Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 21

Snaiperis uz kores ievietoja patrontelpā kārtējo patronu. – Gudri darīts, – atzina novērotājs, binoklī lūkodamies uz dūmiem, kas izplūda no mājas pirmā stāva loga.

– Tas bija tikai sākums. Pievērs uzmanību bēniņu logam šai pusē. – Snaiperis notēmēja uz ēkas augšējo daļu. Ar veiklu ierastu kustību piespiedis mēlīti, viņš uztvēra ieroča atsitienu; šautenes skaņas slāpētājs radīja klusu būkšķi, līdzīgu tam, kāds rodas, iebelžot ar dūri pa spilvenu. Uzmanīgi lūkodamies jaudīgajā optiskajā tēmēklī, viņš redzēja bēniņu logā parādāmies caurumu. – Ik pa brīdim padod man patronas.

– Joprojām aizdedzinošās? – novērotājs pavaicāja.

– Ko gan vēl? Vai tad tev bērnībā nepatika spēlēties ar uguni?

– Nē. Es tikai mocīju zvēriņus.

– Mocīji?.. Tu joko, vai ne?

– Protams.

– Dažkārt tu mani dari nemierīgu. – Snaiperis izšāva un ātri pārlādēja ieroci.

Pārsteidzoši veikli viņš straujās kārtās raidīja aizdedzinošās lodes katrā mājas otrā stāva austrumu puses logā.