Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 27

– Pēdējie četri šāvieni izklausījās dobji, tā nebija šautene, – Džeimija domīgi sprieda.

Kevana pamāja. – Man izklausījās, ka tie atskan no kores, kur bija iekārtojies snaiperis. Taču mēs esam pārāk tālu un no tāda attāluma neviens nevar mums trāpīt ar pistoli. Tas nav loģiski.

Džeimija nopētīja apkārtni. – Mums nepieciešams labāks aizsegs.

– Tieši tā. Ja nu šajā kanjona pusē vēl staigā šāvējs. Pieliecieties, – Kevana izrīkoja Viljamu un misis Petersoni. – Dosimies dziļāk mežā.

Mežā četrotne uzgāja koku apjoztu ieplaku un iekārtojās tajā.

– Misis Petersone, uzmaniet šo pusi, – Džeimija mudināja, kad kalpotāja izņēma no priekšauta kabatas mazo Ladysmith revolveri. – Pavērsiet ieroci pret kokiem.

– Viljam, tu sargā šo pusi. – Kevana izvilka no maksts pistoli un pasniedza advokātam. – Tikai netēmē uz mums un bez manas pavēles mēlīti nespied.

Kevana un Džeimija noslīga zemē. Tagad visas četras debespuses bija nosegtas.

– Kad no šā visa izķepurošos… – Viljams ierunājās emociju aizžņaugtā, piesmakušā balsī, – es apmeklēšu šaušanas nodarbības. Apgūšu karatē paņēmienus. Visu, ko vien varu iedomāties. Negribu vairs justies tik bezpalīdzīgs.

– Es ar prieku tevi apmācīšu, – atsaucās Kevana, gribēdams novirzīt Viljama domas no bailēm. – Īpaši par Fērbērnu.

– Par Fērbērnu? Kas tas tāds?

– Un te būs pirmā mācībstunda. Mēs nedrīkstam sarunāties. Mums jāizturas klusu, lai varam saklausīt, vai kāds nemēģina mums piezagties.

– Vai! – Viljams pietvīka. – Labi.

Viņi gaidīja un vēroja mežu. Nepieciešamība aizsargāt pārējos neļāva Kevanam aizsvilties niknumā, lai gan viņš alka dabūt rokā to, kurš pasūtījis uzbrukumu, triekt tā cilvēka galvu pret akmeni, līdz kauli lūst un…

“Nē. Fantāzijas par atriebību neļauj darboties. Dusmas kavē skaidru domāšanu. Tavs galvenais uzdevums ir panākt, lai visi paliek dzīvi.”

Aizritēja minūte. Kevanam ausīs joprojām zvanīja no sprādzieniem un paša šāvieniem. Par spīti tam, viņš centās saklausīt mežā mazāko troksnīti.

Desmit minūtes. Piecpadsmit.

Zem bruņuvestes lija sviedri. Lodes trāpījuma vietā sāpēja mugura. Gulēdams zemē un tēmēdams starp kokiem, viņš juta, kā pukst sirds.

Tā! Dziļi mežā nokrakstēja zariņš. Kevana pavērsa šauteni tajā virzienā. Pārlūza vēl viens zariņš, un Kevana paslidināja pirkstu uz mēlītes.

Ieraugot, ka no brikšņiem galvu pabāž alnis, kuram ragi stipri līdzinās nokaltušā koka zariem dzīvniekam aiz muguras, viņš atslāba.

“Varbūt tomēr tiksim sveikā cauri,” Kevana sprieda. “Alnis nebūtu šurp atklīdis, ja tuvumā kustētos kāds šāvējs.”

Parādījās vēl viens alnis, un Kevanam sirdī uzbangoja vēl lielākas cerības.

Augstu pasviezdami pakaļkājas, dzīvnieki negaidīti metās bēgt un aizbrāzās cauri mežam. Acīmredzot netālu parādījies cilvēks. Kevana atkal piespieda pirkstu mēlītei. Taču tad attapa, kas bija aļņus izbiedējis – ne jau šāvējs, kas ložņāja starp kokiem.

Tas bija troksnis. Iesākumā tālīns, bet pamazām pieņēmās skaļumā. Spalgi kauca sirēnas. Beidzot tuvojās policija un ārkārtas dienesti.

Kevana vēl reizi pārlaida skatienu mežam un klusi uzrunāja pārējos:

– Domāju, ka mēs esam izturējuši.

– Es pārcietīšu jebkuru spiedienu, kādam tu mani pakļausi, – solījās Viljams.

– Kādu spiedienu?

– Es studēju jurisprudenci Hārvarda universitātē. Tici man, šīs studijas ir neiedomājami nežēlīgas. Tāpēc turēšu tevi pie vārda un likšu sevi apmācīt. Un pie reizes gribu noskaidrot, kas, jods rāvis, ir tas Fērbērns?

– Kad viss būs beidzies, es pastāstīšu. – Aizbildinoties ar sarga lomu, Kevana novirzīja Viljamu no tagadnes bailēm un vērsa viņa domas nākotnē.