē, ko viņš darījis pēc tam. – Holts izņēma vizītkarti un pasniedza Meridelai. – Es vēlētos, lai jūs īpaši papūlaties un sameklējat Rankla piezīmju grāmatu. Mans telefona numurs ir uz kartītes. Piezvaniet, kad grāmata būs jums rokā.

Meridela pielika roku pie sirds.

– Darīšu visu, kas manos spēkos. – Viņa nošņaukājās. – Es tikai nespēju noticēt…

Holts devās prom, un apaļīgā sieviete, galvu purinot, palika stāvam biroja mantu kaudzes vidū.

Iesēdies mašīnā, Holts brauca uz “Redu”. Bārs bija slēgts, taču viņu interesēja nevis pati iestāde, bet tās apkalpotāja. Viņš iegriezās šķērsielā, kur spēji apstājās kā zemē iemiets.

Edija bija ģērbusies šaurā kombinezonā – īsās biksēs un kaut kādā elastīgā drēbes gabaliņā ap krūtīm, bet pārējais augums palika tāds, kādu Dievs radījis: zeltainas kailas rokas, kājas, pleci un kakls. No tāda skata ikvienam vīrietim aizrautos elpa.

Edija bija uzgriezusi muguru un darbodamās nemanīja Holta parādīšanos. Viņa mazgāja motociklu. Apkārt šļakstīja ūdens, zemē mētājās lupatas. Pakausī saņemtajiem matiem, kā vienmēr, dažas cirtas bija atrisušas vaļā un slīga pār kaklu, radot seksīgu iespaidu, it kā viņa tikko būtu izkāpusi no gultas.

Edija aizrautīgi strādāja, beržot Harley ar milzīgu sūkli. Viņai uz galvas bija austiņas, lielas, ne tik sīkas kā iPod. Tās atgādināja trokšņa slāpētājus, tātad, šķiet, Holts varētu izšaut ar ieroci, bet viņa to nedzirdētu.

Viņš stāvēja, izbaudot ainu acu priekšā. Paliekusies pāri motociklam, Edija atklāja auguma aprises no mugurpuses, valdzinošas un tik labi veidotas, kādas Holts vēl nebija redzējis.

Viņš norija siekalas. Vismaz mēģināja to darīt.

Edija pagriezās, lai izskalotu sūkli, un viņu ieraudzīja. Palēkusies desmit pēdu augstumā, viņa norāva austiņas no pakauša un nikni skatījās uz Holtu.

– Vai tu jau sen te stāvi?

Holts viņai uzsmaidīja.

– Diezgan ilgi.

Edija sarauca pieri un iespieda rokas izliektajos gurnos.

– Vai redzēji, ko gribēji?

– Ne pilnībā.

Iemetusi sūkli spainī, viņa piegāja Holtam klāt.

– Kā varu palīdzēt, šef?

Ja vien viņš pats to zinātu.

– Dzirdēju, ka tu aizvakar esi apmeklējusi bibliotēku.

– Nu un?

– Man nebija radies iespaids, ka esi grāmatu mīļotāja. – Nespried par cilvēkiem pēc izskata. Tā ir stereotipiska uztvere. No pilsētas varas pārstāvja varētu gaidīt kaut ko vairāk.

– Ak tā? Bet ko tu darīji bibliotēkā?

Edija viņu nopētīja.

– Man patīk vēsture, – brīdi klusējusi, viņa atbildēja. – Es vēlējos kaut ko vairāk palasīt par pilsētiņu. Nezināju, ka tas ir nelikumīgi.

Holts smaidīja.

– Nē, nav. Taču ne visai lietderīgi. Es te dzīvoju kopš dzimšanas. Ja kaut ko vēlies atklāt, vari pajautāt man.

Edija viņam veltīja šķelmīgu skatienu.

– Vai tas būtu tāds kā uzaicinājums?

Holts samirkšķināja acis. Viņš aptvēra, ka tā ir taisnība.

– Jā, – viņš apstiprināja, iepriecināts par šo ideju. – Varu tev daudz ko izrādīt.

Edija apsvēra viņa piedāvājumu. Ne vārda neteikusi, viņa atgriezās pie motocikla un spaiņa. Holts viņai sekoja un pamāja uz austiņām.

– Ko tu klausies?

Edija uzmeta viņam vēl vienu rotaļīgu skatienu.

– Un kā tev šķiet?

Holts paraustīja plecus.

– Vai Metallica? Nine Inch Nails?

Viņa iesmējās.

– Kas manī tāds ir, ka tev šķiet – es klausos smago metālu?

– Nav ne jausmas.

Edijas sejā atplaiksnīja nebēdnīga izteiksme.

– Vai vēlies atklāt, kāda es īstenībā esmu?

Holtam būtu vajadzējis pretoties aicinājumam, bet viņš to nedarīja. Lēni viņš pārlaida acis Edijas augumam no augšas līdz apakšai.

– Vai tu gribi teikt – kas slēpjas aiz tetovējumiem un tamlīdzīgi?

– Jā, šef, – Edija strupi atcirta.

Holts atbalstījās pret bāra ēkas aizmugurējo sienu un, sakrustojis rokas, pielieca galvu.

– Es šovakar iešu uz koncertu, – Edija paziņoja. – Nāc līdzi.

Holts iztaisnojās, īsti neticot tam, ko dzirdēja.

– Tu mani aicini uz randiņu?

– Randiņu? – Viņa pacēla zamšādas lupatiņu un atsāka spodrināt motociklu. – Tā būs tikai mana pateicība par tavu piedāvājumu. Es tevi aizvedīšu uz koncertu, tu man pastāstīsi par Redbadu.

Holts mirkli vēroja, kā kustas gulbis uz viņas pleca, kad roka virzījās augšup un lejup.

– Sarunāts, – viņš sacīja. – Satiksimies pie iecirkņa.

Edija pārtrauca strādāt un veltīja viņam platu smaidu.

– Ieradīšos pēc tevis pulksten septiņos, – viņa noteica un atkal ķērās pie darba.

Holts jau gandrīz bija aizgājis pie savas mašīnas, bet pēkšņi aptvēra, ka nav pajautājis to, kāpēc vispār bija braucis šurp. Viņš devās atpakaļ. Edija bija atkal uzlikusi austiņas, taču Holts nostājās tā, lai uzreiz būtu ieraugāms un viņa nenobītos.

Edija norāva austiņas, kas palika karājamies ap kaklu.

– Tu kļūsti uzmācīgs.

– Es gribu noskaidrot, kas aizvakar notika. Kad Rankls palika tajā mājā kopā ar tevi. Vai viņš nepateica, kurp dosies pēc jūsu tikšanās?

– Nē. Kāpēc prasi?

– Es mēģinu noskaidrot, ko viņš darījis pēdējās stundās.

– Pēdējās stundās?

– Vai tad tu neesi dzirdējusi? Viņš ar mašīnu ietriecās stabā.

Edija spēji ievilka elpu.

– Kā viņam tagad ir?

– Kā gan var būt, kad cilvēks ir beigts. Atradām arī vēl vienu melnu eņģelīti.

Edija nobālēja. Sagrīļojusies viņa satvēra stūri, lai atbalstītos.

– Kas tev notika?

Viņa papurināja galvu.

– Es… es taču satikos ar viņu. Kā tad… kā… – Viņas balss aprāvās ar neticības pieskaņu.

– Jā, saprotu. Visi ir pagalam apjukuši. Vai tiešām viņš neko nepateica?

Edija papurināja galvu.

– Nu labi. Tad tiksimies šovakar.

Edija kā caur miglu vēroja Holtu aizejam. Viņa ātri pabeidza mazgāšanu, pa roku galam. Savākusi mantas, viņa uzsteidzās augšā pa kāpnēm un, aizvērusi durvis, atbalstījās pret tām.

Uz kājas pilēja ūdens. Edija paskatījās lejup. Viņai drebēja rokas.

Viņa nolika spaini uz grīdas. Acu priekšā rēgojās Rankla iedegusī seja ar asajiem vaibstiem, iestudētais smaids. Vēl pirms brīža Edija bija sajūsmināta par sevi. Cerēja, ka tas vīrs ir pamatīgi apjucis. Tagad…

Ediju pārņēma bailes. Vai kāds neredzams spēks iesaistījās viņas patiesības meklējumos? Kurš vēl zināja to, ko viņa? Noslēpumus, kurus viņa glabāja? Sirds dauzījās tik stipri, ka draudēja izrauties no krūtīm.

Tai vajadzēja būt sakritībai. Bija pilnīgi pieļaujama iespējamība, ka divi gados vecāki vīrieši nomirst īsā laikā viens pēc otra. Vai tad ne?

Jebkurš var iebraukt stabā. Tam nav nekāda sakara ar viņu. Nekāda.

Edija ierāpās gultā, vēlēdamās paslēpties zem segas. Lai pasaule turpinātu riņķot bez viņas.

Tad viņa atcerējās. Holts. Koncerts. Lielais plāns izdabūt vēl kādu informāciju. Edija novaidējās. Lai nu ko viņai šovakar nevajadzēja, tā bija flirtēšana un draudzīgas sarunas ar pilsētas policijas priekšnieku.

Būtu ieteicams piezvanīt Holtam. Atteikt tikšanos.

Bet kā to izskaidrot? Ka viņa nevar ierasties, jo divi cilvēki, kuriem viņa aizsūtījusi melnos eņģeļus – ha, ha! – izrādās, ir miruši?

Edijai sažņaudzās pakrūte. Viņa apgriezās uz sāniem un pievilka ceļgalus pie krūtīm.

Divi vīrieši. Divi melni eņģeļi.

Arī trešais. Tas jau bija ceļā. Par vēlu, lai atgūtu to atpakaļ. Par vēlu, par vēlu.