Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 10

Pirmais vīrietis, kurš izkāpa no helikoptera, bija četrdesmit trīs gadus vecs, taču viņa allaž domīgā sejas izteiksme ievilka grumbiņas acu un mutes kaktiņos, vēršot viņu vecāku. Tumšo matu sakārtojums bija tikpat nevainojams kā pēc pasūtījuma darinātie apavi un šūtais uzvalks. Iespaidu papildināja platie pleci un lepni izrieztās krūtis. Rokā viņš nesa spīdīgu ādas portfeli. Gudro acu skatienu vēl mirdzošāku padarīja kontaktlēcu spīdums. Smaidam gan trūka sirsnības, tomēr nevainojami līdzenie zobi likās žilbinoši.

– Viljam! – Kevana sasveicinoties paspieda atbraucēja roku.

Šis vīrietis, uzvārdā Faradejs, bija nesaudzīgs korporatīvais advokāts, kurš sava pretinieka klientus ne tikai sakāva, bet pat iznīcināja, tādējādi iemantodams neskaitāmus nelabvēļus. Kevana reiz bija izglābis viņam dzīvību, kad kāds apkaunots uzņēmuma vadošais darbinieks nolīga slepkavu Faradeja novākšanai. Pateicīgais Viljams apmaiņā pret pastāvīgu pieeju pasaules klases sargu pakalpojumiem uzņēmās daudzas Global Protective Services juridiskās lietas.

– Džeimiju taču tu atceries, – Kevana bilda.

– Atceros gan. – Viljams paspieda arī sievietes roku. Viņi bija iepazinušies, kad advokāts noformēja abu testamentus. – Vai esi atveseļojusies no ievainojuma?

– Jā. Paldies par apvaicāšanos.

Viljams atmeta ar roku, it kā nebūtu radis izrādīt maigas, cilvēciskas jūtas vai saņemt komplimentus par tādām.

– Endželo, – Kevana uzrunāja helikoptera pilotu. – Diezgan ilgs laiks pagājis.

– Kopš Puertovaljartas, – plecīgais vīrs atsaucās, – toreiz apsargājām to biržas analītiķi. Atceries, kā viņam aiz katra stūra rēgojās saniknotie investori?

– Un viens tiešām parādījās, velns parāvis! – Iepriecināts par atkalredzēšanos, Kevana paspieda pilotam roku. – Kā sokas lamām, kuras tu audzēji?

– Tās izrādījās ņergas. Nekrustojās.

– Vai tu esi pārliecināts, ka tie bija tēviņš un mātīte?

– Tu domā, ka es nemāku atšķirt? Viņi vairāk spļaudījās, nekā mēģināja pāroties. Viena pat ņēma un iespļāva man taisni acī! Šeit! – Endželo ar vidējo pirkstu norādīja sev uz aci. Kevana nenoturējās neiesmējies. – Beigās viņas pārlēca pāri žogam. Kad atradu, lamas jau bija notriecis cementa vedējs. Būtu es gudrāks, labāk būtu šās apēdis, nevis mēģinājis audzēt.

– Vai lamu gaļa ir garda?

– Nav ne jausmas. Bet tagad es audzēju strausus. Tos noteikti var ēst. Turklāt viņi dēj olas basketbola bumbas lielumā.

– Patiesi?

– Es pārspīlēju tikai mazdrusciņ.

Kevana atkal smējās. – Hombre, es pēc tevis jau esmu noilgojies.

Viņš veda ciemiņus uz māju. Nonācis virtuvē, viņš atkal pārlaida skatienu monitoriem, pārliecinājās, ka nekā aizdomīga neredz, un iepazīstināja viesus ar misis Petersoni, kura tobrīd ar karoti pildīja pīrāgā ķirbju maisījumu.

– Varu piedāvāt jums kaut ko ēdamu vai dzeramu, – Kevana sacīja.

– Paldies, nē, – Viljams atteicās. – Mums ir jāpārrunā darīšanas. Pēc tam man jātiek uz Denveru.

– Kas jūs gaida Denverā?

– Vjetnamiešu uzņēmējs ar problēmu.

– Ā! – Zinādams to, cik ļoti Viljamam nepatīk atklātība, Kevana saprata, ka vjetnamiešu uzņēmēja vietā patiesībā tikpat labi varētu būt japāņu beisbolists. – Biju cerējis, ka jūs kādu laiku šeit uzkavēsieties. Abi esat laipni lūgti paciemoties. Krāšņo saullēktu virs Tītona kalniem jūs nemūžam neaizmirsīsiet.

– Citreiz.