Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 5

Vispirms novērotājs izdzirdēja Ford Taurus radīto troksni un tikai tad ieraudzīja pašu automašīnu. Attālāk nostādītais sargkareivis pa rāciju jau bija paziņojis par tās tuvošanos. Vēl pirms mirkļa vīrietis bija pārliecināts, ka ir emocionāli gatavs šim solim, taču tagad juta, kā paātrinās pulss un paaugstinās asinsspiediens. Ne jau gaidāmo, bet pagātnes notikumu dēļ. Kamēr viņš un snaiperis pieplaka korei, viņa acu priekšā piepeši noplaiksnīja smeldzīgu atmiņu ainas – divi zēni bradā pa strautu, kurā ņirb zelta zivtiņas. Tad cita aina – vecs vīrs sit ar veseri pa laktu, un no kvēlojoša dzelzs stieņa šķīst dzirksteles.

Raugoties pa spraugu starp akmeņiem un manot no priežu audzes iznirstam automobili, snaiperis pačukstēja:

– Es varu šaut, tiklīdz viņš izkāpj no mašīnas.

– Šausi tikai tad, kad likšu.

– Bet…

– Mums ir savs noteiktais grafiks, – novērotājs uzstāja. – Atbalsta vienībai jābūt savās pozīcijās, jābūt gatavai pārgriezt telefona vadus, lai neviens nevar izsaukt policiju. Pretējā gadījumā likumsargi var nogriezt mums ceļu, jo no ielejas ārā ved tikai pāris šoseju.

– Bet izdzīvojušie var piezvanīt pa mobilo tālruni.

– Vieta ir pārāk nomaļa.

– Vai tu esi pārliecināts? – snaiperis jautāja.

– Es izbraucu pa šo ceļu automašīnā un mēģināju sazvanīt kādu restorānu pilsētā. Ne reizi nesekmējās. Savienojuma nebija arī ar tālruņu operatoru. Kanjona klintis šeit noslāpē visus ienākošos un izejošos sakarus.

Šāvējs ar ilgpilnu skatienu pavadīja automašīnu, kas devās cauri kanjonam. – Kad atbalsta vienība būs gatava?

Novērotājs pieskārās kreisajai ausij, sakārtodams radiouztvērēja austiņu. – Būšot pēc desmit minūtēm.

Lūkodamies lejup uz kanjonu, viņš pūlējās saskatīt cilvēku, kas sēdēja pie stūres. Pat no šāda attāluma plecīgā vadītāja stāvu nevarēja sajaukt ar kādu citu. Novērotājs zināja, ka vīrieša inteliģentā seja un glītie vaibsti allaž piesaista sieviešu skatienus, tomēr, pildot uzticēto uzdevumu, šim cilvēkam piemita pārsteidzošas spējas padarīt savu ārieni pēc iespējas nemanāmāku – brūno acu mirdzums izdzisa, pleci saguma, un viņš kļuva teju neredzams. Smilškrāsas mati joprojām kārtojās profesionāli neitrālā frizūrā.

“Aizritējuši gandrīz trīs gadi,” iedomājās novērotājs. “Kā tev tagad klājas, draugs?”

Vienlaikus sāpīgi uzbrāzās dusmas un jaukas atmiņas.

– Viņš vēl nezina, ka ir jau miris, – snaiperis ieminējās. – Desmit minūtes? Skaidrs, ka tik ilgi varu pagaidīt. Tad tāda ir šī sajūta.

– Kāda sajūta? – Būt Dievam.