Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 19

– Stulbais mērgli! Izlielīties un aizšaut garām! – novērotājs pārmeta.

– Tā nebija mana vaina. Vai tad es varēju zināt, ka šaus arī no citas puses? Kā es varēju zināt, ka mērķis…

– Izbeidz taisnoties! Ko tu darīsi lietas labā?

– Gaidīšu izdevību izšaut vēlreiz.

– Viņš jau zina, ka ir kļuvis par mērķi. Domā, viņš mierīgi staigās pa pagalmu mūsu acu priekšā? – novērotājs tincināja.

– Varbūt mēģinās nokļūt līdz mašīnai vai helikopteram. Kaut kas taču, ellē ratā, būs jādara. Te viņš ir iesprostots. Papildspēkus pa tālruni izsaukt nevar. Agrāk vai vēlāk…

– Mājā ir pārtikas krājumi. Ūdens. No tās var neiznākt dienām ilgi. Bet mēs, sasodīts, neesam gatavi aplenkumam.

– Tātad tev arī gadās kļūmes, ja?

– Jā. Un tu esi viena no tām. Pabeidz darbu kārtīgi!

Nepacietīgi nopūties, šāvējs izņēma no mugursomas munīcijas kārbiņu. Atvilcis Remingtona sistēmas šautenes aizslēgu, viņš izņēma divas palikušās patronas un ievietoja četras jaunas patronas no kārbiņas. Katras galā bija sarkans punktiņš.

– Trasējošās?

– Degošās. Paķēru līdzi gadījumam, ja jāšauj naktī. Tā paša iemesla dēļ paņēmu arī infrasarkano staru mērķēkli. Ja viņš mēģinās aizlaisties tumsas aizsegā, es viņu nožmiegšu.

– Bet tumsa iestāsies tikai pēc četrām stundām!

– Tam nav nozīmes. – Šāvējs pavērsa šauteni pret lielu baltu cisternu pie šķūnīša apmēram piecdesmit jardu attālumā no mājas. – Ja ielaidīšu vienu tādu mazulīti tai propāna cisternā, tas izvilinās mērķi no mājas. Jupis rāvis, varbūt sprādziens nolīdzinās visu līdz ar zemi.

– Nē, nevajag! – novērotājs iebilda, manāmi satraukts.

– Kāpēc ne?

– Kaimiņu ieleju iedzīvotāji gan ir raduši dzirdēt rībam šāvienus šajā īpašumā, taču eksplozija atsauks šurp visus policijas un ārkārtas dienestu spēkus no pašas Džeksonas.

– Jā, tas gan laikam ir tiesa. Labi, rīkosimies citādi. – Šāvējs atkal pavērsa ieroci pret māju. – Pasaki Beta vienībai, ka mērķis iznāks no mājas pēc piecpadsmit minūtēm.