Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 5

Redbadu bija uzcēluši imigranti un Austrumu krasta iedzīvotāji, kas atceļoja uz Tenesī meklēt piedzīvojumus un labāku dzīvi. Viņiem bija līdzi pilsētas plāns, un tā atbilstoši iecerei tika būvēta četrstūra formā. Izaugsmes procesā jaunatnācēji, meklējot sev teritoriju dzīvošanai, paplašināja robežas, ne vienmēr ievērodami kārtību. Pilsētas karte ar taisnajām ielām ap centrālo četrstūri zaudēja sākotnējo izskatu, jo radās sānieliņas, kas noslēpumaini aizvijās uz visām pusēm. Pavasaris bija sen aiz muguras, un līdz ar to arī skaistie sārtie Kanādas ķirškoku pumpuri, kam par godu bija nosaukta pilsēta. Tagad koki bija sazaļojuši, un, ja nezinātu, kas tie tādi, tos varēja sajaukt ar jebkuriem citiem. Bet Edija tos atcerējās, un, ejot parkā pa aleju, viņa iztēlojās sārtos ziediņus.

Šķita, ka visa pilsēta iznākusi nosvinēt Freda Laila došanos prom no rūpnīcas “Hamerbilts”. Redbadas parku greznoja baloni un plakāti ar koši ziliem uzrakstiem “Paldies, mister Fred!”. Vienā parka pusē uz četriem griliem bez mitas tika cepti hotdogi un hamburgeri. Pāri pretī atradās maza estrāde, kas pagaidām bija tukša. Pēc bāra “Reds” logā izliktā paziņojuma Edija zināja, ka mūzika būs tikai vēlāk vakarā.

Edija iejuka pūlī. Visapkārt skatienam pavērās dažādas sponsoru izkārtnes. Par deserta galdu atbildēja Redbadas baznīca. Pusauga zēns dalīja vecmodīgus koka vēdeklīšus ar firmas zīmi “Rankla nekustamie īpašumi”. Redam bija iedalīts savs stūris – ar limonādi, ūdeni un ledus tēju, kā šķita. Nekāds alkohols par godu misteram Fredam nebija paredzēts.

Ļaudis klīda garām, bet Edija stāvēja nepakustēdamās, lai uztvertu pazīstamās vietas sajūtu. Viņa bija pārliecināta, ka atceras parka vienā malā šūpoles – augstāk, māmiņ, augstāk! –, kā arī strūklaku un rotaļu laukuma kāpnes. Vai varbūt ne? Atmiņas bija viltīgas. Tās pielavījās un atkal nozuda. Tiklīdz viņa satvēra kādu fragmentu, tas izgaisa kā dūmi.

Tagad spēļu laukumā trokšņoja citi bērni, kuri gluži tāpat mudināja vecākus šūpot viņus augstāk. Ediju saviļņoja viņu nevainīgā vientiesība, kas šķita tik muļķīga. It kā pasaule pasargātu mazos vairāk nekā pieaugušos.

Skaļruņa krakšķis pievērsa Edijas uzmanību skatuvei. Sirms labsirdīga izskata kungs piesita pie mikrofona.

– Redbadas iedzīvotāji, – viņš ierunājās. – Mēs esam šeit sapulcējušies godināt cilvēku, kas veltījis savu mūžu, lai kalpotu mūsu pilsētai. Divdesmit gadu viņš bija rūpnīcas “Hamerbilts” vadītājs un mūsu sabiedrības balsts, prasmīgi un atbildīgi turot rokās mūsu nākotni. Mums bijis gods strādāt kopā ar viņu, kā arī ar “Hamerbilta” korporatīvo pirmsākumu – uzņēmumu “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tagad, kad viņš pelnīti iecelts augstajā amatā, visas Ziemeļamerikas holdingu valdē, vienīgais, ko varu pateikt, ir – paldies, mister Fred!

Aplausu un svilpienu pavadīts, Freds Lails piesoļoja pie mikrofona. Bet ne visi viņu sagaidīja ar atzinību. Sev aiz muguras Edija saklausīja pāris smīkņātāju, un vismaz viena balss noņurdēja: – Muļķības!

Viņa pagriezās, meklējot pūlī noliedzēju, tomēr neieraudzīja. Pa to laiku Freds Lails bija sācis runāt. Edija ļāva Laila pašslavināšanās vārdiem slīdēt pāri, iztēlojoties viņu pirms daudziem gadiem. Viņas atmiņās bija tikai šā cilvēka vārds un skaņas.

Dzīvojamā istaba vecajā mājā. Cieši aizvērti aizkari. Lampas gaisma un ēnas. Dīvāns, uz kura viņa paslēpusies mātes roku gurdenajā apskāvienā. Tad istabā ienāca krustmāte Penija.

– Evelīna, ieradies misters Lails. – Balss skanēja klusi un maigi; tā viņa runāja jau vairākas dienas. Kā skolas izrādē, kad nodziest apgaismojums. Tad stingrākā tonī krustmāte piebilda: – Ej uz savu istabu, Edij.

Viņa laikam atteicās. Varbūt ciešāk piespiedās klāt mātes augumam, cerēdama, ka fiziskais kontakts neļaus mātei aiziet. Lai arī ko Edija darīja, viņa negāja uz savu istabu. Ne līdz tam brīdim, kad parādījās misters Lails. Viņu ieraugot, māte sastinga. Viņa koncentrējās tam, kas notiks. Pēkšņi telpā bija izplūdušas dusmas. Liela, nomācoša niknuma straume. Bailēs no tā, ka atkal izdzirdēs kliedzienu, Edija izbēga laukā no istabas.

Tagad viņa skatījās uz vīrieti priekšā pie mikrofona. Parasts cilvēks. Ar plāniem matiem, brillēs. Krietns cilvēks, labs pilsonis. Nekaitīgs.

Bet Edija Svona zināja, ka tā tas nav.

– Muļķības! – Šoreiz balss aiz muguras atskanēja skaļāk. Edija pagriezās pret kārnu gara auguma vīru ar taukainu zirgasti pakausī. Novicinājis gaisā sažņaugtu dūri, viņš iesaucās: – Tie ir meli!

Cilvēki viņam apkārt rauca pieri. – Apklusti, Terij! – kāds aizrādīja.

– Ne velna es neapklusīšu, – Terijs norūca un pavērsās pret aizrādītāju, kurš ātri atkāpās. – To jau viņi grib, – Terijs sāka bļaustīties. – Ka tik varētu mani apklusināt. Bet es šo to zinu. Man zināms, kas tur notiek, un tās nav nekādas rūpes par mums.

Vēl daži cilvēki atvirzījās tālāk no viņa.

– Mēs “Hamerbiltā” lepojamies ar savu darbu, – Freds Lails plātījās. – Lepojamies ar devumu pilsētai un tās iedzīvotājiem.

– Muļķības! – Terijs iebrēcās, šoreiz tik skaļi, ka nu jau to dzirdēja visi.

Lails sagrozījās, piekārtoja brilles un turpināja savu runu.

– Tu esi piedzēries, – kāds vīrs pūlī teica Terijam. – Ej mājās. – Viņš uzlika roku Terijam uz pleca, un Terijs apsviedās otrādi.

– Nepieskaries man!

– Tev tikai būtu…

Terijs apcirtās, vēl viens pagriezās atpakaļ, un Edija nepaspēja ne acu pamirkšķināt, kad pūlis apkārt savēlās murskulī. Viņa dabūja belzienu pa sprandu un atstreipuļoja atpakaļ, gandrīz zaudējot līdzsvaru. Spalgi iekliedzās sieviete. Ļaudis sāka grūstīties, un Edija atvēzēja rokas, pūlēdamās aizsargāties. Viņas dūre kādam trāpīja ar spēcīgu atsitienu.

– Jēziņ! – Liela auguma vīrietis ar smilšu krāsas matiem, berzējot zodu, nikni uzlūkoja Ediju. Pāris mirkļos viņa aptvēra ne tikai to, kas noticis, bet arī vēl kaut ko. Vīrietis bija ne vien liels. Viņš bija skaists. Ar stingriem ziemeļnieciskiem vaibstiem, platu muti. Muskuļotiem pleciem, slaidām, spēcīgām kājām. Šobrīd šis stingrās, vīrišķīgās enerģijas iemiesojums dusmīgi skatījās. Uz viņu.

Sakampis Edijas roku bargā tvērienā, vīrietis vilka viņu cauri pūlim sev līdzi.

– Ei, laid vaļā!

Neklausīdamies Edijā un lauzdamies cauri baram, viņš uzkliedza ļaudīm:

– Izbeidziet! Visi!

Viņa balss bija skaļa un autoritatīva.

– Laid – mani – vaļā!

Taču vīrietis, gluži pretēji, pierāva Ediju sev tuvāk. Edija salīgojās, atdurdamās pret viņa akmenscieto krūškurvi, un viņas zobi sacirtās kopā. Viņš savukārt uzsauca vīru pulciņam, kas turpināja cīkstēties ar Teriju.

– Es teicu, izbeidziet!

Pastūmis vienu vīru nost, viņš ar brīvo roku pagrūda atpakaļ otru.

– Skaitu līdz trīs…

To sadzirdējuši un viņu ieraudzījuši, visi bijīgi aprāvās un pārtrauca ķīvēšanos. Vienīgi Terijs turpināja vicināt dūres, kaut arī tikai pa gaisu.

Kāds no kautiņa dalībniekiem, nikni pablenzis uz Teriju, ar nožēlu atvainojās:

– Piedod, šef. Bet tas nejēga…

Šefs? Edija bija pārsteigta. Pēc izskata nekas neliecināja, ka viņš būtu kāds priekšnieks. Vai arī…

Mēmi nopūtusies, viņa nopētīja vīrieti. Nebija ne formastērpa, ne zīmotnes. Tikai novalkāti džinsi un T krekls pāri platajām, spēcīgajām krūtīm. Un vai tad mazas pilsētas policijas priekšniekam jāvalkā formastērps?

– Neceri, Holt, ka tev izdosies man aizbāzt muti, – Terijs nepadevās. – Mani neviens neapklusinās.

– Arī tas mums visiem zināms, – vīrietis, vārdā Holts, atcirta. – Nāc, pa ceļam izklāstīsi, kas nomāc tavu sirdi. – Viņš draudzīgi aplika roku Terijam, kas velti mēģināja to nokratīt. Edija ievēroja, ka Holta plauksta saņēmusi Terija kaklu ciešā tvērienā, tāpat kā viņu – stingri un neatraujami. Turēdams abus gluži kā cietumniekus, policists devās laukā no pūļa.

– Paklau! – Edija klupdama gāja viņam līdzi. – Uz kurieni jūs mani…

– Turpiniet, mister Fred! – Holts nokliedza.

– Paldies, šef, – misters Freds mikrofonā atsaucās un atsāka vāvuļošanu.

Edija mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena.

– Vai laidīsiet mani vaļā?

Holts paskatījās lejup uz viņu.

– Tu uzbruki policistam.

– Nē! – Edija sadzirdēja griezīgumu savā balsī un piespieda sevi nomierināties. – Es aizstāvējos. Ne jau tīšām trāpīju jums ar dūri.

Holts pasmīkņāja.

– Vai tā tas bija? – Viņš pagrieza Terija galvu pret sevi.

– Vai tā, Terij?

– Nezinu, – Terijs norūca.

Viņi bija izgājuši cauri pūlim un sasnieguši ietvi, kur stāvēja melns SUV. Iestūmis Ediju priekšējā sēdeklī, policists atvēra Terijam aizmugurējās durvis. Tiklīdz Holts bija pagriezis muguru, Edija izlēca no mašīnas.

– Neliec man jozt tev pakaļ. – Holts pat nepūlējās pagriezties atpakaļ. – Šodien man ir brīvdiena, un es jau paspēju izskrieties. Divas reizes to darīt man nav vēlēšanās, tad es kļūstu īgns. Tādu sapīkušu tu mani negribētu redzēt.

Kamēr Edija apsvēra policista vārdus, viņš aizcirta ciet aizmugurējās durvis, un tajā brīdī pie viņiem piesteidzās Reds.

– Vai kaut kas atgadījies, Edij? Holt, pie velna, ko tu dari ar manu jauno bārmeni?

– Tad lūk, kas viņa ir. Kāpēc tu man to nepateici? – Holts pasmaidīja, un Ediju apmulsināja dzirkstelīte viņa acīs. Vai tās bija zaļas? Viņa ielūkojās ciešāk un sarāvās. Tad saviebās.

– Jūs nedevāt man tādu iespēju, – viņa paziņoja.

– Tā ir taisnība. Atzīstu savu vainu. Taču man nedara godu, ja meitene iesit man pa seju.

– Holt, šovakar viņai pie manis jāstrādā.

– Vai tu gaidi daudz tautas?

– Skaidrs, kā gan citādi.

Holts paberzēja zodu.

– Jūs taču negrasāties mani arestēt par goda aizskaršanu? – Edija noprasīja.

– Tas ir diezgan negants kreisais āķis.

– Jo vieglāk atvērt divus alus reizē.

– Ko?

– Holt… – Reds iespurcās.

– Labi, labi! – Holts iesmējās. – Es tikai gribēju noskaidrot, kas tā par mazu karotāju ieradusies mūsu pilsētā. – Viņš atbalstījās pret mašīnas durvīm. Terijs iekšpusē sāka dauzīt pa logu.

– Jūs varējāt pajautāt, – Edija sacīja.

Policists tikai paraustīja plecus. – Tas nu nebūtu tik interesanti.

Muļķis. Vārds gandrīz izlidoja Edijai no mutes, taču Reds, saņēmis viņu aiz rokas, jau vilka prom.

– Edija! – Holts nosauca viņai pakaļ. – Bija patīkami iepazīties!

Edija pagriezās un, iedama atmuguriski, paraudzījās uz viņu.

– Es par sevi nevaru teikt to pašu.

* * *

Holts noskatījās, kā viņa kopā ar Redu aiziet – stingra rakstura tumšmate pilsētā, kur sievietes bija maigas blondīnes. Viņam jau nebija iebildumu pret blondīnēm. Viņš pats tādu bija apprecējis. Taču Sindija bija kautrīga, mūžam piesardzīgi paslēpusi augumu mīksta auduma svārkos vai vaļīgās biksēs. Šī meitene, kura tur aizgāja projām no viņa, lepni grozīja gurnus šaurās džinsa biksēs. Viņa neslēpa apaļīgās, kārdinošās formas. Holtam bija jāatrauj skatiens, pirms viņu apsūdz glūnēšanā.

Lai steigšus novērstos, viņš apsviedās otrādi un, izsaucis palīdzi saņemt Teriju Bišopu, paraudzījās pāri uz parku, uz krāsaino balonu saišķiem, ļaužu pūli. Bet acu priekšā palika Edijas vingrās krūtis zem ādas vestes, tetovējums, kas bija manāms uz pleca. Tumšo matu vilnis – kā vienai no Ronettes viņa tēva ierakstu kolekcijā.

Ne gluži tāda, kādu viņam vajadzētu vest mājās rādīt mammai. Vai arī piecus gadus vecajai meitiņai.

Pulss atkal iepukstējās straujāk. Edija, lai arī kas viņa bija, nozīmēja nepatikšanas. Lielpilsētas nepatikšanas. Holts bija prom no Memfisas nu jau piecus gadus, un, kaut arī būtu nepareizi to izteikt skaļi, viņam tās pietrūka. Ātruma, uguņu, dīvaino cilvēku. Nemaz neminot adrenalīna pieplūdumu briesmu brīžos. Viņa augums iesmeldzās kā sāpēs pēc zaudētas rokas vai kājas.

Holts piespieda sevi atsaukt atmiņā arī pārējo. Klaidoņus, narkotiku tirgoņus, sutenerus un bandas. Mirušos. Tur vienmēr bija līķi. Tumšās ieliņās, pie klubiem, brauktuves vidū, slimnīcas gultās. Īpaši slimnīcas gultās.

Mirušie vajāja viņu līdz pat Redbadai.

Mašīnas bremzēm nokaucot, sirēnai gaudojot un spožām ugunīm zibsnījot, ieradās policiste Samanta Fiša rūpīgi izgludinātā formastērpā, atglaustiem un pakausī kopā saņemtiem matiem.

Veikli izlēkusi no mašīnas, viņa salutēja priekšniekam.

– Ser!

– Brīvi, – Holts vēsi pavēlēja. Tomēr bijušajai armijas seržantei Fišai izpildīt komandu “brīvi” nebija viegls uzdevums.

– Jā, ser. – Viņa turpināja stāvēt taisni kā svece, skatoties Holtam garām uz SUV, kurā joprojām ālējās Terijs. – Vai tas ir tas dauzoņa?

– Tas ir viņš. – Holts uzmanīgi atvēra durvis, pārsteidzot Teriju, kas sita pa tām ar dūrēm. Piedzērušais izkrita no mašīnas, nogāžoties ar seju zemē un līdz ar to nesagādājot Samantai grūtības saslēgt viņu rokudzelžos.

– Izbeidz, Bišop! – Viņa uzrāva Teriju kājās ar spēcīgu roku, kas bija spējīga uz daudz ko vairāk par noreibuša vīra savaldīšanu. Samanta varēja ne tikai savaldīt apdzērušos. Ja nāktos pacīkstēties uz paklāja, Holts nojauta, ka viņš zaudētu, kaut arī bija vairāk nekā trīsdesmit mārciņu smagāks par Samantu un piecas collas garāks nekā viņa.

Terijs, ticis uz kājām, viņai uzsmaidīja.

– Sveika, Sema!

– Tev es esmu policiste Fiša, – Samanta bargi aizrādīja.

– Nu beidz, Sema. Labāk iedzersim aliņu.

Taču Samanta jau stūma Teriju uz savu automašīnu.

– Tieši alus tevi noved pie kārtējām nepatikšanām.

– Jā, bet ir karsts un man slāpst.

Tās bija pēdējās žēlabas, kuras Holts sadzirdēja, jo Samanta bija iebīdījusi Teriju mašīnā, lai aizvestu viņu prom. Nakts jaunajā pilsētas cietumā atturēs viņu no klaiņošanas pa ielām un Reda bāra.

– Tēt!

Pie Holta pieskrēja Miranda un apķērās viņam ap kāju. Mimzija, viņa māte, stāvēja turpat bērnam aiz muguras. Šis skats lika Holta sirdij saviļņoties. Kam viņam tumšmatainas mīļākās meklējumi, ja bija pašam sava blondo meiteņu cilts?

– Tu teici, ka dabūšu saldējumu, – Miranda pavēstīja skaidrā balstiņā, kas nepieļāva iebildumus. Viņa bija mantojusi mātes skaisto caurspīdīgo ādu, kas Holtu Sindijā reiz bija savaldzinājusi. Viņš mēdza ar pirkstu galiem noglāstīt zilās vēnas zem sievas maigās ādas, apbrīnojot tās trauslumu. Taču Mirandai nebija viņas mātes rakstura. Pat piecu gadu vecumā viņa bija prasīga – pretēji Sindijai, kura tikai centās pierunāt.

Holts uzcēla meitu sev uz pleciem.

– Tātad būs saldējums.

Bērna mazie pirkstiņi satvēra viņa matus uz pakauša.

– Es gribu šokolādi.

– Man patīk, ka meitene zina, ko vēlas.

Noskūpstījis Mirandas celīti, viņš pamirkšķināja ar aci savai mātei.

– Kur ir tētis?

Mimzija nogrozīja acis.

– Nesaprotu – kaut arī tas vīrietis to sauc par spēli, viņam tā ir svarīgāka par dzīvību un nāvi.

– Vai nu tik traki būs?

– Pēdējais, ko redzēju, bija viņa strīds par to, kurš labāks uzbrucējs – Beibs Rūts vai Džo Dimadžo.

Holts pasmaidīja. Šis tas nekad nemainījās. Vismaz ne Redbadā. Zināmā mērā tas viņu nomierināja, kaut arī nesolīja neko jaunu. Viņš paskatījās apkārt. Pikniks turpinājās pilnā sparā. Smaidošas sejas, skaļi bērni, hotdogu un popkorna smarža. Jā, tā bija viņa pilsēta. Te viņš bija piedzimis un uzaudzis. Šeit bija viņa pasaule, viņa mājas. Tagad tās bija arī Mirandas mājas.

Krūtīs uzjundīja nemiers, un sirdi meklēja dzelonis. Nē, tādā vietā kā Redbadā nekas ļauns nevarēja notikt.

Viņš ciešāk saņēma Mirandu aiz ceļgaliem. Iespējams, ka tieši tā arī bija problēma.