Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 7

Reds slēdza bāru pulksten divos naktī – divas stundas vēlāk, nekā Edija bija radusi palikt augšā, bet tas nekas. Viņai vēl bija kaut kas jāpaveic.

Edija, Lūsija un Reds ātri visu sakopa. Lūsija, pabeigusi darbu, atkrita uz krēsla, noāva slēgtās zempapēžu kurpes un paberzēja pēdas.

– Mans otrais vīrs mēdza man masēt kājas, – viņa izklaidīgi ieminējās.

– Ak tā? – Edija iemeta mutē apelsīna šķēlīti. Pēc augļiem bārā nebija liela pieprasījuma, bet viņai tie garšoja, ja gadījās pa rokai.

– Vai tu esi bijusi precējusies?

Edija papurināja galvu.

– Man pārāk daudz cita darāmā.

Lūsija prātīgi pamāja.

– Vīrietis var traucēt, tas ir skaidrs.

– Ei! – Reds uzsauca. – Domā, ko runā. Ienaidnieks noklausās.

– Beidz, Red, tu neesi nekāds ienaidnieks, – Lūsija atcirta. – Tu tikai bāzies, kur nevajag. – Viņa pasmējās par savu joku. Apāvusi atkal kurpes, viņa uzlika krēslu uz galda. – Edij, tu esi laba darbiniece. Veikli strādā. Tā arī turpini. – Viņa devās uz durvīm. – Tiksimies rītvakar, Red.

Edija pasniedza priekšniekam roku.

– Paldies, ka pieņēmi mani darbā.

– Šovakar tu labi tiki ar to galā. – Paplikšķinājis Edijai pa plecu, aizgāja arī Reds.

Edija nodzēsa apgaismojumu, aizslēdza bāru un nolēma laukā ieelpot svaigu gaisu. Pirms gulētiešanas viņai Redbadā vēl bija šis tas padarāms, bet vispirms viņa gribēja izbaudīt tumsu. Atbalstījusies pret mājas sienu, viņa ļāvās āra spirgtumam. Tālumā aizskanēja Reda mašīnas rūkoņa. Pēc tam iestājās klusums. Nebija dzirdami pat transporta trokšņi. Automaģistrāle neatradās tik tuvu pilsētai. Vienīgi pašas iztēles rēgi palika kopā ar Ediju.

– Dzirdēju, ka tev esot salūzis braucamais, Edija Svona.

Balss no tukšās tumsas izklausījās spokaini, itin kā nepiederētu cilvēkam. Edija satrūkās.

– Mierīgi, sieviete. Tas esmu tikai es. – Holts Drenens pienāca tuvāk.

– Jēziņ! – Uz mirkli Edijai šķita, ka parādījies māņu tēls. Par to nevajadzētu brīnīties, ņemot vērā to, kas bija viņa pati. Tomēr viņas acu priekšā stāvēja dzīva būtne. Edija iebelza Holtam tieši pa platajām, spēcīgajām krūtīm. – Nepielavies tā pie manis!

– Ak kungs, vai tevi neviens nav mācījis likt lietā vārdus, nevis dūres?

Edija atslīga pret mūri, gaidot, kad atsāks normāli elpot.

– Vai tevi neviens nav mācījis, ka laiks doties mājās?

– Policijas priekšnieka darbadiena nekad nebeidzas.

Edija neatbildēja, pārāk labi apzinoties, ka tā ir taisnība. Ko gan Holts teiktu, ja spētu ielūkoties viņas sirdī? Vai viņa darbs ar Ediju tikai sākās?

Viņai jātur Holts no sevis pa gabalu. Jābūt vēsai kā rītausmai Arktikā. Tomēr viņa tā nejutās. Sirds sitās karsti, ritmiski. Valdoties pirksti bungoja pa gurnu. Prātā čukstus atbalsojās – briesmas, briesmas.

Taču pamodās pārgalvība, par kuru krustmāte viņu vienmēr kritizēja; tā nenovēršami pieteica sevi. Edija intīmi apzinājās vīrieša lielo augumu sev blakus. Viņa iztēlojās abus kopā, dzirdēja lēnu, kaismīgu melodiju. Ļauties tik negaidītam valdzinājumam bija neprāts. Viņa pat nepazina šo vīrieti. Atlika tikai sūtīt viņu prom. Edija bija nogurusi.

Tomēr kārdinājums turēja viņu savā varā.

– Es domāju, ka tev ir brīvdiena, – viņa sacīja.

– Tehniski tā beidzās jau vakar.

– Tātad tu tagad strādā? – Edija nopētīja ciešāk kaut kādu emblēmu uz krekla. Vai tā bija zvaigzne? Formas jaka? Paldies Dievam, ka tā. Džinsos un T kreklā viņš izskatījās pārāk neatvairāms. Ja viņš tā turpinās rādīties viņas acu priekšā, viņa varētu atklāt kaut ko vairāk nekā pienāktos. – Vai es esmu tavs agra rīta uzdevums?

– Man jāpārbauda visi jaunatnācēji.

Edija brīdi klusēja, kļūdama uzmanīga. Vai viņš runāja nopietni vai tikai tāpat vien pļāpāja?

– Vai man jānosauc sociālās apdrošināšanas numurs?

– Nē. Redam tas jau ir, ja ievajadzēsies.

Edijai saspringa pleci. Vai Holts jau bija pārbaudījis, kas viņa ir? Ja nu tā būtu, kāpēc viņš nepateica to skaļi? Nē, neko viņš nezināja. Neko nebija atklājis. Viņa bija tikai… jaunatnācēja, kā viņš izteicās. Un viņa gandrīz vai ieelpoja Holta valdzinājumu. Ar to taču viņa drīkstēja manipulēt, vai ne? Piesaistīt viņu. Sarunas gultā viņai lieti noderētu.

Holts nenoliedzami bija ārkārtīgi izskatīgs.

– Ko tad tu gribi?

Policijas priekšnieks uzlūkoja viņu no augšas, un Edija, kaut arī nesaskatīja viņa acu izteiksmi, tomēr juta, cik tās caururbjošas un alkainas. Viņa nodrebēja.

– Vai teikt taisnību?

– Nakts ir īstais atzīšanās laiks.

– Es nespēju aizmigt. Dzīvoju te jau piecus gadus, taču klusums joprojām mani iespaido.

– Vai tu neesi šejienietis?

– Esmu piedzimis un uzaudzis Redbadā. Bet lielpilsēta mani samaitāja. Nespēju dabūt no galvas laukā tās dunoņu. Nācu apskatīties, vai “Reds” joprojām vaļā.

– Tātad tu dzer darba laikā, policijas šef?

– Kafiju, Edija Svona. Tikai parastu kafiju.

Edijai paātrinājās pulss, bet viņa to neizrādīja. Kafija divatā ar Holtu Drenenu nozīmēja kaut ko vairāk par kārdinājumu. Tā jau bija uzdrošināšanās. Edijas griba bija pārāk vāja pret tādiem vīriešiem.

– “Reds” jau ir ciet, taču es varu bāru atvērt, ja vēlies. – Viņa nožāvājās, cerēdama, ka Holts uztvers mājienu.

Tā arī bija.

– Paldies, bet ir jau vēls. Es nevēlos traucēt tavu miegu, lai nenodarītu pāri tavam skaistumam.

Edija paspēra soli uz dzelzs pakāpiena.

– Nu tad palieku tev kafiju parādā.

Holts pamāja.

– Es to paturēšu prātā.

Kāpdama augšup, viņa sajuta vīrieša skatienu sev aiz muguras, un pēdu pieskārieni metālam atbalsojās starp abiem.

Tikusi uz augšējā laukumiņa, Edija ielika atslēgu durvīs, atvēra tās un pagriezās, lai pateiktu arlabunakti, bet tumsa jau bija Holtu aprijusi.

Drošībā Edija atļāvās pažēlot sevi, ka nav pacienājusi Holtu ar kafiju. Ka nav aicinājusi viņu nākt līdzi. Tomēr nožēla pēc mirkļa izgaisa. Pārliecinājusies, ka Holts tiešām ir aizgājis, viņa ķērās pie sava uzdevuma izpildes.

Rokas trīsēja, bet ne jau aiz bailēm, jo Edija ticēja savas misijas taisnīgumam. Viņa trīsēja tāpēc, ka gaisā virmoja kaut kas no Redbadas policijas priekšnieka Holta Drenena. Kā vēja atnesta mokoša smarža, kas vedināja nost no mērķa.

Edijai vienmēr bija patikuši liela auguma vīrieši. Tas, kā viņi varētu uzveikt sievietes augumu, taču to nedarīja. Viņu smagums. Tādus nekāda vētra neaizpūstu. Holts bija liels. Ar spēcīgu tvērienu, ja nepieciešams. Bet viņam piemita arī laba humora izjūta. Dzirksts acīs lika viņu uzlūkot vēlreiz. Zibsnis, kas teica priekšā, ka nevajag padoties, kaut arī pasaule ir nopietna vieta.

Tomēr viņš nebija pieredzējis to, ko Edija. Nebija dzirdējis viņas mātes sirdi un prātu plosošos kliedzienus. Nebija noskatījies, kā sveši cilvēki aprok viņas tēvu.

Edija norāva no aploksnes aizsargstrēmeli un, stingri piespiedusi, to aizlīmēja. Tad viņa nolavījās lejā pa metāla kāpnēm uz ieliņu, kur bija novietojusi savu motociklu. Viņa iedarbināja motoru, un tas pamodies ierēcās. Griezīgās skaņas iedrošināja Ediju, atgādinot par viņas spēku, pamatu, prātu.

Paliekusies uz priekšu, viņa izkustināja motociklu no vietas un aiztraucās.