Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 4

– Edija Svona. – Reds Maklors pacēla skatienu no darba pieteikuma uz Ediju, kas stāvēja otrpus bāra letes.

Elpu aizturējusi, viņa gaidīja, vai šīs vārds kaut kādā veidā liksies pazīstams. Vai Maklors viņu pazīs? Viņa bija apsvērusi, kādu vārdu izmantot. Pieņemtais bija līdzīgs tam, ar kādu viņa aizbrauca no Redbadas, tāpēc viņa izvēlējās to. Kaut arī ļoti gribēja atgriezties kā viņa pati visas nolādētās pilsētas acu priekšā, pieņemot, ka divdesmit gadu prombūtne varētu izklīdināt atmiņas. Pagaidām izrādījās, ka viņai ir taisnība.

Reda Maklora skatiens, viņu uzlūkojot, bija atklāts, draudzīgs. Brīvs no šaubu ēnas. Labsirdīgā apaļā seja bija bārmeņa priekšrocība. Tā aicināja uzticēt mazus noslēpumus.

Taču viņa negrasījās neko atklāt.

– Tieši tā.

Viņa bija redzējusi Redbud Gazette sludinājumu, ka bāram “Reds” vajadzīgs darbinieks. Viņa minēja, vai bārs nosaukts īpašniekam vai pilsētai par godu. Reda Maklora rudie, no pieres atkāpušies mati un vasaras raibumi sejā sniedza atbildi.

Viņš no jauna, šķiet, jau trešo reizi, rūpīgi nopētīja iesniegumu. Edija apvaldīja nepacietību.

– Tu esi diezgan daudz izceļojusies, – viņš secināja. – Ņujorka, Bostona, Čikāga, Sentluisa, Nešvila.

Edija paraustīja plecus.

– Es joprojām meklēju savu Ēdeni. – Izteikusi piezīmi, viņa gaidīja kādu reakciju, taču velti. No atvieglojuma viņai pār muguru pārskrēja tirpas. Ārā bija karsts, no mitruma smags vasaras gaiss, bet bārā sparīgi darbojās kondicionētājs. Tas noderēja, kad telpā jāstrādā, taču pagaidām viņai sala kailie pleci pieguļošajā ādas vestē.

– Un tu ceri to atrast Redbadā? – Bārmeņa balsī ieskanējās šaubas.

– Kas to lai zina? – Edija veltīja viņam savu starojošo smaidu, ar kādu parasti apžilbināja apmeklētājus. Tas, kā jau aizvien, iedarbojās. Nu, gan tas, gan vēl daži aroda triki. Kaut vai, piemēram, prasme uzlikt elkoņus uz bāra letes un tā paliekties uz priekšu, lai tērpa izgriezumā būtu saskatāms vairāk.

– Tās ir labas vietas. – Reds pabungoja pa papīra lapu, norādot uz sarakstu viņas bārmenes darbu kopsavilkumā. – Dažas es zinu. To reputāciju, protams. Nešvilā esmu pats apmeklējis Sassafrass. Tas ir ko vērts! Šeit kaut ko tādu neredzēt. Mums ir vairāk tāda kaimiņu būšana, tauta šurp nāk vienkārši atpūsties.

Par kaimiņiem viņš pārspīlēja, jo bārs atradās pilsētas galā, nepilnu pusjūdzi no darba instrumentu rūpnīcas “Hamerbilts”. Vienīgie kaimiņi bija kravas mašīnu šoferi, kas atveda tērauda plāksnes, un pastāvīgā maiņas strādnieku straume, bez kuras Reds bankrotētu.

– Tieši tas, ko meklēju. – Lai uzsvērtu savu pārliecību, Edija palūkojās apkārt. Daudz mazu galdiņu, augstāki gar malām, zemāki vidū, pie bāra krēsli. Alai līdzīgā telpa, tumša un vēsa, atgādināja lāča migu, kas piemērota pārziemošanai. – Te ir patīkama, ērta vieta. Man apnicis ceļot. Pēc pāris mēnešiem man paliks trīsdesmit gadu. Laiks iesakņoties.

– Un tu izvēlējies Redbadu? – Vīrieša balsī skanēja neticība. Kurš gan, būdams skaidrā prātā, izraudzītos šo mazītiņo punktu automaģistrāles malā, lai te iekārtotos uz dzīvi? Taču Reds pats acīmredzot nevarēja izvēlēties, kā to darīja viņa.

Edija iesmējās, prātā izdomājusi savu stāstu.

– Īstenībā Redbada izraudzījās mani. Man saniķojās braucamais un nācās atdarīt maku, lai to salabotu. Par atlikušo naudu varēju nokļūt vienīgi līdz Redbadai.

– Būdama bārmene, tu esi pietiekami tālu tikusi.

– Kā tad būs ar darbu?

Reds saknieba lūpas.

– Vai vari pagatavot… nu… ābolu martini?

Edija padomāja. Nez vai šajā bārā bija liels pieprasījums pēc kokteiļiem.

– Es gatavoju lielisku ābolu martini. – Viņa apgāja apkārt letei, lai sameklētu degvīnu un ābolu liķieri. Degvīnu viņa atrada, bet liķiera nebija. Edija palūdza to iedot.

Reds piesarcis atrunājās.

– Mums nav tāda. Te jau necik daudz to nepieprasa. Es tikai…

– …tikai vēlējies noskaidrot, ko es protu?

Reds pamāja.

– Skaidrs. Mirklīti pagaidi!

Pārlaidusi skatienu plauktiem, Edija paņēma brendiju un no bāra ledusskapja kartona paciņu ar bērniem domātu ābolu sulu, vēl arī citronu. Sajaukusi visu kopā ar ledu, viņa pievienoja kokteilim malku degvīna, ielēja dzērienu senatnīgā glāzē un izrotāja ar citrona šķēlīti. Tad viņa pagatavoja vēl vienu porciju, kurai pievienoja ingveralu, un ielēja to augstākā, platākā glāzē.

– Lūk, “Ābeļzieds” un “Dzirkstošais ābols”. – Viņa pastūma glāzes bārmenim. Kamēr viņš nogaršoja kokteiļus, Edija atrada pudelīti ar kakao krēmu, nopūta tai putekļus, mikserī ar ledu samaisīja to ar degvīnu un ielēja martini glāzē. – Un te būs “Šokolādes martini”. Nu, kā patīk?

Reds smaidīja.

– Labi, bet vai tu proti ieliet alu no krāna?

Edija veltīja viņam savu profesionālo smaidu un, atbalstījusies pret leti, paliecās uz priekšu.

– Un kā vēl!

Abi sarokojās un vienojās, ka viņa sāks strādāt jau šajā pašā vakarā.

– Pilsētā ir liels sarīkojums, – Reds pastāstīja. – Rūpnīcas galva dodas prom vadīt “Starptautiskās vispārējās tehnoloģijas”. Tam pieder “Hamerbilts”.

– Ak tā? – Edija tēloja paviršu interesi. Īstenībā itin viss, kam bija sakars ar “Hamerbiltu”, saistīja viņas uzmanību.

– Piknika laikā nebūs daudz alkohola, tāpēc es paredzu, ka iedzeršana notiks šeit. Iesaku tev aiziet uz parku. Atvadīšanās būs svinīga. Es tevi iepazīstināšu ar vietējiem. – Reds pasniedza viņai reklāmas lapiņu, kur viss bija sarakstīts. Ieraugot godināmās personas vārdu, Edija sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Reizēm dievi bija labvēlīgi.

– Paldies! – Viņa noglabāja lapiņu kabatā. – Varbūt aiziešu.

Viņai bija nepieciešams kaut kur apmesties, un Reds ierādīja brīvu istabu virs bāra. Viņš atvainojās, ka tā nav uzkopta, un abi vienojās par īres noteikumiem. Telpa pilnīgi atbilda Edijas vajadzībām, tā bija tikai jāiztīra. Gulta, elektriskā plītiņa gatavošanai, galds atpūtai un ēdienreizēm. Istabu gan nevarēja saukt par mājīgu, taču Edija īstenībā nebija dzīvojusi mājīgā vidē kopš aizbraukšanas no Redbadas.

Protams, viņai bija mājas – krustmātes Penijas dzīvoklis. Tajā bija trīs istabas, un vienā Edijai bija izvelkamā gulta. Tur nebija ne pagalma, ne koku. Bet ne jau tie viņai bija vajadzīgi.

Sākumā tomēr viņai tā visa pietrūka.

Bet tas notika pirms daudziem gadiem, un tagad bija cits laiks. Tagad viņai jāizpilda noteikts uzdevums.

Edija uznesa somas pa dzelzs kāpnēm augšā istabiņā, no kuras pavērās skats uz ieliņu aiz mājas. Neviens viņu šeit netraucēs. Viņa bija atradusi lielisku vietu sava plāna īstenošanai.

Sakarinājusi nelielajā skapī nedaudzos līdzi paņemtos tērpus – dažas kleitas, ja tādas gadījumā ievajadzēsies, – viņa uznesa istabā šķērsieliņā pamestas redeļu kastes, lai izmantotu tās par tualetes galdiņu.

Ap pusdienlaiku bija atlikuši tikai vēl pēdējie priekšmeti, kurus vajadzēja kaut kur novietot. Edija izņēma no ceļasomas iekšējās kabatas plastmasas maisiņu. Tas nebija smags. Mutes kaktiņi savilkās drūmā smīnā, viņai izkratot maisiņa saturu.

Uz kailā matrača izbira ducis mazu melnu eņģelīšu.