Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 11

Pēc divām dienām pilsēta apglabāja Fredu Lailu, un Reds aiz cieņas pret aizgājēju slēdza bāru. Edija izmantoja brīvo dienu, lai apmeklētu Redbadas publisko bibliotēku.

Visi Gazette izdevumi bija noglabāti, bet pirms divdesmit pirmā gadsimta mijas izdotie laikraksti joprojām bija mikrofišā. Bibliotekāre aizveda Ediju uz dibentelpu un parādīja, kā plauktos sameklēt nepieciešamos datus un kā izmantot mikrofišu aparatūru. Edija pateicās, pagaidīja, līdz viņa aiziet, tad izvilka laukā kasti, uz kuras bija atzīmēts datums – 1989. gada 5. jūlijs.

Viņai nevajadzēja ilgi meklēt. Raksts bija tieši pirmajā lapā. Pazīstami vārdi zibēja pretim. Čārlzs Svonfords, “Hamerbilta” galvenais grāmatvedis. Edija šķirstīja lapas, meklējot nezināmo. To viņa atrada plauktā ar atzīmi “8. jūlijs.”

Ārlens Meiborns, grāmatveža palīgs: “Viņš bija jauks cilvēks. Draudzīgs. Man ne prātā nenāktu turēt viņu aizdomās.” Revidents Alans Bjūtins: “Tā ir traģēdija daudzējādā ziņā. Personiski es esmu zaudējis draugu un kolēģi.”

Uz ko tas kopumā vedināja? Māti viņa tā arī nespēja piedabūt, lai izstāsta par dienu, kad nomira tētis. Uz kurieni viņš aizgāja? Ar ko satikās? Vai kāds viņu piespieda spert izmisuma soli? Kas notika starplaikā, kad viņš bija izgājis no mājas, līdz pēcpusdienai, kad metās pāri karjera malai vecajās akmeņlauztuvēs?

Ja viņa to noskaidrotu, tad atklātu lielāko noslēpumu savā dzīvē – kāpēc? Kāpēc tēvs pārkāpa pāri malai? Vai viņš bija vainojams rūpnīcas naudas līdzekļu izšķērdēšanā, kā apkārt runāja? Vai viņš bija gļēvulis? Edija negribēja tam ticēt. Māte tam neticēja. Bet ko citu viņa varēja secināt?

Skatoties mikrofišu aparātā, Edija pēkšņi sajuta telpā kāda klātbūtni. Uz sliekšņa stāvēja bērns un lūkojās uz viņu. Skaista meitenīte ar nevainojamiem vaibstiem un samtaini blondiem, līdz zodam taisni apgrieztiem matiem.

– Kas tas? – Meitene norādīja uz Edijas plecu, un Edija palūkojās lejup uz savu tetovējumu.

– Gulbis.

– Kāpēc tev tur ir gulbis?

– Par godu manam vārdam. Edija Svona.

Bērns turpināja viņu ar interesi vērot.

Edija nekad nebija sevi uzskatījusi par ģimenisku. Bērni viņu satrauca ar savu nevainīgo uzticēšanos. Meitenīte bija maza. Kādi pieci vai seši gadiņi? Nokrekšķinājusies Edija šaubījās, ko teikt, un vēlējās, lai bērns ietu prom.

Taču meitene ienāca iekšā un taisnā ceļā devās pie Edijas.

– Vai drīkstu tam pieskarties?

Mīļo stundiņ!

– Hmm…

Meitenīte uzskatīja, ka atļauja ir dota. Pirms Edija paspēja iebilst, bērns ierāpās viņai klēpī. Mazie pirkstiņi apvilka loku apkārt zili zeltainajiem spārniem.

– Kā tu to dabūji?

Uz šo jautājumu vismaz bija vieglāk atbildēt. Vienkārši jāpaskaidro.

– Tas ir tetovējums. Lai to iegūtu, jāiet uz speciālu salonu, kur to izdara ar adatām un tinti.

– Vai tas ir sāpīgi?

Teikt taisnību vai melot? Pieredze Edijai bija mācījusi, ka bērnus lielākoties pārāk sargā no visa.

– Jā, – viņa atzinās. – Sāp.

– Tad kāpēc tu to darīji? – Lielo zaļo acu skatiens ieurbās Edijā, pieprasot atbildi.

– Vai tu nekad neesi darījusi kaut ko tādu, kas var sāpēt, bet tu tik un tā turpini, jo tas ir jautri vai arī tu vēlies izmēģināt, kas notiks?

– Es vienreiz nolēcu parkā no šūpolēm.

– Vai tu sasities?

Meitene pamāja, un Edija paraustīja plecus, it kā sacīdama: “Nu, vai saprati, ko es domāju?”

– Un kas tur? – Meitenīte norādīja uz lellīti zem gulbja.

– Betija Būpa.

Mazā iesmējās.

– Betija Kūka!

– Ļoti smieklīgi, – Edija vēsi attrauca. Tomēr arī viņa nevarēja nepasmaidīt.

– Miranda! – Uz sliekšņa, kur pirms brīža bija parādījusies mazā, tagad stāvēja slaika neliela auguma sieviete ar īsi apgrieztiem cirtainiem, blondiem matiem, kas, lai gan izspūruši, bija skaisti. Vai viņa bija meitenes māte? Edija palūkojās vērīgāk. Kaut arī pēc izskata jaunavīga, viņa vairs nebija jauna. – Ak kungs, Miranda, ko tu dari? Tu zini, ka nedrīksti staigāt apkārt. – Taču meitenīte šķita nedzirdam bāršanos. Viņa pat nepakustējās. Sieviete uzrunāja Ediju. – Atvainojos, ka viņa jūs iztraucējusi.

– Es taču netraucēju, vai ne? – Miranda noprasīja Edijai.

– Nu… nē. – Ko vēl viņai teikt? Turklāt Edija atskārta, ka tā ir taisnība.

– Nāc nu!

Miranda nolēca no Edijas ceļiem.

– Vai es arī varu dabūt gulbīti uz pleca? – bērns jautāja atnākušajai sievietei.

– Tetovējumu? – Viņa iesmējās. – Miranda Drenena, tu nebeidz mani pārsteigt.

Izdzirdējusi meitenītes vārdu, Edija satrūkās.

– Drenena?

– Ak jā, atvainojiet! Mani sauc Mimzija Drenena. Miranda ir mana mazmeitiņa. – Sieviete pastiepa roku.

– Edija Svona. – Mimzijas Drenenas rokasspiediens bija stingrs, ātrs, taču draudzīgs. – Vai esat radinieces policijas šefam?

– Viņš ir mans tētis, – Miranda palepojās.

– Tavs… tētis? – Edijai ne prātā nebija nācis, ka Holtam varētu būt bērns. Viņa vēlreiz noskatīja meiteni, cenšoties to nedarīt uzkrītoši. Pretim lūkojās Holta zaļās acis.

– Vai jūs pazīstat manu dēlu? – Mimzija noprasīja.

– Viņš taču ir policijas priekšnieks? Viņu noteikti pazīst vairums iedzīvotāju. – Edija to pateica vieglā tonī, cerēdama, ka Mimzija neievēros viņas izvairīgumu. Pietika jau ar interesi par Holtu, bet nu uzradās viņa māte un viņa bērns. Tas jau bija par traku. Pirms Edija paspēja izgudrot, kā izkļūt no situācijas, atskanēja Mirandas prasīgā balss.

– Es arī gribu gulbi uz pleca!

– Nekādā ziņā, – Mimzija kategoriski iebilda.

– Kāpēc ne?

– Tetovējumi paredzēti pieaugušajiem, tāpēc.

– Es gribu būt pieaugusi, – Miranda neatlaidās.

– It kā tu man tagad pateiktu kādu jaunumu. Un tas notiks ļoti ātri. – Mimzija pacēla meiteni. – Nāc, bērniņ, mums jāsteidzas mājās.

Miranda pamāja pār vecmāmiņas plecu Edijai, un viņa pretēji veselajam saprātam arī pavicināja bērnam ar roku.

Edija atgriezās pie mikrofišām, bet no prāta neizgāja Holts. Pēdējā laikā viņa bieži rīkojās ne visai loģiski, vai ne?