Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 6

Braukdams pāri pļavai, Kevana ar smaidu nolūkojās uz pusduci zirgu, kas ganījās līdzās strautam. Kāda ķēve pameta baru un pieaulekšoja pie automašīnas. Piecus gadus vecā kvarterzirgu šķirnes ķēve bija nosaukta savas spalvas krāsā – par Kastanīti. Neapstādinādams automašīnu, Kevana atvēra logu un uzsauca zirgam, kas rikšoja līdzās:

– Uzmini, ko es atvedu! – Ar galvas mājienu viņš norādīja uz papīra turzu blakus sēdeklī.

Zirgs turpināja dipināt līdzās automašīnai.

Kevana izņēma no turzas lielu sarkanu ābolu. – Gribēsi tagad? Vai vēlāk?

Kastanīte aši kampa pēc ābola.

– Tā nav pieklājīgi! – Kevana aizrādīja un pasvieda ābolu pāri ķēves galvai, dzīvnieks apstājās un meklēja kārumu zālē.

Vēl četri zirgi un kumeļš, aptvēruši notiekošo, rikšiem metās pie Kevanas automašīnas.

– Jābūt godīgam, – viņš noteica un, izbēris atlikušos ābolus no turzas zālē, turpināja ceļu.

Aiz ganībām atradās trīsstāvu guļbaļķu nams ar platu, aicinošu vaļējo verandu. Pirms desmit gadiem, strādādams šajā apvidū (viņa klients bija politikas žurnālists, kuram draudēja vajātājs), Kevana bija padzirdējis, ka tiek pārdots rančo, kas vienlaikus kalpojis par viesu namu. No darba brīvajā laikā mazliet papētījis apkārtni, viņš izbaudīja kanjonā valdošā rāmuma iespaidu un rīkojās neierasti spontāni – māju nopirka.

Īpašums gan maksāja dārgi. Lai segtu pirmo maksājumu, nācās šķirties no katra apsardzes aģenta darbā ietaupītā dolāra un piekrist diviem ļoti ienesīgiem, taču ārkārtīgi bīstamiem uzdevumiem. Pēc tam lielākā daļa viņa ienākumu bija nepieciešami hipotēkas dzēšanai. Taču savu lēmumu Kevana nenožēloja. Katrreiz pēc uzdevuma, lāgiem ārstēdams ievainojumus, viņš atgriezās šajā apburtajā septiņjūdžu mežā, ko beidzot varēja saukt ne mazāk maģiskajā vārdā – “mājas”.

Tuvodamies mājai, Kevana ieraudzīja verandā stāvam Džeimiju ar rāciju pie jostas. Sieviete smaidīdama iznāca saulītē, kas apmirdzēja viņas tumšos, zirgastē saņemtos matus. Piecas pēdas desmit collas garā sieviete bija tērpusies džinsos, kas izcēla auguma aprises, un viņas kājas kovboju zābakos ar augstiem papēžiem šķita neiedomājami garas. Šaurais zods un augstie vaigu kauli piešķīra sejai klasisku daili. Taču visspēcīgāk saistīja zaļās acis, kuras izstaroja vienlaikus uzjautrinājumu un gudrību.

Viņš apstādināja auto pie mājas un izkāpa.

– Runādama par picēriju, es patiešām sajutu izsalkumu. Varbūt tu tomēr atvedi picu?

– Nē.

– Žēl gan!

– Toties atvedu ko labāku.

– Filadelfijas steika sendviču? – Džeimija taujāja.

– Kā tu spēj būt tik slaida, ja visu laiku domā par ēdienu?

– Tas tādēļ, ka es par ēdienu tikai domāju. Zirgus tu baro, bet mani nekad. Žigli atzīsties! Tu atvedi Kentucky Fried Chicken ceptos cāļus, jā?

– Piedod, nekā.

– Trakoti žēl.

– Man ir kaut kas vēl labāks. – Kevana no automašīnas salona paņēma kārbu, ko rotāja iespiests uzraksts Heckler & Koch.

– Ak vai! – Džeimija iesaucās. – Tev taisnība. Tas tiešām ir labāk nekā cepti cāļi. Tu nudien proti iekarot sievietes sirdi. Es atmaigstu ikreiz, kad tu atved man ieroci.

– Tas nav gluži parasts ierocis.

– Neliec man mocīties minējumos. Kas tajā tāds īpašs?

– Tā nosaukums ir P–2000.

– Vai dieniņ, tas nudien izklausās īpaši.

Soļiem atbalsojoties, viņi šķērsoja verandu un iegāja mājā. Plašajā “koptelpā”, kā to dēvēja nekustamā īpašuma aģentūras bukletā, skatienu piesaistīja platas kāpnes uz otro stāvu, milzīgs akmens kamīns, nobružāts pianīns, garš galds, pie kura savulaik ieturēja maltītes viesu nama klienti, un vairākas griestu lampas ratu riteņu formā.

– Pasaki, kāds ir pirmais noteikums, izvēloties ieroci? – taujāja Kevana.

– Tam ir ērti jāieguļ plaukstā.

– Tieši tā. Pārāk biezu spalu nav viegli satvert un tad grūti aizsniegt mēlīti. Tāpēc pistole it kā sasveras uz sāniem, un tas traucē precīzi notēmēt.

Nonācis virtuvē, Kevana paskatījās uz monitoriem, kas bija izkārtoti zem trauku skapīša. Tajos bija redzams vairākās vietās īpašuma teritorijā izvietoto novērošanas kameru filmētais. Pārliecinājies, ka apkārtnē nav nekā aizdomīga, viņš pagriezās pret misis Petersoni, kas tobrīd rullēja mīklu pīrāgiem. Sešdesmit gadus vecā atraitne, kuras bērni un mazbērni dzīvoja Džeksonā, iepriekš strādāja šeit viesu namā un bija piekritusi turpināt darbu.

– Kādu pīrāgu jūs cepsiet? – Džeimija vaicāja.

– Ķirbju.

– Es varētu šovakar atturēties no vakariņām un ēst tikai pīrāgu.

Kevana uzjautrināts pašūpoja galvu, dzirdēdams kārtējo apliecinājumu par Džeimijas apetīti. Viņš sameklēja virtuves skapītī deviņu milimetru patronas, instrumentu somu.

– Te kādu brīdi būs liels troksnis, misis Petersone, – Kevana brīdināja un devās pie sētas puses durvīm.

Sirmgalve, nolikusi mīklas rulli, izņēma no priekšauta kabatas salveti, pārplēsa uz pusēm un no abiem gabaliņiem izveidoja ausu aizbāžņus.

Aizcirtās sietdurvis, Kevana un Džeimija devās uz šautuvi blakus šķūnim. Saule stipri karsēja. Viņi apstājās pie nobružāta koka galda iepretim metāla mērķiem, kas bija uzstādīti divdesmit piecu jardu attālumā, aiz tiem atradās uzbērums. Katrs mērķis bija kā cilvēka silueta augšdaļa – no galvas līdz viduklim.

Atvēris kārbu, Kevana izņēma pistoli un parādīja Džeimijai, ka tajā nav aptveres, un atvilka aizslēgu, lai parādītu, ka patrontelpā nav patronas.

– Ierocis ir “auksts”, vai ne?

– “Auksts” gan, – sieviete piekrita.

Viņš novietoja pistoli un instrumentu somu uz galda un atvēra kastīti ar munīciju. Gan Kevana, gan Džeimija ar ievingrinātu roku veikli piepildīja visas trīs aptveres – katrā desmit patronas.

– Allaž brīnos, kā tu nenolauz nagus, – Kevana atzina.

– Tas pierāda, cik tu esi nevērīgs. Kamēr dzīvoju kopā ar tevi, man nagi ir īsi apgriezti. Labāk pastāsti man par P–2000.

– Šāds ierocis patiktu pat Zeltmatītei. – Kevana parādīja Džeimijai trīs polimēra sloksnes ar burtiem “S”, “L” un “XL”. Uz ieroča spala aizmugurē rēgojās burts “M”.

– Tu gribi sacīt, ka spala biezumu var regulēt?

– Jā, lai spalu ir ērti aptvert ar plaukstu. Pamēģināsim!

Kaut arī pistole ieroču pazinēju valodā bija “auksta” – nepielādēta –, Kevana prātā uzslavēja Džeimijas piesardzību, saņemot pistoli ar stobru mērķu virzienā, it kā tajā tomēr būtu patrona.

– Nav gluži parocīgi, – sieviete atzina. – Manai plaukstai mazliet par lielu.

– Tad samazināsim spalu. – No instrumentu somas Kevana izņēma āmuru un punktsiti. Pāris reižu uzsitis pa spala iekšieni, viņš noņēma šo sloksni un piestiprināja to, kam bija burts “S”. – Pamēģini tagad.

– Tagad ir ideāli! – Džeimija novērtēja.

Spala apjoma problēma Kevanu allaž bija nodarbinājusi, jo viņa paša plauksta sešu pēdu garajam augumam bija pārāk smalka. Pirms dienesta vienībā “Delta” viņam nācās lietot armijas standarta ieroci, piecpadsmit patronu deviņu milimetru Beretas sistēmas pistoli. Lai munīcijas aptverē ietilptu tik daudz patronu, tās izvieto divās rindās, tāpēc spals šķita pārāk biezs. Kevana iemācījās to kompensēt un pielāgoties, kad tēmēja, taču tagad bija kā apsēsts ar atbilstīgu spala izmēru un tā parocīguma izmēģināšanu. Viņš jutās gluži kā cilvēks, kas ilgu laiku bijis spiests valkāt pārāk šauras kurpes, bet nu ticis pie ērtākām.

– Ielaid mērķī kādu lodi, – viņš ierosināja.

– Dāmām priekšroka? Apžēliņ! – Džeimija iestūma aptveri spalā un nospieda sviru tā sānos. Līdzīga svira atradās otrā pusē, tādējādi ierocis bija ērts gan labročiem, gan kreiļiem; arī tāds uzlabojums bija retums. Atvilktais aizslēgs tagad noklakšķēja vietā, ievietodams patronu patrontelpā.

– Būs nepieciešami mani modes aksesuāri, – viņa ieminējās.

Abi uzlika aizsargbrilles un ausu sargus un nostājās standarta – desmit jardu – atstatumā no mērķiem. Dzīvē apšaudes parasti norisinājās divreiz tuvāk.

Džeimija nomērķēja – abas rokas taisni izstieptas, plaukstas stingri aptvērušas spalu, īkšķi pieguļ ieroča sāniem un palīdz nomērķēt.

Kevana ievēroja, cik svabadi sieviete kustas, paceldama rokas. Nebija manāms nedz diskomforts, nedz arī stīvums pirms pieciem mēnešiem iegūtās šautās brūces dēļ.

Viņa nospieda mēlīti.