Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 34

– Kruķi laikam padevuši ziņu! – vīrietis iekliedza rācijā. Fonā varēja dzirdēt sirēnas. – Mēs esam Džeksonā! Priekšā šķērsām ielai novietotas divas policijas mašīnas! Citas joprojām dzenas mums pakaļ!

Bovijs nomākts pašūpoja galvu. Ar vienību, kuras locekļus viņš tikko uzrunāja, kopā bija pavadīts viss pēdējais mēnesis. Viņi bija ieturējuši kopīgas maltītes, gulējuši vienā telpā un atklājuši visus nožēlojamos, sāpīgos pāridarījumus, kurus vīri savā mūžā piedzīvojuši. Sociālā konservatīvisma piekritēji uzskata, ka šie cilvēki ar pārciestajiem pāridarījumiem attaisno pašu pastrādātos noziegumus. “Šādam viedoklim var piekrist,” sprieda Bovijs. “Cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par savu rīcību, lai ko tiem nācies pārciest. Ir jāprot sevi savaldīt. Ja nav disciplīnas, sākas jukas.” Viņam pašam šo mācību bija izdevies apgūt tikai ar lielām grūtībām.

– Es griežu apkārt! – sauca vienības vīrs.

Pieliecies tuvāk rācijas skaļrunim, Bovijs dzirdēja, kā iekaucas riepas.

– Arī te mums aizšķērsots ceļš! – atskanēja skaļš sauciens.

“Jā, jukas ir jālikvidē,” nodomāja Bovijs.

Apbēdināts viņš pasniedzās pēc raidītāja, kas atradās turpat blakus, ieslēdza un pārliecinājās, ka iedegas sarkana lampiņa. Nospiežot citu pogu, iedegās zaļa gaismiņa.

No tālienes nakts tumsā šurp atlidoja pērkona grāvienam līdzīgs dārds.