Читать книгу Melnais eņģelis - Enija Solomone - Страница 9

Diena pēc piknika Redbadā ne ar ko neatšķīrās no citām, ja nu vienīgi ar Holta gājienu agrā rītā uz “Redu”. Beidzis apgaitu pa ielu, kur atradās bārs, viņš devās atpakaļ uz iecirkni.

Šis izņēmums bija ļoti nozīmīgs. Lai arī kā Holts gribētu, viņš nespēja izmest no prāta Edijas Svonas mazā, sportiskā auguma tēlu. Stāvot tumsā viņai blakus, viņš bija jutis, cik spēcīgi sitas sirds, kas sen nebija tā pulsējusi. Ja nu vienīgi tolaik, kad viņš uz ielas ar narkotiku tirgoni vienojās par pirkumu. Vai arī tad, kad, smalkās biksēs tērpies, iegāja striptīzklubā ar apziņu, ka jātēlo, citādi kļūs par vēl vienu mironi, kuru vēlāk izvilks no Misisipi.

Tādu sirds dunēšanu viņš gadiem nebija jutis. Kopš tiem laikiem, kad atdeva policista zīmotni, atgriezās mājās un kļuva par “šefu” – pirmkārt pats sev.

Gluži tā gan nebija. Tēvam bija daži palīgi, kas strādāja uz pusslodzi, un, kad nepieciešams, policijas brīvprātīgie. Bet palīgi aizgāja pensijā reizē ar tēvu, un brīvprātīgie arī galvenokārt bija vīri ap astoņdesmit.

Protams, kad Holtam bija nepieciešama nopietna palīdzība, vienmēr varēja rēķināties ar apgabala šerifu vai štata izmeklēšanas biroju. Pagājušajā gadā viņi nāca talkā, kad vajadzēja atbrīvoties no narkomāniem, kuri galveno perēkli bija izdomājuši ierīkot Redbadā.

Tomēr galvenokārt viņš strādāja viens. Sākumā tas radīja bažas, bet ar laiku viņš pierada. Holts bija apradis ar daudz ko. Taču Edija Svona bija pavilkusi nost ērto segu, kurā viņš tinās kopš Sindijas nāves.

Viņš vismaz vairs nebija vienīgais varas pārstāvis Redbadā. Pirms ekonomikas lejupslīdes baumas par rūpnīcas paplašināšanu veicināja attīstību, līdz ar to pilsētā radās vairāk cilvēku un kustības. Holts bija izmantojis šos argumentus, lai pierunātu domi piešķirt iecirknim pilna laika šerifa palīga amatu.

– Parādīsim gubernatoram, ka mēs ne tikai gaidām izaugsmi, bet to plānojam, – Holts bija teicis uzstāšanās runā pirms astoņpadsmit mēnešiem.

Pusgadu vēlāk viņš pieņēma darbā Samantu Fišu, kas bija tikko demobilizējusies no armijas pēc diviem nosūtījumiem uz Irāku un kurai piemita amatam nepieciešamā nopietnība un stabilitāte. Reizēm mazliet par daudz nopietnības, jo viņa uzskatīja, ka jārīkojas stingri likuma ietvaros. Taču Samanta bija dzimusi un uzaugusi Korlijas apgabalā, tātad mazas pilsētiņas viņai bija pazīstama vide. Pagaidām viņa Holtu aizvietoja. Viņi mainījās nedēļas nogalēs, strādājot katru otro sestdienu. Tieši tāpēc Holts pirms pāris stundām bija dežurējis šķērsielā aiz “Reda” un, ģērbies formastērpā, ložņājis gar Edijas Svonas durvīm.

Dēka ar Ediju varētu mainīt pelēko ikdienu. Kad viņam pēdējo reizi bija sekss ar kādu citu, izņemot sevi?

Agrā rīta klusumā griezīgi ielauzās telefona zvans. Holts paskatījās pulkstenī. Seši. Kā ikkatru darbadienas rītu, kopš Miranda bija iemācījusies piezvanīt.

– Sveika, ķirbīt! Vai labi gulēji?

– Jā.

– Ko dari?

– Ēdu pārslas.

– Vai ar pienu?

Klusums.

– Tev jādzer piens, lellīt.

– Es to nevaru pacelt.

– Ledusskapī ir glāze. Pirms došanās prom jau tev ielēju.

Atkal klusums.

– Jā-a… – Pēc Mirandas balss varēja saklausīt, ka viņa uzmetusi lūpu.

– Tu esi laba meitene.

– Es mīlu tevi, tēt.

– Es tevi arī. Nepamodini vecmāmiņu. – Nemodināšu. – Vismaz ne ar nolūku.

Noliekot klausuli, viņš pasmaidīja par mīļumu meitas balsī un atkal sajuta stingro pamatu savā dzīvē.

Atstūmis krēslu, Holts devās uz dibentelpu. Redbada gadiem ilgi iztika bez cietuma. Ja Holta tēvam vajadzēja kādu arestēt, viņš izsauca štata policiju vai apgabala šerifu. Risinājums bija atbilstošs noziedzības līmenim, taču ikdienā tas radīja grūtības. Holta iecerētajā paplašināšanas plānā ietilpa jauna ieslodzījumu kamera – policijas iecirkņa agrākā noliktava. Iecirknis atradās centrālajā laukumā, Redbadas municipalitātes ēkā, kopā ar mēra biroju, tirdzniecības kameru un pārējo pilsētas oficiālo personu kabinetiem.

Pagaidām Terijs Bišops bija vienīgais ieslodzītais. Viņš sēdēja uz lāviņas, galvu nokāris pāri ceļgaliem. Zirgaste bija izjukusi, mati izspūruši. Viņš izskatījās tikpat slikti, kā noteikti jutās.

– Labrīt! – Holts uzsauca.

Terijs satrūkās. Un novaidējās.

– Jēziņ, šef, nevajag bļaut.

– Nu, vai uzvedīsies kā nākas?

– Man ļoti noderētu kafija.

Holts atslēdza kameru.

– “Klēra” ir vaļā, – viņš atcirta, minēdams netālo kafejnīcu. Uz pilsētas rēķina viņš negrasījās Terijam dot vairāk par glāzi ūdens.

Terijs pakurnēja, taču kaut kā izvilkās no kameras.

– Labāk gan būtu, ja tu nevis ietu dzert kafiju, bet taisnā ceļā dotos mājās. Vēl vairāk – es tev ieteiktu palikt mājās līdz pat nedēļas nogales beigām. Un apdomāties, kā pareizi uzvesties publiskā vietā.

Uztvēris mājienu, Terijs metās laukā pa durvīm.

Holts paņēma formastērpa jaku. Viņam bija laiks pārbaudīt satiksmi pilsētā un ielās, kas veda laukā no tās. Sestdienās tā nebija blīva, tomēr iedzīvotājiem nāca par labu pārliecināties, ka ātruma ierobežojumi jāievēro vienmēr.

Edija negulēja ilgi. Pāris stundu – un viņa atkal bija nomodā. Pulksten sešos viņa saģērbusies devās lejā. Vēl pēc desmit minūtēm viņa jau bija ar motociklu pie centrālā laukuma, kur varēja novērot municipalitātes fasādi, taču tie, kuri iznāca no ēkas, viņu nepamanīja. Atbalstījusies pret koku, Edija nožāvājās. Kā jebkuram cilvēkam viņai patika izgulēties. Taču pagaidām domas par miegu bija jāatliek. Līdz viss būs pāri un galā.

Pusstundu vēlāk pa municipalitātes kāpnēm noklunkurēja Terijs Bišops. Ticis uz ietves, viņš apstājās, izstaipījās un pakasīja sev kaklu. Viņš izskatījās nevīžīgs un saguris. Pēc izdzertā alus un ieslodzījumā pavadītās nakts droši vien arī nelāgi smirdēja.

Kāda tam nozīme. It kā viņa nezinātu, kā tas ir – smirdēt. Viņa iedarbināja motociklu un kvartālu tālāk panāca Teriju. Ieraugot Ediju, viņš palēnināja soli un pielika plaukstu pie pieres, lai aizsargātos no saules.

– Vai aizvest? – Edija noprasīja. Terijs neizpratnē tikai skatījās uz viņu. – Tu mani neatceries?

– Vai būtu jāatceras?

– Vakar. Piknikā. Tu, es un šefs…

– Es biju pillā.

– Jā. Mani arī aizturēja. – Viņa pastiepa roku. – Mani sauc Edija Svona.

Terija rokasspiediens bija ļengans.

– Terijs Bišops.

– Zinu.

– Ak tā? Tad kāpēc gribi mani vest?

– Manuprāt, tu vakar pateici šo to interesantu.

– Par…

– Par Fredu Lailu. Par “Hamerbiltu”.

Terijs sarauca uzacis un sāka iet.

Ātri nolēkusi no motocikla, Edija metās viņam pakaļ.

– Hei! Uzgaidi!

Terijs neapstājās, un Edija viņam sekoja. Terijs veltīja viņai aizdomu pilnu skatienu.

– Vai tu gribi mani iegāzt?

– Kāpēc lai es to gribētu? – Edija noraidoši atteica. – Mani tas interesē. Patiešām.

– Tu esi reportiere vai kaut kas tamlīdzīgs?

– Nē. Es saku, ka esmu tikai ieinteresēta.

– Es nevienam neesmu interesants.

– Paklau, es aizvedīšu tevi mājās. Tur mēs varēsim mierīgāk aprunāties.

Tāds piedāvājums vēl vairāk nobiedēja Teriju.

– Diez vai. – Viņš paātrināja gaitu, un Edija, kam nebija tik garas kājas, gandrīz netika viņam līdzi.

Viņa pārtrauca Terijam sekot.

– Kad mainīsi domas, – viņa uzsauca, – atnāc uz “Redu”! Tur es izmaksāšu tev alu.

Terijs nedz pieņēma, nedz noraidīja viņas ielūgumu. Pat nepievērsa tam uzmanību. Viņš tikai turpināja iet.

Edija, plecus uzrāvusi, rokas sabāzusi kabatās, noskatījās viņam pakaļ. Izrādījās, ka viņa velti bija tik agri piecēlusies, tikpat labi varēja palikt gultā. Viņa devās atpakaļ pie sava motocikla. Iepriekšējā dienā, sadzēries alu, Terijs bija varen mutīgs. Tātad viņai vienmēr atlika iespēja satikt šo vīru “Redā”.

Devies patrulēt pa pilsētu, Holts ieraudzīja, ka Terijs lielā steigā metas prom no kāda. Holts samazināja ātrumu. Viņš pazina cilvēku, ar kuru Terijs bija ticies. Ko tad tas nozīmēja – kas Edijai Svonai un Terijam Bišopam bija runājams?

Varbūt viņa atvainojās, ka vakar iejaukusies Terija darīšanās? Holts pasmaidīja. Spriežot pēc tā nelielā priekšstata, kādu viņš bija guvis par meiteni, Edija nemēdza atvainoties. Holts pataupīja šo jautājumu vēlākam laikam. Gan jau paspēs pavaicāt.

Un tas nozīmēja, ka viņš grasās satikt Ediju vēlreiz.

Kā gan citādi? Kad apmeklēs “Redu”…

Holts atkal pasmaidīja – galvenokārt par sevis mānīšanu – un turpināja ceļu ārā no pilsētas. Pirmo pusstundu automašīnu bija maz, tad saradās arvien vairāk. Rietumu pusē atradās Wal-Mart, un ļaudis steidzās sestdienas gaitās. Ieraugot policistu, viņi samazināja ātrumu, un Holts aptuveni pēc pusstundas devās atpakaļ uz austrumu pusi, kur viņu gaidīja otrs tā rīta pārsteigums. Pilsētā atgriezās tēvs.

Holts māja, lai viņš apstājas.

– Ko tu šeit dari, tēt? – Ja Redbadā kaut kas negāja gludi, tad tas notika tieši te. Visa attīstība turpinājās rietumu pusē, pilsētas senāko daļu atstājot sabrukumam. Tur nebija nekā, tikai vecās akmeņlauztuves.

Džeimss izkāpa no mašīnas un sabāza rokas kabatās.

– Neko. Braukāju.

– Vai tevi kas uztrauc?

– Nē, tikai nav miera.

– Vai gribi atpakaļ savu darbu? Jebkurā laikā varu tevi ņemt par palīgu. Tev atliek pateikt vienu vārdu.

Džeimss pasmaidīja.

– Viss ir kārtībā, dēls. Saule jau uzlēkusi. Būs skaista diena. Es tikai vēlējos redzēt rītausmu.

– Kā Miranda?

– Izliekas dzeram pienu, kuru tu viņai atstāji.

Abi uzsmaidīja viens otram, apzinoties un pieņemot to, kā mazā meitene manipulē ar tēti un vectētiņu.

– Labi, nekavēšu tevi. – Džeimss paplikšķināja Holtam pa muguru. – Tiksimies vēlāk?

– Pilnīgi noteikti.

Kāpjot mašīnā, Džeimss pacēla īkšķus uz augšu. Holtam bija šķitis, ka tēvs par kaut ko ir noraizējies, taču tagad viņš izskatījās mierīgs. Tēvam bija taisnība. Rīts bija labs. Arī dienai jābūt labai.