Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 8

Aizsargaustiņas gan noslāpē šāvienu trokšņus, bet apkārtējās skaņas ir dzirdamas. Kevana saklausīja ritmisko pērkonīgo ducināšanu un pavērās uz kanjona dienvidu puses kori, aiz kuras iznira helikopters. Spārei līdzīgais siluets uz kobaltzilo debesu fona auga augumā.

Džeimija nolaida pistoli un ieskatījās pulkstenī. – Viņš ierodas agri.

– Jā, – Kevana piekrita un noņēma aizsargaustiņas. – Pusstundu par agru. Es cerēju, ka viņš neieradīsies vispār.

– Vai tu vēl aizvien nenojaut, ko viņš vēlas?

– Zinu vien to, ka tas ir svarīgi. Taču varu minēt, ka viņš grasās piedāvāt man darbu.

Helikopteram dārdinot aizvien tuvāk, Kevana jau spēja saskatīt uz tā sāniem uzkrāsoto sarkano uzrakstu: Global Protective Services. Uzbrāzās atmiņas – aizsargājamie klienti, gan bagāti un ietekmīgi, gan parasti cilvēki, kuru vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt no kāda vajātāja; aizsargaģenti, ar kuriem viņš sadarbojies un kurus vienoja naids pret plēsoņām un ziedošanās aizbildnieciskai nodarbei, dažreiz pat samaksājot par to visaugstāko cenu.

Džeimija viņam ko teica, taču helikoptera rūkoņa neļāva saklausīt. Varbūt to neļāva atmiņas.

– Ko tu teici? – viņš vaicāja.

– Vai tu uzņemsies jaunu darbu?

Iegrimis smagajās pārdomās, Kevana izņēma no maksts nazi, kas noslēpts zem platā džinsu krekla un piestiprināts pie jostas kreisajos sānos. Krietni lietoto darba nazi, kas noderēja rančo darbos, viņam bija dāvinājis Gils Hibens par piemiņu no dienas, kad Gilu uzņēma Nažu ražotāju slavas zālē. Lai atslogotu smagās emocijas, ko bija radījušas atmiņas par mirušajiem draugiem, Kevana atvēzējās un meta nazi pret stabu, kas atradās piecpadsmit pēdu attālumā, iepriekš lietpratīgi noteikdams, cik apgriezienu gaisā nazim jāveic.

Metiena un emociju spēks ietrieca asmeni dziļi kokā.

– Nē, – viņš atteica. – Es neuzņemšos.

– Es domāju, ka tev to vajadzētu.

Helikopters tuvojās, un troksnis arvien pieauga.

To ignorēdams, Kevana pagriezās pret Džeimiju. – Pirms pieciem mēnešiem tu gandrīz aizgāji bojā. Man tas joprojām rādās murgos.

– Tu mani nespiedi doties līdzi. Tas bija mans lēmums. Ne jau tu esi vainīgs, ka mani ievainoja.

– Es vairs neļaušu tev tā riskēt.

– Bet daudziem nepieciešama palīdzība!

– Lai viņiem palīdz citi.

Lidaparāts apstājās gaisā virs zāļainas laucītes starp šķūni un māju.

– Mums nevajadzētu būt nepieklājīgiem un likt viņam gaidīt, – Kevana sacīja.

– Šādi tu maini sarunas tematu.

Par atbildi Kevana paraustīja plecus. Izvilcis no staba nazi, viņš kopā ar Džeimiju piegāja pie nobružātā galda, un abi salika darbarīku somā acu un ausu aizsargus.

Piespiedusi sviru pistoles spalā, Džeimija noķēra krītošo aptveri gaisā.

“Iespaidīgi,” nodomāja Kevana, pārlādēja ieroci un nelikās zinis par helikopteru, kas jau bija nolaidies. Dzinēja dārdoņa pamazām noklusa.

– Tagad gan mēs esam nepieklājīgi, – Džeimija sprieda.

– Vai viņš to sapratīs kā mājienu, ka man nav vēlēšanās ar viņu runāt?