Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 16

– Viņa nav izkustējusies. – Novērotājs neatlaidīgi lūkojās binoklī uz sievieti, kas stāvēja vaļējā verandā ar muguru pret viņu.

– Es redzu viņa galvu.

– Aiz sievietes? Nestāsti. Es redzu tikai viņa rokas pavēzējamies gar sievietes sāniem vienā vai otrā pusē. Galvu gan nekādi. No šā leņķa raugoties, viņa galvu aizsedz lieveņa jumts.

– Ka es tev saku, es redzu apmēram collu no viņa galvas.

– Letāls iznākums garantēts?

– Nē.

– Nevari šaut viņai cauri?

– Vai atceries Kenedija noslepkavošanu? – snaiperis pavaicāja.

– Nolāpīts, cik man, tavuprāt, gadu?

– Viena lode gluži pasakainā kārtā trāpīja gan Kenedijam, gan gubernatoram Konelijam.

– Jā, viena burvju lode, kas šaudījās šurpu turpu. Ja vien kāds ir tik stulbs un tic, ka Osvalds bija vienīgais šāvējs.

– Es gribēju sacīt, ka varu trāpīt sievietei kaklā tādā leņķī, kas, manuprāt, liks lodei izskriet cauri mīkstajiem audiem un ieurbties viņam krūtīs. Lai gan tikpat labi lode var aizķert mugurkaula augšdaļu un sasprāgt vai arī mainīt virzienu, noslīdēt gar ribu un ietriekties stabā viņai blakus.

– Tātad letālu iznākumu nevari garantēt?

– Nevaru pat tad, ja lode tiešām iziet cauri viņas kaklam un trāpa viņam krūtīs.

– Taču tad viņš būtu ievainots, un tev šautenē vēl ir munīcija. Cik ilgā laikā tu vari pārlādēt?

– Daudz ātrāk nekā tas stulbenis Osvalds. Pagaidi! Viņa pavirzās malā. Gaiss tīrs. Gluži kā toreiz Romā.

– Beta vienība! – novērotājs sacīja rācijā. – Pārgriezt telefona kabeli!