Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 14

Kā vienmēr, Samanta Fiša darīja, ko policijas šefs bija pavēlējis: brauca uz iecirkni rakstīt atskaiti. Viņai ne visai patika šis darbs, bet pavēļu pildīšana bija viņas dzīves sastāvdaļa. Citādi viss bruka un juka. Kaut arī sajukums varēja rasties pats no sevis. Viņa to bija pieredzējusi alibabu zemē. Prāts automātiski viņu sarāja. Šo zemi sauca Irāka. Viņa bija domājusi Irāku. Saprotams, ka tā. Viņa negribēja paust necieņu. Klausos, ser.

Samanta nopūtās. Joprojām bija grūti atvairīt atmiņas par armiju. Varbūt viņai vajadzēja palikt tur? Ja mamma nesaslimtu, iespējams, ka viņa būtu turpinājusi dienēt. Visu mūžu. Nu, notikumi ne vienmēr risinās pēc iecerētā plāna. Turklāt darbs policijā bija labs. Holts bija labs priekšnieks. Arī pēc izskata patīkams.

Viņa pietvīka, nekavējoties noraidīdama šīs domas. Tā bija mātes vaina, viņa vienmēr mudināja justies brīvāk. “Kā tu panāksi, lai tas glītais puisis tevi ievēro?”

Kāda vaina iestīvinātam formastērpam? Samanta vispār neatzina saburzītas drēbes. Kā gan lai panāk kārtību visapkārt, ja pats varas pārstāvis nav tīri, pieklājīgi ģērbies?

Viņa atslēdza kabinetu. Un sarauca pieri par jucekli uz Holta rakstāmgalda. Kaut arī viņš būtu glīts kā filmu zvaigzne, viņi abi nekad nesaderētu. Viņa vienmēr staigātu Holtam pa pēdām, savācot viņa radīto nekārtību. Pietika paskatīties uz rakstāmgaldu, lai iekņudētos pirksti. Bet viņa valdījās. Holts viņai lika mieru, tātad pareizi bija pašai uzvesties tāpat.

Samanta izņēma atskaišu veidlapas un sāka tās aizpildīt. Viņa bija jau diezgan redzējusi līķus un, pārbraukusi mājās, cerēja, ka ar tiem vairs nenāksies saskarties. Viņa iztēlojās, ka darba ikdiena aprobežosies ar tādu cilvēku kā Terijs Bišops aizturēšanu – galvenokārt tie būs dzērāji un klaidoņi. Bet kas nu notiek – divi līķi nepilnu divu nedēļu laikā! Un abi ar melniem eņģeļiem.

Viņa pacēla skatienu no veidlapas. Vai tā uzskatāma par sakritību, vai arī notikumi bija savstarpēji saistīti? Samanta minēja, ko par to domā Holts. Kopš viņa sāka strādāt policijā, viņiem nebija īsta nozieguma. Vai šis būtu pirmais? Uz rokām uzmetās zosāda. Tātad viņus gaidīja izmeklēšana. Vai tas nebūtu aizraujoši – atkal dzīties pakaļ sliktajiem puišiem?

Kad Holts beidzot nokļuva mājās, māte jau gaidīja viņu ar vakariņām. Apsēdinājusi dēlu pie virtuves galda, tā paša, pie kura viņš ēda jau kopš bērnības, Mimzija nolika uz tā auksta alus pudeli un šķīvi ar čili. Cik daudz maltīšu viņa bija dēlam gatavojusi? Holts pārlaida skatienu virtuvei. Un ieraudzīja letē robiņu, kas bija radies, kad viņš, slepus mētādams futbola bumbu, notrieca zemē stikla bļodu. Tad viņš palūkojās uz kaktu, kur pie telefona kaudzē krājās ziņojumi, veikalu reklāmas un kuponi. Tā bija viņa māja. Ģimene. Lietu dabiskā kārtība.

Prātā atausa Denisa Rankla sadragātais ķermenis. Vai viņam bija sirdslēkme? Vai kārtējo Redbadas VIP personu bija iedzinis nāvē infarkts?

Varbūt vaina meklējama mašīnā. Kaut kas ar mehānismu saistīts, vai arī tā bija nejaušība, vai…

Vai… kas? Slepkavības Redbadā nenotika.

Un tomēr…

Divas nāves. Divi melni eņģeļi.

Tas nebija dabiski. Vai varbūt bija pārdabiski?

Holts pastūma šķīvi malā. Ei, vecīt, nupat jau eņģelīši pavisam sajauca man prātu.

Virtuvē ieskrēja Miranda, ģērbusies iemīļotajā naktstērpā ar mežģīņu kruzuļiem gar maliņām, kā jau meitenītei piederas.

– Tēti! – Miranda uzlēca tēvam uz ceļiem, un Holta nomāktība izgaisa. Mirandas klātbūtnē nekam drūmam nebija vietas.

Aplikusi rokas tēvam ap kaklu, viņa to saspieda.

– Tu esi vēlu mājās.

– Piedod, mīļumiņ. Es strādāju.

– Man ir setotējums.

– Kas?

– Setotējums. Paskaties! – Viņa parāva naktskreklu līdz kailam pleciņam, uz kura rēgojās kaut kāds pašas radīts zīmējums. – Tas ir gulbis.

Holts iesmējās.

– Kāpēc…

– Neuztraucies, to viņa uzvilka ar flomāsteru. Drīz vien nomazgāsies. – Māte veltīja Mirandai rūpju pilnu skatienu.

– Es negribu to nomazgāt. Vai man tas jādara, tēt?

– Tāda ir dzīve, mazulīt. Visu mūžu jādara tas, ko negribas. – Viņš paspieda meitai deguna galiņu. – Tad kāpēc tev ir tetovējums?

– Miranda šodien iepazinās ar jaunu draudzeni, – Mimzija pastāstīja.

– Ak tā. – Holtam prātā bija tikai viens cilvēks ar tetovējumu. Taču kur gan Miranda būtu satikusi Ediju? – Vai ar kādu bērnu?

– Nē, ne ar bērnu, – Mimzija atbildēja. – Viņa bija… nē, nudien! Patiesību sakot, es nezinu, kas viņa bija. Vīzija no pagātnes. Manas pagātnes. Mati melni, ļoti kupli. Melni izkrāsotas acis. Agrāk es pazinu dučiem tādu meiteņu.

Holts uzlūkoja Mirandu.

– Tātad tu iepazinies ar manu draudzeni, vārdā Edija.

– Draudzeni? – Mimzija atkārtoja. Viņas skatiens ieurbās dēlā. Pāru savešana bija viena no viņas iemīļotajām nodarbēm.

Lai ieviestu skaidrību, Holts piebilda:

– Edija ir jaunā bārmene “Redā”. Kur jūs viņu satikāt?

– Bibliotēkā, – Miranda atklāja, nemanot zemūdens strāvas, kas plūda starp viņas vecmāmiņu un tēti. – Viņa darbojās ar lielo aparātu. – Bērns ar plaukstiņām parādīja tā izmēru.

– Kur skatās mikrofilmas, – Mimzija pateica priekšā.

Kas Edijai bija darāms bibliotēkas mikrofilmu telpā? Viņa neradīja iespaidu par meiteni, kas aizrautos ar pētniecību. Īstenībā Holtam bija grūti iztēloties viņu mierīgi sēžam bibliotēkā, lai tur kaut ko darītu.

Miranda parāva viņu aiz krekla.

– Vai varu dabūt īsto?

– Kādu īsto?

– Setotējumu. – Meitenes balss tonis norādīja, ka tēva uzmanība nav pilnībā pievērsta viņai.

– Ak jā, protams.

Mirandas sejiņa atplauka, un Holts ļoti negribēja sabojāt viņai prieku, bet – neko darīt, viņš bija tētis. Tas bija viņa darbs. – Kādreiz, – viņš piemetināja.

Miranda uzmeta lūpu.

– Kad?

– Kad kļūsi vecāka.

– Cik vecāka?

– Paldies Dievam, ka tu esi mājās, – Mimzija ierunājās. – Es visu dienu tieku tramdīta ar tādiem jautājumiem.

– Cik? – Miranda nepadevās.

– Kad būsi atbilstošā vecumā, es tev to pateikšu. – Holts pacēla meitu uz rokām. – Iesim nu. – Viņš uznesa Mirandu augšstāvā un ielika gultiņā.

Zem sedziņas ar sārtiem grabulīšiem viņa platām, nevainīgām acīm uzlūkoja tēvu.

– Varbūt es varu dabūt puķi, – viņa nerimās.

Holts pasmaidīja. Meitas neatlaidība bija apbrīnojama.

– Tad jau redzēsim.

Aizvēris istabas durvis, viņš devās pāri koridoram. Viņš atcerējās sevi toreiz, kad atgriezās Redbadā. Nomākts, bez darba, bez vēlēšanās kaut ko iesākt. Vecāki pieņēma viņu savās mājās, un viņš bija pārāk saguris, lai iebilstu vai kaut ko darītu. Patiesībā vecāku laipnība nāca kā gaidīts atvieglojums.

Tomēr viņš nespēja atkal apmesties savā vecajā istabā, tāpēc atdeva to Mirandai, un Mimzija iekārtoja to meitenei, ar sārtiem kruzuļiem, liekot aizmirst viņa bērnību. Pats viņš ievācās agrākajā brīvajā istabā – šaurā telpā, kur mēdza gulēt vecā krustmāte Īda, kad ciemojās viņu mājā. Lai gan bez jebkādas greznības, tā tomēr bija kārtīga, atturīga, tieši viņam piemērota. Kopš atgriešanās pirms pieciem gadiem Holts tajā gandrīz neko nebija mainījis. Sākumā viņš bija pārliecināts, ka uzturēšanās šeit būs tikai īslaicīga. Bet dzīve vecāku mājā kļuva pastāvīga. Viņš bija iesakņojies un tepat arī palika.

Holts atvēra klēpjdatoru. Vairākas stundas viņš meklēja kaut ko, kas būtu saistīts ar melniem eņģeļiem. Atrada gotu apģērbu veikalu, 1946. gada filmu, rokgrupu, bet nekādu tirdzniecību. Tātad tos nevarēja iegādāties internetā. Atlika visa pārējā plašā pasaule.

Pagaidām nonācis strupceļā, Holts nokāpa lejā un devās uz kabinetu, kur tēvs bija atlaidies uz dīvāna pie televizora. Apstājies uz sliekšņa, Holts pārlaida skatienu istabai.

Gluži kā virtuve, kabinets bija tāds pats kā senāk. Vecas basketbola spēļu trofejas un piemiņas plāksnītes rotāja grāmatplauktus, turpat bija arī Holta fotogrāfijas – gan no vidusskolas gadiem, kurās viņš izskatījās neiespējami jauns un muļķīgs, gan no izlaiduma balles kopā ar Sindiju. Viņu kāzas, jaunās sievas smaids – tik mīļš, maigs un laimīgs. Un Miranda. Zīdainītis ar sārtu sejiņu. Mazulīte ar vecākiem, viņu un Sindiju. Un tad… tikai viņš. Netrūka arī attēlu no vecāku dzīves. Džeimss un Mimzija jūras ceļojumā. Pie Eifeļa torņa. Pie telts Dūmakainajos kalnos. Fotogrāfiju bija daudz, cita pie citas. Bet tās nemainījās. Tāpat kā mājas, kas bija un palika mājas.

Tā bija liela vērtība. Vēl jo lielāka vērtība pēc šīsdienas notikumiem. Holts bija daudzas reizes redzējis vardarbīgu nāvi, bet viņam nekad nebija viegli to pieņemt. Prātā riņķoja šodien pieredzētais. Denisa Rankla zilais, saplacinātais luksusa automobilis. Viņa ķermenis – sakropļots, asiņains. Holtam tas lieku reizi atgādināja cilvēciskās būtnes trauslumu – cik ātri visu varēja zaudēt. Cik svarīgi bija turēties pie tā, kam dzīvē bija patiesa vērtība.

Holts iedomājās, ko gan tēvs darītu, ja Mimzija ietu bojā trīsdesmit gadu vecumā, atstājot viņu ar bērnu, kam tikai viens gadiņš. Vai viņš būtu atgriezies vecāku mājā?

Viņa tēvam nebūtu tādas izvēles. Džeimsa Drenena vecāki jau sen bija miruši, kad viņš apņēma sievu un pats kļuva par tēvu. Sāka no paša sākuma un sagādāja labu dzīvi savai ģimenei. Holts ar to lepojās.

Tagad Džeimss sēdēja uz dīvāna, skatīdamies pārraidi, kam vajadzētu būt Braves spēlei. Taču ekrānā bez skaņas tuvplānā griezās briljanta gredzens.

– Vai grasies papildināt dārglietu kolekciju? – Holts iegāja iekšā un apsēdās tēvam blakus. – Tēt?

– Ak, labvakar, Holt, – Džeimss atteica.

– Tev arī labs vakars. Ko tu skaties?

– Hmm?

– Televizorā. Ko tu skaties?

Džeimss lūkojās ekrānā. Viņš pat neatcerējās, ka ieslēdzis televizoru.

– Sasodīts, nav ne jausmas.

Brīdi viņi sēdēja klusumā, vērojot, kā gredzens mirguļo un griežas. Džeimss mēģināja savaldīties, bet sirds dobji dauzījās, kopš viņš bija dzirdējis no Mimzijas, ka Rankls ietriecies stabā. Mimzija savukārt to bija dzirdējusi no Petsijas Klārkas, kura tobrīd atradusies “Klērā”.

Ko Holts zināja? Lūk, tāpēc Džeimsam mute bija sausa un plaukstas svīda.

Džeimss saspieda rokas kopā un paliecās pāri ceļgaliem. Viņš negribēja skatīties uz Holtu, kamēr mēģinās izvilkt no viņa informāciju.

– Dzirdēju, ka tev bijusi smaga diena.

– Jā, ne tā labākā. – Holta balsī jautās nogurums, un Džeimsam bija viņa žēl. Bet žēlums nebija tik liels, lai viņš mainītu tematu.

– Vai visu novācāt?

Holts pat nejautāja, no kurienes tēvam zināms, kas noticis. Viņš tikai pamāja, pieņemot faktu, ka pilsētas informācijas noplūdes sistēma darbojas ātri un efektīvi.

– Mašīna ir pie Maiera. Līķis pie Fērgusona.

Maiera serviss nozīmēja tehniskas problēmas. Doktors Fērgusons bija apgabala koroners. Tas nozīmēja autopsiju.

– Kad tu saņemsi rezultātus?

– Es abiem liku pasteigties, bet pats zini, kā pie mums strādā. Kad darīs, tad izdarīs.

Tātad kad? Paies dienas, Džeimss nodomāja, līdz viņš varēs nomierināties. Viņš pamāja un pārlaida neko neredzošu skatienu istabai.

– Kas ar tevi notiek? – Holts noprasīja. – Vispirms tu rītausmā blandies pa pilsētas viņu galu, tagad sēdi, skatīdamies iepirkšanās kanālu.

Ak kungs, jāsaņemas. Džeimss nopūtās.

– Mani laikam satrauc sliktās ziņas, kas seko cita pēc citas.

– Labāk nepiemini, – Holts nomurmināja. – Klau, tēt, cik labi tu pazini Denisu Ranklu?

Džeimss sastinga.

– Es?

– Oho, mierīgāk! – Holts iesmējās. – Nav jau nekāda nopratināšana. Man tikai šķita, ka tu varētu sniegt dziļāku ieskatu.

Džeimss centās atslābināties.

– Tik labi es viņu nepazinu. Tāpat vien satiekoties sasveicinājāmies. Tu saproti, pilsētas amata vīri.

– Vai viņam patika iedzert?

Nu Džeimss teica taisnību.

– Neko tādu neviens nav pieminējis. Neesmu dzirdējis, ka viņam ar to būtu problēmas. Kāpēc prasi? Vai tu domā, ka Rankls bija piedzēries? – Tas gan būtu izdevīgi.

– Nezinu. Varbūt viņš tikai brauca pārāk ātri. Cilvēkam viņa gados vajadzētu būt prātīgākam.

– Klau! – Džeimss mēģināja iesmieties, taču balss skanēja aizlauzta. – Kādu dienu tu arī būsi cilvēks tajā vecumā.

– Ceru, ka tad būšu kļuvis prātīgāks, – Holts dzedri atteica.

Džeimss brīdi vilcinājās. Kā lai uzzina to, kas viņu patiešām satrauca? Neatlika nekas cits kā skaidri un gaiši pajautāt. Viņš ievilka elpu.

– Vai kaut ko atklāji par to melno eņģeli?

Holts novaidējās.

– Ak jēziņ! Tēt, tu taču arī nesāksi man stāstīt par vudū?

Vudū? Vai pilsētā runāja par vudū?

– Es tikai paprasīju. Nesaku, ka tam varētu būt kāds sakars. Bet ņem vērā, ka klīdīs baumas, iekams tu nebūsi sniedzis paskaidrojumu.

– Ar baumām es tikšu galā. Tāpat arī noskaidrošu, kas īsti noticis. Ka tam nav sakara ar melno maģiju vai velniem. Paļaujies uz mani.

Džeimss pamāja. Viņš būs ar to mierā tik ilgi, kamēr notiekošais nekādi neskars viņu pašu.