Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 25

Smagās vestes svara traucēts, Kevana atsita vaļā sietdurvis, vienā stiepienā bija pāri verandai un, tikko pieskāries zemei, sāka skriet. Visu uzmanību viņš koncentrēja uz automašīnas durvīm. Brīdī, kad viņš satvēra durvju rokturi, garām aizsvilpa lode. Kad durvis tika atrautas vaļā, tajās ietriecās lodes, taču iebūvētās bruņu plātnes aizkavēja tās izurbties cauri.

Cita lode trāpīja pa vesti starp lāpstiņām, trieciena spēks grūda Kevanu uz priekšu. Aizelsies viņš iemetās salonā guļus uz sēdekļiem, kamēr lodes kapāja atvērtās durvis. Sejas virzienā lidoja šķembas. Aizgriežot galvu un pūloties no tām izvairīties, viņš iegrūda ātrumkārbas pārslēgu atpakaļgaitā un iespieda grīdā akseleratoru. Veste spieda. Sāpēja mugura. Riepas uzšķērda zemi, auto traucās atmuguriski un izbrauca no pagalma. Lodes ar asiem klaudzieniem sitās pret automašīnas priekšpusi, aizmuguri un vadītāja durvīm. Tās klikstēdamas atlēca no lielajiem bruņu stikliem visās trijās pusēs. Pūlēdamies tās neievērot, Kevana pārslēdza ātrumu, pagrieza stūri un lielā ātrumā piebrauca cieši klāt verandai, gandrīz aizķerdams pakāpienus. Ar nodomu viņš apstādināja auto ieslīpi, lai aizmugure būtu tuvāk verandai nekā priekšpuse, šādi nodrošinot kaut nelielu aizsegu.

Smagā bruņuveste kavēja kustības. Cenzdamies atgūt elpu, vīrietis pasniedzās pēc aizmugures durvju roktura un atgrūda tās vaļā. Atvērtās automašīnas durvis bija tieši pretī mājas durvīm.

– Ātrāk! – viņš uzsauca pārējiem.

Redzot mājā zaigojam liesmas, Kevana apjauta, ka pamudinājums ir lieks. Durvis atsprāga vaļā, Džeimija un misis Petersone izsteidzās ārā, un Endželo izgrūda Viljamu. Miklie dvieļi uz galvām kūpēja. Soļiem dimdinot, visi skriešus šķērsoja verandu, Džeimija iegrūda misis Petersoni priekšējā sēdeklī, Endželo spēcīgi iestūma Viljamu aizmugurē, pats ietrausās blakus un pēkšņi iekliedzās: – Roka! Mierda!

Džeimija apsēdās blakus misis Petersonei priekšējā sēdeklī un aizcirta durvis. Endželo sekoja viņas paraugam aizmugurē.

– Cik smagi esi ievainots? – Kevana uzsauca Endželo, traukdamies prom no mājas. Nācās pacelt balsi, jo lodes skaļi kapāja automašīnu kā krusa.

– Tikai skramba. Pakustināt varu. Hijo de puta, asiņo gan!

Džeimija paķēra no cimdu nodalījuma santehnikas līmlentes rituli un pasvieda Endželo.

– Šāvēju labais draugs, – novērtēja Endželo. Viņš iedeva Viljamam paturēt šauteni, pats tikmēr, atāķējis bikšu kabatai piestiprināto atvāžamo nazi un ar vienu īkšķa kustību to atvēris, pārgrieza krekla kreiso piedurkni. Ford Taurus traucās pāri pļavai un lodes pātagoja bruņojumu. Kevana atpakaļskata spogulī uzmeta aci biedram, kurš apsaitēja brūci.

– Piesprādzējieties! – Kevana pavēlēja, pūloties sataustīt savu drošības siksnu.

Ložu drošajos logos parādījās bojājumu zvaigznītes. Šāds stikls gan atvaira ložu triecienus, ja tie nav tuvu viens otram, bet tas kļūst neizturīgs, ja vairākas lodes trāpa vienā un tai pašā vietā. Kevana nepatikā saviebās, jo zvaigznīšu kļuva arvien vairāk.

Pēc tam radās citas raizes. Saspringti stūrēdams, viņš juta, ka labā priekšējā riepa nodreb no lodes trieciena. Ar pāršautu riepu varētu nobraukt vēl kādas piecas jūdzes; tad tā būtu pavisam tukša. Bet atkārtoti trāpīgi šāvieni bija cita lieta.

“Riepas arī ir uzlabotas,” Kevana pūlējās sevi mierināt. “Viss būs labi, viss nokārtosies, tās izturēs.”

Uzbrucējiem, kas bija izvietojušies mežā, šautenes nebija aprīkotas ar skaņas slāpētājiem, un šāvienu blīkšķi bija apdullinoši. Pa kreisi no automašīnas kā traki auļoja zirgi.

– Kāds izdzirdēs šāvienus un izsauks policiju, – Viljams cerīgi ieteicās.

– Tuvākie kaimiņi dzīvo pāris jūdžu attālumā. Viņi šāvienus no šīs puses dzird nepārtraukti, – Kevana atteica un iespieda akseleratoru dziļāk, un putekļu mākonis aiz automašīnas palielinājās. – Šajā norobežotajā kanjonā klintis apslāpē šāvienu troksni. Neviens tam nepievērsīs uzmanību.

– Bet viņi pamanīs dūmus un izsauks glābšanas dienestu, – Viljams nerimās.

– Paies laiks, kamēr dūmi pacelsies virs kanjona. Un ārkārtas dienesti ieradīsies vēl pēc kāda laika.

– Vai tu nevari man kaut vienu reizi samelot?

Nonākuši pie mežmalas, panikas pārņemtie zirgi cirtās atpakaļ.

“Jūs tik pamēģiniet tiem kaut ko nodarīt!” Kevana klusībā draudēja šāvējiem, kas slēpās starp kokiem.

Dzīvnieki nevaldāmā galopā metās transportlīdzekļa virzienā. Lodes no jauna iezīmēja zvaigznītes uz stikla. Kevana pagrieza automašīnu iepretim meža ceļam, kas viņus aizvestu līdz šosejai. Tiesa, zirgi skrējienā draudēja nosprostot ceļu, un viņš baidījās, ka var ietriekties dzīvnieku barā.

Pēkšņi pašķīda asinis, viens no zirgiem krita un pēc inerces vēl pāris reižu vēlās pa pļavu.

Niknuma pārņemtais Kevana apbrauca apkārt dzīvnieka ķermenim un lielā ātrumā vadīja automašīnu starp kokiem. Tagad šāvēji kanjona austrumu un rietumu malās automašīnu nevarēja redzēt. Nu viņus apdraudēja vienīgi uzbrucēji mežā dienvidu pusē. Kreisā priekšējā riepa šķita pamīksta, labā bija tāda pati, taču pa meža ceļu jābrauc vēl tikai ceturtdaļjūdzi.

Kevana cerēja, ka viņi drīz nonāks uz lielceļa. Izbraukdams no līkuma, kur tālāko pārredzēt neļāva biezi saauguši koki, viņš piespieda pults pogu, lai atvērtu vārtus – taču attapa, ka tas ir bezjēdzīgi, jo elektrības vadi bija pārgriezti.

Pat nepaguvis apsvērt, kā rīkoties, Kevana ieraudzīja pie vārtiem šķērsām novietotu furgonu, kas aizsprostoja ceļu. Abās pusēs furgonam koki auga cieši blakus, tāpēc apbraukt to nebija iespējams. Nāksies to taranēt, ietriekties vietā, kur furgons ir visvieglākais, – pie spārna aiz pakaļējās ass. Ford Taurus smagais bruņojums ļaus ar kārtīgu bliezienu pavirzīt furgonu nost un aizspraukties garām. Taču, nospiezdams slēdzi, lai atslēgtu automašīnas gaisa spilvenus, Kevana pamanīja, ka furgons izskatās iegrimis. Tajā bija ievietots kaut kas smags.

“Man nekādi neizdosies to nogrūst nost,” viņš nodomāja.

Aiz furgona bija noslēpies vīrietis, kurš tagad atklāja uguni pa Ford Taurus priekšējo stiklu – salonā sabira stikla šķembas. Kevana spēcīgi nospieda bremzes pedāli, un automašīna slīdēdama apstājās – pasažieri, pat drošības jostu turēti, strauji sasvērās uz priekšu. Viņš aši pārslēdza ātrumus un strauji aizbrāzās pa meža ceļu atpakaļgaitā.

Cauri priekšējam vējstiklam ar būkšķi iztraucās lode.

– Pieliecieties!

Kevana iebrauca līkumā atpakaļgaitā, nonāca vietā, kur ceļš kļuva nedaudz platāks, noņēma kāju no akseleratora un vienlaikus pagrieza stūri par ceturtdaļu. Automobilis pagriezās pa simt astoņdesmit grādiem un, viegli aizskardams koka stumbru, nostājās pretējā braukšanas virzienā. Bez kavēšanās Kevana ielika ātrumā un nospieda akseleratoru. Riteņi pasvieda smiltis pretī šāvējiem, kas steidzās nopakaļus, šaudami pa automašīnas aizmugures riepām – smilšu mākonis īslaicīgi apgrūtināja tēmēšanu.

Taču Kevana apzinājās, ka drīz arī aizmugurējās riepās radīsies ložu izrauti caurumi. Aizvien mīkstākās priekšējās riepas jau krietni apgrūtināja stūrēšanu. Simt astoņdesmit grādu pagrieziens to stāvokli bija tikai pasliktinājis. Izbraukdams no meža pļavā, vīrietis saprata, ka priekšējie riteņi balstās uz tajos iestiprinātajiem plastmasas diskiem, kas bija kā ritenis ritenī. Zaudējusi parastās amortizācijas spējas, automašīna lēkāja pa ceļa bedrēm.

– Mēs visi iesim bojā! – Viljams iesaucās.

– Nav tiesa! – Cauri sašķaidītajam vējstiklam Kevana redzēja, ka māju pilnībā pārņēmušas liesmas. Biezie dūmi necēlās gaisā, vējš dūmu stabu pielieca zemu un pūta automašīnas virzienā. Tuvodamies mājai, vīrietis uzsauca Viljamam: – Pasniedz man šauteni, ko tev pirmīt iedevu!

Paņēmis ieroci, Kevana lika Džeimijai samainīties vietām ar misis Petersoni. – Gatavojies vadīt auto!

Viņš stūrēja pa kreisi gar degošo māju un iebrāzās blīvajā dūmu mākonī, kurā ceļš pat nebija saskatāms.

Džeimija bija pārrāpusies pāri misis Petersonei un iespiedās blakus šoferim.

– Endželo, skaties pulkstenī! – Kevana uzsauca. – Kad būs pagājusi tieši pusotra minūte, paziņo Džeimijai!

– Un kas man būs jādara? – taujāja Džeimija.

– Turpini braukt, kamēr sagaidīsi Endželo signālu. Tad atgriezies pa to pašu ceļu, līdz nonāksi atpakaļ pie dūmu mākoņa.

– Kāpēc? Ko tu grasies…

– Kad atgriezīsies, apstājies tieši pirms dūmu mākoņa. Es no tā izniršu tavā pusē. Tikai esiet vērīgi un nenošaujiet mani.

Kevana nospieda bremžu pedāli, un cietās iekšējās riepas ieurbās zemē, apstādinot spēkratu. Viņš dziļi ieelpoja, atgrūda vaļā durvis un metās dūmu mutulī.

Dzirdēdams, kā durvis aizcērtas un automašīna drāžas tālāk, viņš skrēja līdzi vēja nestajiem dūmiem. Lai arī viņš bija aizturējis elpu, uzmācās klepus, un dūmi koda acīs. Nāsis un rīkle kaisa.

Elpot pamazām kļuva vieglāk. Dūmu mutuļi pašķīrās, un Kevana redzēja saules starus apmirdzam strautu, kas vijās cauri kanjonam. Bruņuvestei sitoties pret ribām, Kevana vēlās lejup pa tā krastu.

Ūdens malā viņš dziļi ieelpoja, un plaušas piepildīja vēsais, spirdzinošais gaiss.

Pieliecies viņš steidzās gar straumi, līdz dūmi palika aiz muguras. Tad pa nogāzi viņš uzrāpās līdz krasta malai un piesardzīgi vērās pāri pļavai uz priedēm un apšukrūmiem. Dūmi, kas mutuļoja aiz muguras, neļāva ienaidniekiem saskatīt Kevanas galvas apveidu. Viņš notēmēja šauteni.

Atmiņā atausa vīri, kurus viņš pa ceļam uz mājām bija pamanījis degvielas uzpildes stacijā – tie noteikti bija Dzeltenā Stāvokļa operatori.

“Kādēļ? Es jau esmu izstājies no spēles. Kālab piepeši esmu kļuvis par mērķi?”

Taču tik daudz bija skaidrs – ja šāvēji ir tie paši vīri, viņu ir desmit. Stāvēdams pie degvielas sūkņa, Kevana bija svešos saskaitījis. Vēl jāpierēķina snaiperis austrumu nogāzē un līdz ar viņu neapšaubāmi arī novērotājs. Kopā divpadsmit.

Aiz muguras krāca un krakstēja degošā māja, kurā ar sprādzienam līdzīgu blīkšķi sagruva kaut kas smags.

“Divpadsmit,” viņš klusi atkārtoja. “Palūkosim, vai nevaram spēkus mazliet vienādot.”

Automobilis traucās uz kanjona ziemeļpusi un droši vien jau bija izbraucis no dūmu aizsega. Šāvēji, kas iepriekš atradās mežā ielejas viņā pusē, noteikti dzinās tam pakaļ. “Viņi noteikti izvēlēsies vieglāko ceļu un izskries no meža, dosies pāri zālājam gar kokiem. Un te jau viņi nāk,” Kevana apmierināts konstatēja, miegdams acis un vērdamies dienvidu virzienā uz šāvēju, kuru atcerējās redzējis uz meža ceļa. Vīrs gar kokiem steidzās pakaļ Ford Taurus.

Kevana notēmēja, piespieda šautenes mēlīti, un lode izrāva caurumu ienaidniekam kaklā. Vīrietis nokrita, it kā viņu kāds būtu parāvis aiz virves, kas aptīta ap potītēm.

Starp kokiem Kevana ieraudzīja skrienam vēl vienu šāvēju. Trāpīgais šāviens atrāva tam daļu galvas. Trešajam vīram, kurš bija skrējis pa priekšu, radās aizdomas, un viņš apstājās, lai palūkotos atpakaļ. Pat tādā attālumā varēja labi saskatīt izbīli viņa sejā, kad vīrietis ieraudzīja kritušos biedrus un metās koku aizsegā. Taču nepaguva. Kevanas lode sadragāja viņam pakausi. Vīrieša kājas vēl skrējienā saļodzījās kā lupatu lellei, un viņš bez dzīvības krita uz priekšu.

Ceturtais vīrs, kurš atradās vēl tālāk priekšā, katrā ziņā noskārta, ka noticis kāds misēklis. Kamēr Kevana meklēja viņu tēmēklī, tas raudzīja patvērumu starp kokiem. Kevana izšāva uz skrienošo stāvu, un tas uztriecās virsū priedes zaram, asinīm nošķiežot zaļās skujas – bēglis pasvieda rokas gaisā, it kā padodoties. Otrs šāviens trāpīja pakausī – mati likās pašķiramies, un pašķīda asinis. Vīrietis nokrita.

Kevana centās saskatīt vēl kādu sekotāju, taču neviena nemanīja.

“Viņi ir sapratuši, kas notiek,” Kevana nodomāja. “Izvietojušies aizsegā. Un tagad tie…”

Tiklīdz viņš bija noripojis lejā pa nogāzi pie strautiņa, lodes uzšķērda zemi. “Četri. Es novācu četrus. No divpadsmit.”

Ford Taurus dzinēja rūkoņa mainīja toni – Džeimija bija apgriezusi automašīnu un devās atpakaļ. Atkāpies gar strautu līdz mutuļojošo dūmu mākoņiem, viņš uzrāpās augšup, dziļi ieelpoja un ienira dūmos.

Cieši aizvēris acis, Kevana devās pretī automobilim, kas pamazām tuvojās. Nāsis un rīkle dega kā ugunī.

Motors ducināja arvien tuvāk.

Viņš pielika soli un klusībā mudināja: “Džeimij, pasteidzies!”

Pēc brīža varēja dzirdēt turpat blakus apstājamies automašīnu. Atvēris acis, kurās uzreiz sariesās asaras, Kevana pieliecās un iznira no dūmiem. Klepus pārņemts, viņš lūkojās uz automašīnu. Cauri ložu triecienu izraibinātajiem sānu logam Džeimijas seju bija grūti saskatīt, tomēr varēja manīt, kā sasprindzinājumu nomaina atvieglojums. Atvēris aizmugures durvis un iekāpis salonā, Kevana ievēroja, ka pretējo durvju logā rēgojas caurums. Apkārt valdīja asiņu smārds. Endželo bija sagumis sēdeklī un nekustējās.

Viljams, asiņainas masas nošķaidīts, stingi lūkojās taisni uz priekšu.

– Divi logi sadragāti! – uzsauca Džeimija, kas bija iegrimusi zemu šofera sēdeklī. – Arī pārējie vairs ilgi neizturēs.

Kevana izmisīgi centās izdomāt nākamo gājienu. Meža ceļš dienvidu pusē bija aizšķērsots. Lielākā daļa uzbrucēju rietumu pusē bija likvidēti. Taču atlika vēl šāvēji austrumu un ziemeļu pusē, turklāt vēl snaiperis klinšu korē austrumu pusē.

– Brauc atpakaļ. Mazliet tālāk no dūmiem, – viņš pavēlēja Džeimijai.

Automašīna uzreiz izkustējās no vietas.

Tobrīd lodes sāka šaustīt neaizsargāto logu, un pār pasažieriem bira lauskas. Kevana piespieda Viljamu pieliekties. Kad skatienam parādījās degošā māja, Kevana lika Džeimijai apstādināt automašīnu.

Viņa paklausīja.

– Kāpjam ārā!

Sieviete nevilcinājās.

Kevana izkāpa un palīdzēja izkļūt Viljamam no aizmugures sēdekļa. Džeimija un misis Petersone tūlīt abiem piebiedrojās, un visi pa nogāzi steigšus nokāpa pie strauta.

– Četrus es nošāvu šajā pusē, – Kevana stāstīja Džeimijai, rādīdams uz rietumiem. – Man šķiet, tagad tur palika tikai viens. Ja mums izdosies tikt līdz mežam, varam novākt arī to. Tad varēsim teikt, ka esam nokļuvuši līdz mājas bāzei.

Vārds “mājas” spēji un sāpīgi atgādināja par degošo namu.

– Bet, ja mēs mēģināsim nokļūt līdz mežam, mūs nošaus, – Džeimija iebilda.

– Ja vien nepratīsim novērst uzmanību.

Automašīnai, kas bija palikusi aiz muguras, saplīsa vēl viens durvju stikls, un lauskas aizlidoja uz visām pusēm. Tam trāpījušas pārāk daudzas lodes.

– Kā mēs to varam izdarīt?

– Iedodiet man šaujamo, – ierunājās Viljams, beidzot atbrīvojies no sastinguma.

– Ko? – Kevanu pārsteidza advokāta apņēmība.

– Iedodiet man šaujamo. Pretekļi! Maitas gabali! Iedodiet man šaujamo. Salaidīšu viņos tik daudz svina, ka pašu izvirtušās mātes nepazīs.

– Neaizmirsti savu solījumu, Viljam. Man prieks, ka esi atguvies!

Kevana aizrāpās uz krasta malu un paslējās augšup, lai atklātu sevi, pēc paša aprēķiniem, vienīgajam palikušajam šāvējam kanjona rietumu pusē. Taču Kevana skatījās nevis uz rietumiem, bet aplūkoja degošo māju un šķūnīti aiz ēkas. Tam blakus atradās liela cisterna ar propānu, taču to uzspridzinātu vienīgi aizdedzinoša lode.

– Džeimij?

– Jā?

– Aizklāj ausis. Pasaki Viljamam un misis Petersonei, lai rīkojas tāpat.

Pavērsis šauteni uz degošās mājas pusi, uz liesmu apņemtās sētas puses verandu, Kevana notēmēja uz grila aparātu ar nelielu baltu propāna gāzes balonu. Lode izrāva balonā caurumu, apkārtējās liesmas aizdedzināja izplūstošo gāzi un izraisīja sprādzienu – veranda saļodzījās, tās jumts uzšāvās gaisā. Uz šķūnīša pusi slaidā lokā aizlidoja liesmojoši koka dēļi.

Jau nākamajā mirklī Kevana bez kavēšanās pavērsa ieroci pret lielo balto propāna gāzes cisternu aiz mājas, izšāva caurumu arī tajā un, nokūleņojis lejup pa nogāzi, piespieda plaukstas ausīm.

Bet nekas nenotika.

“Esmu kļūdījies aprēķinos. Es radīju vienīgi caurumu cisternā. Gāze gan plūst ārā, bet… ja uguns netiks tai klāt…”

Tobrīd nodrebēja zeme. Eksplozijas grāviens apdullināja pat tos, kas bija aizspieduši ausis. Triecienvilnis viņus satricināja un piespieda vēl tuvāk zemei. Kanjona klinšu sienām uztverot dārdu un atgrūžot to grandiozā atbalsī, Kevana iekliedzās: – Aiziet! Uz mežu!

Viņš satvēra Viljamu un vilka augšup pa strauta krasta nogāzi. Džeimija un misis Petersone skrēja līdzās, un visapkārt būkšķēdami krita kūpoša metāla un degoša koka gabali.

– Veicīgāk! – Kevana sauca, nelikdamies ne zinis par kvēlojošo atlūzu, kas krizdama aizskāra kreiso roku.

Jebkurā brīdī Kevana gaidīja lodi, kas nogāztu viņu gar zemi. Taču visapkārt nemitējās birt metāla un koka gabali, un viņš turpināja skriet. Negaidot kanjonu sadrebināja vēl viens sprādziens, un tā jaudīgais triecienvilnis nogrūda Kevanu un Viljamu garšļaukus.

– Džeimij? – Kevanam zvanīja ausīs. – Misis Petersone?

– Viss kārtībā. Kas tur sprāga?

– Laikam helikopters.

Kevana uzrāva Viljamu kājās un stūma uz priekšu, mudinādams skriet. Bruņuveste traucēja elpot. Kevanam trāpīja vēl viens karsts priekšmets, šoreiz kaklā, taču visa viņa uzmanība bija pievērsta mežam, kas atradās turpat tuvumā. Abi ar Viljamu viņi izbrāzās cauri mežmalas krūmājam. Viņš norāva Viljamu sev līdzi zemē un saspringti gaidīja, līdz Džeimija un misis Petersone izlauzās cauri krūmiem un nokrita blakus abiem vīriešiem.

Tikai tajā mirklī no kanjona pretējās puses lidoja ložu krusa. “Par vēlu!” Kevana domās uzvaroši iesaucās.

Šāvieni pamazām kļuva retāki un apklusa pavisam.

– Viņi saprot, ka sprādzieni droši vien bija dzirdami līdz pašai Džeksonai, – Kevana paskaidroja. – Dūmi jau pacēlušies virs kanjona. Policijas un ārkārtas dienesti drīz būs ceļā. Šāvējiem jādodas prom.

Nogaidījis pusminūti, Kevana nosprieda, ka ir droši pavērties caur kokiem. Redzētais lika aizrauties elpai. Propāna cisterna uzsprāgstot tiešām bija aizdedzinājusi helikopteru. Abu eksploziju kopīgais spēks bija māju nolīdzinājis līdz ar zemi. Visās malās mētājās degoši baļķi, kas aizsvilināja zāli.