Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 7

Paslēpies starp kokiem klints korē, vērotājs norūpējies uzmanīja mājas pagalmu. Mērķis un sieviete atradās aiz šķūņa, viņam neredzami.

“Interesanti, ka es cenšos nedomāt par viņu kā par cilvēku, bet gan dēvēju par mērķi. Šķiet, ka viņš nav novecojis ne par dienu. Joprojām ir formā. Sameklējis sev sasodīti glītu sievu. Maitas gabals tāds!”

Viņš atsprādzēja no kabatas nazi ar gludu melnkoka spalu, to ar īkšķi atvāza un tad atkal aizvēra.

– Šaušana mērķī, – viņš paziņoja.

– Ar pistoli, – snaiperis piebalsoja.

– Jā. Spriežot pēc blīkšķiem, deviņu milimetru patronas. Mērķis noteikti ir no metāla. Vai dzirdi, kā lodes nodārd pret to?

– Precīzs šāvējs.

– O, viņam neapšaubāmi ir precīza acs. Tieši tāpēc mēs esam šeit, augšā, un nevis lejā.

Snaiperis skaitīja. – Deviņi, desmit, vienpadsmit, divpadsmit.

– Trīspadsmit, četrpadsmit, piecpadsmit.

– Ietilpīga aptvere. Sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit. Ellīgi liela aptvere. Vai zini pistoli, kurā saiet tik daudz patronu?

– Nē, – atteica novērotājs. – Pauze pēc desmitā šāviena bija mazliet garāka, lai gan to bija grūti pat ievērot. Tobrīd nomainīja aptveri.

– Sasodīti ātri nomainīts.

– Divdesmit divi. Divdesmit trīs. Pēc divdesmitā šāviena atkal nedaudz garāks klusuma brīdis.

– Jā, īpaši ātra aptveres nomaiņa, – snaiperis piebalsoja. – Nekas. Es negrasos sarīkot ar viņu apšaudi un izšķaidīšu viņam aci no septiņdesmit jardu attāluma.

Šāvienu dārdus, kas atbalsojās pāri kanjonam, nomāca aizvien skaļāka rūkoņa.