Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 38

Bovijs brauca rietumu virzienā pa izdangāto Tītona pāreju, atstādams Vaiomingas pavalsti. Abās pusēs slējās klinšu sienas. Viņš devās uz moteli Aidahofolsā, līdz kuram bija divu stundu brauciens. Tajā viņš pirms divām dienām bija rezervējis numuru. Veicis sagatavošanās darbus un devies prom jau iepriekšējā dienā vēl pirms rītausmas, viņš bija ieradies Džeksonholā ar krietnu laika rezervi, lai dotos snaiperim līdzi ceļā uz rančo. “Pusdienlaikā moteļa istabene būs uzkopusi numuru un uzklājusi gultu. Viņa nekādi nevarētu nojaust, ka lielāko daļu nakts tajā neviens nav gulējis. Līdz rītdienai es dažas stundas pagulēšu, un viņa atkal uzkops istabu, klienta paradumos nemanīdama nekā neparasta. Tad es jau būšu aizbraucis no viesnīcas, nonācis Aidahofolsas lidostā un ar lidmašīnu devies uz nākamo galamērķi.”

Kamēr Bovijs brauca tumsā, prātā sāpīgi uzjundīja atmiņas par sen piedzīvoto vasaru, kad viņi ar Āronu rotaļājās koku pavēnī parkā. Dažus kvartālus tālāk bija uzbūvēts jaunu māju rajons. Lai apkārtni padarītu pievilcīgāku, īpašnieks bija licis iekārtot dīķi un ielaist tajā zelta zivtiņas, taču nebija iedomājies par lietusgāzēm. Stipra lietus laikā dīķis pārplūda, un sešas collas garās zivtiņas peldēja pa straumi, kas vijās cauri parkam. Ārons un Bovijs tad sēdēja pie strauta un kā apburti vēroja zeltainās zvīņas vizuļojam ūdenī.

– Aizskrienam uz mājām pēc spaiņiem! – Ārons piedāvāja. – Katrs noķersim pa pāris zivīm.

– Un tad?

– Pamēģināsim pierunāt vecākus, lai nopērk mums akvārijus.

– Mans tēvs droši vien negribēs ne dzirdēt. Varbūt pat nogrūdīs mani uz grīdas.

– Arī mans patēvs, visticamāk, nebūs ar mieru, – Ārons piekrita. – Bet spaiņus mēs šā vai tā varam atnest. Labāk noķersim zivis un ielaidīsim tās atpakaļ dīķī.

– Paies visa diena, – iebilda Bovijs, kuram tolaik bija cits vārds. – Turklāt no tā nebūs nekāda labuma. Kad sāksies lietus, visas zivis atkal aizpeldēs prom. – Viņš izņēma no kabatas nazi un atvāza. – Es zinu, ko darīsim.

Ārons bažīgi vērās uz saules staru apspīdēto asmeni.

Sameklējis nokaltušu zaru, Bovijs apšņāpa tam sīkos zariņus un jau grasījās izgatavot iesmu un ierosināt Āronam pavingrināties zivju ķeršanā, taču drauga sejas izteiksme pamudināja viņu mainīt domas. – Sadabūsim auklas galu un saspraudes. Makšķerēsim. Tēlosim kaujiniekus, kuru helikopters avarējis džungļos.

– Ideāli! – Ārona sajūsmu aizēnoja šaubas. – Bet, ja noķersim kādu zivi, es neēdīšu. Zelta zivtiņas nav pārāk lielas un diez vai ir garšīgas.

– Mums tās zivis nav jāēd. Noķersim un ielaidīsim atpakaļ dīķī.

Taču viņi tā arī nenoķēra nevienu zivi, lai cik nenogurstoši pūlējās. Tveicīgo vasaru zēni lielākoties pavadīja koku biezokņa paēnā, iztēlojoties, ka ir pēdējie izdzīvojušie īpašo uzdevumu vienības kaujinieki, kas palikuši ienaidnieka aizmugurē. Laika gaitā abi tik prasmīgi apguva māku slēpties no iedomātajiem ienaidniekiem, ka neviens nemanīja zēnus slapstāmies aiz krūmiem – ne bērni, kuri ar divriteņiem braukāja pa ceļu, un ne arī pārīši, kas, rokas sadevušies, klaiņoja pa taku.

Tovasar vēl ilgi nelija, tāpēc ūdens strautā izgaroja, līdz tā dziļums bija tikai četras collas, un vairums zivju nosmaka. Bet abiem zēniem makšķerēšana jau bija apnikusi, un viņi labprātāk gulšņāja krūmos un šķirstīja Bovija atnestos žurnālus par nažiem. Dienās, kad Bovija tēvs piedzērās vairāk nekā parasti, plātījās, cik izcils futbolists bijis, un pieprasīja, lai dēls atkārto viņa panākumus, Bovijs devās uz parku viens. Viņš nodūra dažas izdzīvojušās zivis. Asā naža asmens pāršķēla tām vēderus kā mīkstu sviesta pikuci. Kāda tam nozīme, galu galā? Zivis tik un tā aizietu bojā.