Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 18

Izdzirdot trīs šāvienus, Kevana satrūkās. Tie atskanēja no aizmugures. “Šāvējs ir virtuvē.” Tas bija viss, ko Kevana paguva nodomāt, līdz ieslēdzās pārsteiguma reflekss. Pat visrūdītākie operatori, kas pieraduši pie šāvieniem, nespēj nomākt šo refleksu. Viņš satvēra Džeimiju un metās sāņus, meklēdams vienīgo iespējamo aizsegu – mājas sienu. Tai pašā mirklī garām nosvilpa lode un, koka šķembām pašķīstot, ietriecās verandas grīdā.

Divi šāvēji. Viens virtuvē. Otrs uz kores.

Cieši turēdams Džeimiju, viņš atmuguriski metās cauri sietam, kas sedza kabineta logu. Pats logs gan bija pacelts. Krītot viņš nobrāza galvu pret koka aplodu. Neatlaizdams Džeimiju, viņš spēcīgi atsitās pret grīdu.

– Kevana! – iekliedzās Endželo. Tad viņa vārdu sauca arī Viljams un misis Petersone. Viņš dzirdēja steidzīgus soļus.

Taču visas viņa domas saistīja vienīgi Džeimija. – Vai tev nekas nekaiš?

Sieviete neatbildēja.

– Džeimija!

– Nekas. Tikai aizcirtās elpa.

Kevana novēla sievieti no sevis un pārlaida skatienu viņas augumam, meklēdams asinis.

– Kas notika? – viņa gribēja zināt.

Kabinetā iebrāzās Endželo ar pārējiem. – Kevana?

Izrāvis aiz krekla noslēpto pistoli, Kevana jautāja: – Kas virtuvē šāva?

– Es. Trīs lodes sienā. – Endželo rokā kūpēja pistole. – Teritorijā ir vīri. Telefona kabelis pārgriezts. Nezināju, kā vēl tevi laikus brīdināt.

– Austrumu nogāze. Snaiperis, – Kevana nosprieda.

– Es nedzirdēju nevienu šāviena troksni no tās puses.

– Viņš noteikti izmanto trokšņa slāpētāju. Viljam, es ceru, ka tu proti apieties ar šaujamieroci.

– Pat ļaunākajos murgos neesmu pratis.

– Tūdaļ iemācīsies.