Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 17

Palicis kabinetā viens, Viljams spaidīja mobilā tālruņa taustiņus un gaidīja, taču velti – signāla nebija. Kļuvis nepacietīgs, viņš piecēlās, atstāja kabinetu un cauri koptelpai iegāja virtuvē.

Misis Petersone tobrīd vilka ārā no cepeškrāsns pīrāgu. Endželo viņu vēroja.

– Smaržo kā Pateicības svētkos, – Endželo bilda.

Pēkšņi iezvanījās tālrunis.

Viljams, kuram ķirbju pīrāgs negaršoja, pārlaida skatienu nerūsējošā tērauda virtuves piederumiem citādi tik laucinieciskajā virtuvē.

– Vai jūs jau savus darījumus nokārtojāt? – misis Petersone ievaicājās.

– Viņi pašlaik to apspriež. – Viljams pievērsās novērošanas monitoriem, kas rindojās uz letes viņam blakus.

Tālruņa zvans notrinkšķēja pa otram lāgam.

Misis Petersone piegāja pie ledusskapja un nocēla klausuli no tālruņa, kas tur bija piestiprināts pie sienas.

– Hallo! … Sveika, Tīna. Kā mazajam Braienam ar iesnām? Es sāku baidīties, ka tās var… Hallo?.. Tīna?

– Kas notika? – Endželo iejautājās.

– Saruna pārtrūka.

– Vai šiem vīriem jāatrodas te, īpašumā? – Viljams piepeši jautāja.

– Kādiem vīriem? – Endželo pagriezās pret viņu.

– Šiem, kuri redzami monitora ekrānā.