Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 13

Deniss Rankls bija apmierināts. Lai arī ko bija sacījusi Edija Svona, nojauta teica viņam priekšā, ka vingrā melnmatainā meiča paņems Belingemu māju.

Viņš brīdi apstājās uz stāvajām kāpnēm, pirms devās prom no pēdējās tikšanās vietas – vēl viena veca grausta austrumu pusē. Pagaidām to pilsētas galu vēl neskāra attīstība. Bet drīz tā sāksies. Patiešām. Kamēr rūpnīca darbojās. Ja viņš dabūtu šo graustu par vēlamo cenu, tad austrumu pusē viņam piederētu divi labi īpašumi – šis un Belingemu māja.

Kāpēc viņš to joprojām sauca par Belingemu māju? Kā viņš bija teicis Svonai, Belingemiem tā jau sen nepiederēja. Kopš… nu, pēdējo nedēļu notikumi bija diezgan spilgti atgādinājuši pagātni, tā ka nu tie jāaizmirst uz nākamajiem divdesmit gadiem.

Jā, melnie eņģeļi.

Tagad, kad nabaga Freds Lails bija apglabāts, runām jānorimst.

Kāpņu galā viņš veltīja mirkli, lai apbrīnotu savu spožo spēkratu ar nolaižamo jumtu. Mašīna viņam bija veiksmes simbols. Tad viņš iedomājās par sievieti, pie kuras tikko bijis. Nabadzīte. Viņas māte tagad bija mirusi, un pati tātad brīva. Labāk vēlu nekā nekad.

Rankls atcerējās viņu skolā. Skaista viņa nebija, taču vienmēr laipna. Tāda, kuru sauca par labu meiteni. Bet tagad sirma, izkaltusi. Dzīve bija paslīdējusi viņai garām.

Ranklam uznāca dīvaina vēlme iet atpakaļ un uzaicināt viņu vakariņās. Pareizāk sakot, pusdienās. Jā, tas būtu atbilstošāk. Viņam pat sagādātu prieku papļāpāt ar sievieti sev līdzīgā vecumā. Viņam tikko bija paticis ar viņu parunāties.

Taču Rankls nespēja iztēloties viņu sēžam blakus spožajā Corvette. Tā taču viņš izskatītos smieklīgs. Viņam vajadzēja blakus jaunu skaistuli.

Tāpēc viņš atvairīja pazibējušo vēlmi un atvēra automašīnas durvis. Gandrīz jau nometis portfeli uz pasažiera sēdekļa, viņš sastinga. Smaids sejā nozuda. Uz sēdekļa kaut kas rēgojās. Mazs melns priekšmets.

Rankls uzmanīgi paliecās pāri vadītāja sēdeklim, lai apskatītos, kas tas ir. Priekšmets apvēlās otrādi, un Denisam Ranklam pār muguru pārskrēja šermuļi, ieraugot, ka tas ir melns eņģelis.

Tieši tāds pats, kādu bija saņēmis Freds Lails neilgi pirms savas nāves.

Kas…

Rankls apsēdās pie stūres. Un nopētīja eņģelīti. Cik ilgi tas jau šeit atradās? Līdz šai pēcpusdienai uz mašīnas sēdekļa bija saliktas mapes un dokumenti, lai pārvestu tos uz jauno biroju. Vai eņģeli kāds bija te atstājis jau pirms vairākām dienām un viņš to nepamanīja? Vai arī tas bija noticis šodien? Pirms dažām minūtēm?

Viņš palūkojās apkārt. Uz ielas neviens nebija redzams. Viņš iedarbināja dzinēju un sāka lēnām braukt. Aiz kokiem vai krūmiem neviens neslēpās.

Deniss Rankls sāka svīst.

Jebkurš to varēja izdarīt. Labos laika apstākļos viņš vienmēr turēja mašīnas jumtu atvērtu. Viņam patika izrādīties.

Bet tagad… Cik muļķīgi, ka viņš bija atļāvies tā palielīties.

Rankls metās prom un, tiklīdz ieraudzīja stāvvietu – Maiera autoservisu –, iebrauca tajā, ātri nolaida jumtu un aizvēra logus. Sajuties drošāk, viņš joņoja tālāk, iedarbinājis salonā kondicionētāju. Viņam bija neizturami karsti.

Skatiens atkal pievērsās melnajai figūriņai, tik līdzīgai sātana vēstnesim. Pār muguru vēlreiz pārskrēja šermuļi.

Ko tas nozīmēja? Vai tas bija kaut kāda veida vudū?

Pēkšņi satvēris figūru, Rankls atvēra cimdu nodalījumu un iemeta tajā eņģeli.

Tomēr elpot nekļuva vieglāk. Viņš vispār nespēja paelpot.

Rokas iekrampējās stūrē. Šķita, kakls tiek žņaugts ciet. Rankls aizelsās, kampjot gaisu, un plauksta tvēra kaklu. Mašīna mežonīgi sasvērās. Ranklu sagrāba panika, un acumirklī viņš apjauta, kas notiek. Bet bija jau par vēlu.

Holts saņēma izsaukumu pa rāciju pēcpusdienas apgaitas laikā. Kad viņš nokļuva avārijas vietā, tur jau bija saradies neliels pūlis. Pilsētas ugunsdzēsēju automašīnai blakus stāvēja brīvprātīgo komanda. Bija ieradusies arī apgabala neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna. Samanta jau bija ierobežojusi laukumu, turot ziņkārīgos pa gabalu.

Holts pavilka Samantu nostāk, lai tie, kuri ausījās, nenoklausītos.

– Kāds ir stāvoklis?

– Miris, – Samanta ziņoja.

– To es redzu. – Holts pavērās viņai pār plecu uz sadragāto Corvette. Lepnais zilais automobilis ar paceļamo jumtu kā parasta konservu kārba bija saspiests pret telefona stabu. Denisa Rankla ķermenis saplacināts aizsedza stūri.

– Skaidrs, kas šeit noticis. Netrūkst arī liecinieku, – Samanta stāstīja, pamājot ar galvu uz grupiņu, kas bija atšķirta no pārējiem. Holts tūlīt ieraudzīja Maiera autoservisa vadītāju Endiju Bērketu, bet citus nepazina. – Visi atkārto vienu un to pašu, – Samanta turpināja. – Viņš braucis lielā ātrumā, zaudējis kontroli un – blākš! – Viņa izdeva tādu skaņu, it kā mīnmetēja šāviņš aizjoņotu pāri galvai un eksplodētu. – Es pārbaudīju slīdēšanas ceļu. Tas sakrīt ar liecinieku teikto.

– Vai ir norādes, kāpēc viņš pārsniedzis ātrumu?

– Varbūt tas bija stulbums? Viņam bija septiņdesmit, pat vairāk. Tik daudz vajadzēja apjēgt, ka vairs nedrīkst atļauties vadīt tik spēcīgu auto.

– Fiša, vai tu gribi teikt, ka viņam bija ar novecošanu saistītas problēmas? Mani šī teorija nepārliecina.

– Nu tad varbūt pievīla bremzes.

– Tad nebūtu slīdēšanas pēdu. – Holts deva zīmi Endijam Bērketam, kurš pienāca pie viņiem. – Tu teici, ka viņš ātri braucis. Vai viņam kāds sekoja?

Automehāniķis papurināja galvu.

– Nē, viņš tikai drāzās lejā no kalna uz pilsētas laukumu tā, it kā pats nelabais viņam dzītos pakaļ.

– Vai tu kaut ko tādu redzēji?

– Nē, ser.

– Sema, izjautā pārējos. – Viņa devās izpildīt rīkojumu, bet Holts atkal pievērsās Bērketam. – Vai nāksi talkā? Mēs dabūsim laukā līķi, un tu aizvilksi mašīnu.

– Protams, šef.

Holts, neatliekamās palīdzības darbinieki un brīvprātīgie ugunsdzēsēji atlauza durvis vadītāja pusē, un Rankla mirstīgās atliekas tika aizvestas uz apgabala morgu.

Pārējie liecinieki apstiprināja Bērketa teikto, un Holts domās sacerēja atskaiti par nelaimes gadījumu, uzskatot lietu par slēgtu. Pēc Holta aicinājuma Bērkets piezvanīja uz autoservisu un izsauca mašīnu, ar kuru aizvilkt vraku.

Skatītāju pūlis bija paklīdis, tomēr vēl ducis izturīgāko gaidīja līdz pat drūmajam nobeigumam. Viņi mēmi vēroja, kā Bērkets aizāķē sadragāto mašīnu, un stāvēja blakus, kad šoferis sāka griezt vinču. Sadauzītais metāls nožļarkstēja, mašīnai virzoties atpakaļ, un portfelis no sēdekļa nokrita uz grīdas.

– Lēnāk! – Bērkets uzkliedza šoferim.

Vinča aprāvās, un atlēca vaļā cimdu nodalījums. Automobiļa lietošanas instrukcija, papīri, visādi sīkumi izbira laukā, slīdot no vienas puses uz otru, kad trīsis atsāka darbu, bet nu jau lēnāk.

– Pagaidi, pagaidi! – Holts pacēla roku, un Bērkets uzsauca šoferim, lai apstājas.

– Kas lēcies, šef? – Bērkets noprasīja.

Holts viņu gandrīz nedzirdēja.

– Sema, – viņš klusi uzrunāja padoto. – Izņem no manas mašīnas bagāžnieka lietisko pierādījumu maisiņu. Un gumijas cimdus.

Pēc mirkļa viņa atgriezās ar maisiņu un cimdiem.

– Kas tur ir?

Holts neatbildēja, bet uzvilka cimdus, paliecās iekšā nu jau atbrīvotajā vadītāja pusē un kaut ko pacēla no grīdas.

– Svētā debess, – Bērkets noteica godbijīgās šausmās.

Nojauzdami, ka notiek kaut kas svarīgs, ļaudis pavirzījās tuvāk, un Bērkets pavēstīja:

– Tur ir viens no tiem melnajiem eņģeļiem.

Cilvēki sāka satraukties, un Holts izslēja galvu.

– Dabū tos tumsoņus prom no šejienes, – viņš pavēlēja Samantai.

Bet bija jau par vēlu. Samanta lika cilvēkiem atkāpties tālāk, taču viņi bija visu dzirdējuši. Holts raidīja pūlim savu bargāko, ledaināko skatienu.

– Ejiet mājās! Visi!

Ļaudis pakurnēja, pagrozījās, bet, tā kā ne Holts, ne Samanta neļāva tuvoties mašīnai, viņi cits pēc cita galu galā devās prom. Beigās palika tikai evakuācijas auto. Holts aizsūtīja Samantu uz iecirkni rakstīt atskaiti, bet Bērkets lika aizvilkt avarējušo mašīnu uz garāžu.

– Ko lai ar to daru? – Bērkets jautāja Holtam. – Vai uz to kāds pieteiksies?

– Pagaidām ne. Klau, pamatīgi to izpēti. Bremzes, degvielas tvertni, pārnesuma kārbu, visu. Es uzsveru – visu. Ja mašīna ar nolūku sabojāta, noskaidro, kā. Rīkojies viens pats. Citus klāt nelaid.

Bērkets uztvēra spriedzi Holta balsī, jo pats arī tā jutās. Viņš nopietni pamāja.

– Jā, ser.

– Un, Endij, uzzināto paturi pie sevis. Ja kaut ko pieraksti, dokumentē, papīrus ieslēdz. Ja es dzirdēšu, ka apkārt paklīst runas, man būs skaidrs, no kurienes tās radušās.

– No manis tās nenāks.

– Tas ir labi. Kad būsi visu izdarījis, piezvani man. Nevienam citam. Vai saprati?

Bērkets pamāja, un Holts viņam pasniedza vizītkarti ar kontaktinformāciju. Kaut arī viņš centās to neizrādīt, tomēr jutās noguris un nomākts. Divu galveno pilsētas iedzīvotāju bojāeja ar tik nelielu laika atstarpi bija biedējoša. Un melnais eņģelis kā ļauna nolemtība apēnoja abu nāvi.