Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 22

Ugunsdzēšamā aparāta radītais mākonis izklīda, un Kevana paziņoja:

– Šāvējs ir pievērsies šim logam. Tuvoties tam būtu pārlieku riskanti. Iesim.

Viņš vilka Viljamu uz durvju pusi.

Abi atgriezās koptelpā un ieraudzīja Džeimiju, kas, pietupusies pie sietdurvīm pretējā pusē, guļbaļķu sienas aizsegā, pētīja pļavu un kori ziemeļos. Kevana pamanīja, ka pistole atrodas makstī sievietei pie labajiem sāniem.

– Pat nedzirdēdami šāvienu trokšņus, zirgi sajūt, kas notiek, – Džeimija norādīja.

– Lai tikai pamēģina tiem nodarīt kaut ko ļaunu! – Kevana piedraudēja. Varēja dzirdēt dzīvniekus satraukti grudzinām. Tad viņš attapa, ka tieši tādu taktiku šāvējs varētu izvēlēties, proti, ievainot zirgus, bet nenogalināt. Panākt, lai tie sāpēs rada mokošu troksni. Panākt, lai Kevana dusmās zaudē galvu. Piespiest viņu izdarīt kādu muļķību.

“Nē.” Viņš pūlējās ierobežot adrenalīna uzplūdus, piespiest sevi darīt tikai to, kas nepieciešams, un atvairīt visas domas un emocijas, kas nepalīdz izdzīvot.

– Nāc, Viljam! – Pasoļojis garām galdam, Kevana nonāca pie kāpnēm. – Raudzīšu izšaut pa augšstāva logu, – viņš pavēstīja Endželo, kas stāvēja, piespiedies pie sienas blakus galvenajām sietdurvīm, un cieši vērās uz priežu audzi dienvidu pusē.

– Mēs zinām, ka šāvējs nav viens. Viljams redzēja tos vīrus monitorā, – Endželo sacīja. – Kāpēc viņi nenāk šurp? Ko viņi gaida?

Kevana uz kāpnēm apstājās. No otrā stāva atskanēja klusi būkšķi un slāpēta čaukstēšana – it kā tur kāds ņurcītu avīzi.

– Viljam, aizskrien uz kabinetu un paņem ugunsdzēšamo aparātu.

– Ja nu to istabu vēl apšauda?

– Vairs ne. Pēc tam paķer ugunsdzēšamo aparātu no virtuves.

– Kā tu zini, ka viņi vairs neapšauda kabinetu?

No otrā stāvā atskanēja vēl daži būkšķi. Čaukstēšana pieņēmās spēkā. Kāpņu galā parādījās dūmi.

– Tagad viņš šauj pa augšstāva logiem! – Kevana attrauca un steidzās pie pakāpieniem. – Nes šurp ugunsdzēšamos aparātus! Guļamistabas deg!

Varēja dzirdēt, kā gar māju, šausmās sprauslādami, nevaldāmi aizrikšo zirgi. Sviedriem plūstot, Kevana uzsteidzās kāpņu augšgalā un ieraudzīja, ka no visām četrām austrumu puses guļamistabām plūst dūmi.

Skaļi, drudžaini Viljams uzbrāzās kāpņu laukumiņā ar diviem ugunsdzēšamajiem aparātiem rokās. Advokāta nevainojamās kurpes, uzvalks, zobi un frizūra šajā jūklī izskatījās gluži vai groteski.

– Katrs uz savu guļamistabu! – Kevana pavēlēja, nolika šauteni un paķēra vienu ugunsdzēšamo aparātu.

Labajā pusē no sienas gaiteņa galā pašķīda atlūzas. Trasējošā lode, izšāvusies cauri logam, izurbās cauri iekšējai sienai (atšķirībā no baļķu ārsienas, tā bija parasta) un līdz ar koka un ģipša šķembām ietriecās pretējā sienā.

Mazliet tuvāk sienu caururba cita lode.

– Jēzus! Mums tūlīt trāpīs! – Viljams iesaucās.

– Zemē! – Kevana brīdināja.

Abi nogūlās uz grīdas, un pār galvām pāršāvās lode, apberot viņus ar ģipša un koka šķembu krusu.

– Es degu! – advokāts iekliedzās.

Uz skausta un pakauša Viljamam kvēloja divas oglītes, no kurām uzvijās dūmu strūkliņas. Kevana ar knipi tās notrausa nost. Tobrīd vienā no guļamistabām pa kreisi iespindza lode un iztriecās cauri sienai, izšķaidot gaitenī sienas atlūzas.

– Viņš tēmē turp un atpakaļ gar mājas sānu, – Kevana sprieda.

Ar skaļu būkšķi, caursitot sienu, pāri galvām pāršāvās vēl viena lode. Dūmi sabiezēja.

Līdzko lode skāra sienu labajā pusē, Kevana pietrausās kājās. – Ašāk! Kamēr šāvieni nav atgriezušies uz mūsu pusi.

Viljams iesteidzās guļamistabā kreisajā pusē. Kevana noliecies piesardzīgi devās istabā, kas atradās viņam tieši pretī. Dūmos slāpdams, viņš piespieda ugunsdzēšamā aparāta sviru. Aparāts šņākdams izpūta migliņu, kas apņēma uguni. Liesmas pamazām noplaka. Pēdējā guļamistabā pa labi ar blīkšķi ietriecās lode. Nākamā lode trāpīja guļamistabā tieši blakus. Kevana atlaida sviru un uzsauca advokātam: “Viljam, gulies!” Arī pats viņš pieplaka grīdai. Pāri galvai krakstēdama aizsvilpa trasējošā lode.

– Atsaucies, Viljam!

– Es jau guļu zemē! – atskanēja atbilde, un tobrīd aizdedzinošā lode ietriecās pēdējā guļamtelpā kreisajā pusē.

Gaidot, kad šāvējs virzīs jaunu ložu kārtu gar ēkas sienu, Kevana saspringa. Taču iepriekš tik vienmērīgo šāvienu sērija šeit aprāvās. Viena sekunde, otra, trešā – pārtraukums ieilga. Četras. Piecas.

– Varbūt viņam beigusies munīcija, – Viljams sauca.

– Vai arī viņš cer, ka mēs kļūsim pārāk bezrūpīgi.

Kevana izpūta liesmas slāpējošo līdzekli pret sienu. Dūmi kaklā koda tik stipri, ka viņš sāka klepot un izstreipuļoja gaitenī. Tur stāvēja Viljams saburzītā uzvalkā, izspūrušiem matiem, netīru seju. Viņš virzīja ugunsdzēšamā aparātu strūklu guļamistabā pa kreisi.

– Ko tu tā skaties? – Viljams gribēja zināt. – Vai tad nezini, ka ellē advokāti jūtas kā mājās?

Neviļus pasmaidījis, Kevana palūkojās augšup un atkal kļuva nopietns – dūmu grīstes vijās arī no griestiem.

– Tikai ne to! – viņš iesaucās.

– Kas noticis? – Viljams pavērsa ugunsdzēšamo aparātu augšup.

– Bēniņi deg!

Kevana pieskrēja pie lūkas griestos un pavilka īso auklu, kas karājās tai līdzās. Kāpnēm atlokoties taisni, viņš atlēca malā – no lūkas mutes izvirda liesmas, kas aizšķērsoja ceļu uz bēniņiem. Dūmos smakdami un klepodami, vīrieši centās apdzēst uguni, un liesmas atkāpās. Kevana ar ugunsdzēšamo aparātu iekliedzās un metās augšup pa pakāpieniem. Liesmas pamazām ruka.

Nelikdamies manām karstumu, vīrietis kāpa arvien tuvāk bēniņu lūkai.

Piepeši ugunsdzēšamais aparāts mitējās sīkt. Nolamājies Kevana ielingoja tukšo aparātu liesmās un pagriezās pret Viljamu. – Dod savējo!

– Tas arī tukšs!

– Velns! – Dūmi neciešami koda rīklē.

Liesmas sakopoja spēkus un rūkdamas no jauna metās uzbrukumā.

Tagad apstākļi mainījās – Viljams vilka viņu atpakaļ.

Bēniņos pieaugošā karstuma spiests, Kevana sirdīgs spēra soli lejup.

– Mēs nedrīkstam te kavēties! – Viljams rāva viņu spēcīgāk.

Kevana nonāca kāpņu laukumiņā un, izmisuma pārņemts, vērās uz guļamistabās trakojošo uguni.

Viljams pūlējās pārkliegt liesmu skaļo rēkoņu. Šķita, viņš runā kaut ko par “citiem ugunsdzēšamajiem aparātiem”.

– Ar tiem nebūs līdzēts.

– Tad tev vajadzēs šo.

– Vajadzēs?

– Šo te. Tu biji nolicis to malā.

Miegdams sūrstošās acis, Kevana lūkojās uz šauteni, ko Viljams viņam sniedza.

– Jā, – viņš nozvērējās. – To man vajadzēs.