Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 3

Viņa ieradās naktī, kā ēna ielavoties pilsētā. Tumsas aizsegs bija lieti noderīgs. Tas atsauca atmiņā dusmu un noslēpumu pilno melno bezdibeni pagātnē.

Ierašanās tieši pusnaktī bija savā ziņā ironiska. Viņa piebrauca pie kapsētas īstā raganu stundā, atstājot ielu laternas aiz muguras. Viņa virzījās uz priekšu, vadoties pēc zvaigžņu sīkajām gaismiņām. Un arī pēc atmiņas.

Zvaigznes spīdēja arī tonakt, sen, sen, kad atskanēja zvans pie durvīm, sašķeļot klusumu un mieru divās daļās – bijušajā un turpmākajā. Viņa to saklausīja caur guļamistabas durvīm, kaut arī viņai bija jāguļ ciešā miegā. Bet kurš gan varēja aizmigt, ja tēvs tika apsūdzēts noziegumā un aizvests prom, bet māte neremdināmi raudāja. Viņa atcerējās tumsu, kas ieplūda pa logu, aiz kura pie debesīm viltīgi smaidīja mēness, un apakšstāvā pieaugušo balsu murdoņu.

Tad atskanēja mātes kliedziens.

Mežonīgs, dzīvniecisks, tāds, kas rāva sirdi no krūtīm, iznīcināja un sašķaidīja pasauli gabalos. Tik briesmīgs, ka, to atceroties, joprojām drebuļi skrēja pār muguru.

Tagad neviens nekliedza. Neviens nepārtrauca klusumu, tikai viņas mašīnas riteņu švīksti pa līkumoto kapsētas ceļu starp kapu kopiņām.

Beidzot viņa samazināja ātrumu un apstājusies izslēdza dzinēju.

Tad garām mirušajiem viņa devās pie sava mērķa. Pie pēdējā, ko bija redzējusi šajā pilsētā. Pie pēdējā, ko atcerējās no savām mājām. Tagad tas būs pirmais, ko viņa ieraudzīs atgriezusies.

Melno eņģeli.

Viņa pārslidināja luktura gaismu pār skulptūru. Un atcerējās figūras seju, kuru bija redzējusi, kad vēl bija desmit gadu vecs bērns. Pēc divdesmit gadiem viņa skatīja seju, kurai vajadzēja būt laipnai. Taču to apēnoja milzīgi, augšup plati vaļā atplesti spārni, figūrai liecoties pāri kapa kopiņai kā vampīram sikspārnim.

Šis eņģelis bija izraisījis lielas nesaskaņas. Viņa pat tika aizsūtīta uz savu istabu, no kuras tomēr dzirdēja mātes un krustmātes strīdēšanos.

– Tas ir biedējošs. Tas ir nešķīsts, – krustmāte uzstāja.

– Kā traips viņa piemiņai, viņa vārdam.

– Viņi aptraipīja vārdu, nevis es.

– Kas ir tie viņi?

– Nezinu!

– Tu nedrīksti tā darīt, Evelīna.

– Tas ir izlemts. – Mātes balss skanēja asi un saspringti. – Eņģelis tur paliks, līdz nebūs izzudis traips. Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.

Līdz es nebūšu pierādījusi pretējo.

Nabaga māte.

Nekādus pierādījumus neizdevās atklāt. Tos atrast bija pārāk grūti, smagi. Gluži tāpat kā visu dzīvē.

Viņa pieliecās un pārlaida plaukstas pār kapa pieminekli. Smiltis bija sakaltušas un aizķepinājušas marmorā izkaltos vārdus. Viņa sameklēja kabatas nazīti un izkasīja zemi, nopūšot atlikušo.

ČĀRLZS SVONFORDS.

Esi sveicināts, tēti.

Viņa noglāstīja pārējo uzrakstu, kaut arī tas bija iegravēts viņai atmiņā.

Mīļotajam vīram un tēvam. Un vēl citāts: “Viņi steidzās izliet nevainīgas asinis.”

Nevainīgas asinis. Viņa piecēlās, lai skatītu vaigā eņģeli. Viņas tēvam un mātei bija nepieciešams melnais eņģelis. Viņi bija vāji. Nesagatavoti dzīves grūtībām, kas gāzās pār viņiem. Viņi bija cilvēki, kuri atkāpās un paslēpās. Aizbēga. Nomira.

Taču viņiem bija meita. Un tagad viņa bija šeit.

Viņa izslēdza gaismu, ļaujot tumsai apvīties apkārt kā līķautam. Viņa bija atgriezusies. Viņa izdarīs visu, lai uzvarētu taisnība.