Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 20

Sirdij strauji pukstot, Kevana metās pāri koptelpai, atrāva sienasskapja durvis līdzās nobružātajam pianīnam un izvilka pusautomātisko šauteni AR–15, civilistiem domāto M–16 ieroča paveidu.

To viņš līdz ar pielādētu trīsdesmit patronu aptveri pasniedza Endželo. – Uzmani fasādes pusi.

– Skaidrs.

– Pagaidi! Paņem arī šo. – Kevana paķēra no plaukta rāciju un pasvieda to biedram.

Endželo piesteidzās pie mājas priekšpuses logiem, bet Kevana izņēma otru AR–15. – Es uzmanīšu austrumu pusi un raudzīšu saskatīt snaiperi. Misis Petersone, jūs nokāpiet pagrabā.

– Nē. Sakiet, kā varu palīdzēt.

– Nerādieties šāvējam acīs.

– Es neslēpšos. – No bailēm kundzei trīsēja balss. – Virtuves skapīša atvilktnē ir revolveris. Jūs mani iemācījāt ar to apieties.

– Palieciet aizsegā! – Kevana sauca, kad sieviete steidzās uz virtuvi. – Nepazaudējiet rāciju. Džeimija?

– Es vērošu mājas otru pusi, – viņa pieteicās.

AR–15 bija tikai divi, tāpēc Kevana pasniedza viņai Ruger Mini–14, modernu pusautomātisko šauteni, ko bija iecienījuši fermeri. Viņš ielūkojās Džeimijai acīs un klusībā lūdza Dievu, kaut mīļotā neietu bojā.

– Tu vari uz mani paļauties, – Džeimija piebilda.

Kevana pieskārās viņas rokai, un kaklu aizžņaudza kamols. – Es zinu. – Paķērusi kārbiņu ar munīciju, sieviete aizsteidzās.

– Viljam, nāc līdzi! – Kevana uzsauca un ievilka advokātu atpakaļ kabinetā.

– Ir labas ziņas. Par laimi, celtnes baļķu sienas ir pietiekami biezas, lodes tām cauri netiks. Par to mums nav jāraizējas.

– Tu liec manīt, ka daudzu citu māju sienām lodes var izurbties cauri? Augstā debess, kādas tad ir sliktās ziņas?

– Vienīgais mērķis snaiperim tagad ir logi. Viņš visu uzmanību veltīs tiem.

– Kā mēs varēsim paskatīties ārā un noskaidrot, vai kāds uzbrūk?

– Turies vienā pusē. Nerādies logā. Skaties ārā iesānis. – Kevana šos vārdus ierunāja rācijā. – Misis Petersone, vai jūs mani dzirdējāt?

Cauri sprakšķiem atskanēja kundzes balss: – Jā.

– Endželo, vai tu kaut ko redzi?

– Nav neviena, – uzrunātais atbildēja rācijā.

– Džeimija?

– Tīrs.

– Misis Petersone?

– Neviena neredzu.

– Un novērošanas monitoros?

– Starp krūmiem un kokiem nav nekādas kustības.

– Varbūt viss beidzies? – Skaļi elpodams, Viljams pietupās līdzās Kevanam un atslīga pret sienu. – Snaiperis raidīja šāvienu, bet netrāpīja. Varbūt viņš ir prom.

Pamazām Kevana virzījās pie neskartā austrumu puses loga, kas atradās aiz rakstāmgalda, pūlēdamies saskatīt šāvēju, kurš varētu slēpties apsēm noaugušajā korē. Viņš piegāja tuvāk logam.

Loga siets pēkšņi izliecās un pārplīsa. Kaut kas pāršāvās pāri istabai un trāpīja ādas krēslā, kur vēl nesen bija sēdējis Viljams. Kvēlojošais priekšmets, izurbies cauri atzveltnei, ietriecās sienā. Nokūpēja dūmi.

Kevana iesaucās rācijā: – Šāvējs lieto aizdedzinošās patronas!

Sargādamies nonākt loga ugunslīnijā, viņš aizrāpoja līdz skapim un izņēma ugunsdzēšamo aparātu. No krēsla un sienas jau locījās liesmu mēles. Kevana pavērsa pret tām sprauslu un nospieda mēlīti. Ugunij uzšļācās kodīgs mākonis un to noslāpēja.

– Joprojām nevienu neredzu! – caur rācijas sprakšķiem uzsauca Endželo.

– Es arī neredzu, – sacīja misis Petersone.

– Neviena nav, – vēstīja Džeimija.

– Šāvēja ierocim noteikti ir skaņas slāpētājs, – Kevana prātoja. – Man neizdodas noteikt, no kurienes nāk šāvieni.

Atskanēja pātagas cirtienam līdzīgs plīkšķis, cauri sietam izlauzās vēl viena trasējošā lode un sašķaidīja lampu. Atkal pacēlās dūmi un uzvijās liesmas. Kevana piespieda ugunsdzēšamā aparāta mēlīti, un ugunij pretī atkal aiztraucās liesmas slāpējošs mākonis.

Viljams iekāsējās – kaklam un plaušām kodīgais gaiss nenāca par labu.

– Misis Petersone! – Kevana ierunājās rācijā. – Virtuvē ir ugunsdzēšamais aparāts. Jums tas būs vajadzīgs.