Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 35

Lielā ātrumā dzenoties pakaļ bēgošajam automobilim, pavalsts policists palūkojās aiz tā uz Džeksonas policijas automašīnām, kas ar iedegtām bākugunīm bija aizšķērsojušas nelielās pilsētas galveno ielu. “Šie jau tikpat kā rokā,” viņš domāja. “Skaidrs, ka tie nav reportieri.”

Piepeši vajātā automašīna veica simt astoņdesmit grādu apgriezienu. Policists tikpat spēji piespieda bremzes pedāli un prasmīgām kustībām sagrieza patruļmašīnu ieslīpi, lai tā aizšķērsotu gandrīz tukšās ielas kreiso malu. Patruļmašīna, kas brauca aiz viņa, veica tādu pašu manevru, un nobloķēja ielas labo pusi.

Likumsargs iztrausās ārā, izvilka savu četrdesmitā kalibra Gloka sistēmas pistoli, notupās aiz automašīnas dzinēja nodalījuma un notēmēja uz transportlīdzekli, kas strauji tuvojās. Viņa kolēģis rīkojās tāpat. Ja bēgļi mēģinās šķērsli taranēt, policisti meklēs patvērumu pie veikaliem abās pusēs. Ja automašīna tomēr apstāsies un tajā sēdošie raudzīs ar šāvieniem izlauzt ceļu brīvībā, policisti viņiem parādīs, ka šāda iecere ir neizpildāma.

Auto strauji tuvojās un pagrieza pa kreisi, laikam cerot izspraukties starp patruļmašīnu un ietvi.

Un tad negaidot uzsprāga. Triecienvilnis atsvieda policistu atpakaļ un trieca pret asfaltu. Acis sāpīgi apžilbināja spilgts uzliesmojums. Ausīs neizturami, mokoši zvanīja. Galva noreiba, un uz krūtīm spēji uzgūla spiediens, it kā izsūcot no plaušām gaisu.

“Miklums. Kāpēc seja ir mikla?” Viņš pārlaida pirkstus pār vaigiem. Asinis. “Mans Dievs, es asiņoju!”

Visapkārt bira metāla atlūzas. Viņam uzkrita virsū kaut kas mīksts un valgs. Cauri zvanoņai ausīs izlauzās otra policista kliedziens. Tad policists atģida, ka kliedzējs ir viņš pats.