Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 15

– Brīžiem tu pats sevi nedzirdi, – Džeimija aizrādīja.

– Nē, jo man nepatīk sarunas pašam ar sevi.

– Endželo, stāstīdams par lamām un strausiem, tevi pamatīgi sasmīdināja, un vēl tu sacīji, ka esi sailgojies pēc viņa.

– Tas bija tikai izteiciens. Mēs taču negrasāmies iepirkt mēbeles vai darīt kaut ko līdzīgu.

– Tev tiešām viņa pietrūkst. Tev pietrūkst visu aģentu, ar kuriem kopā strādāji. Tev pietrūkst Global Protective Services un…

– Kā tu vari būt tik droša? Es nekad neko tādu neesmu apgalvojis.

– Šad un tad esmu pieķērusi tevi raugāmies tālumā tik smeldzīgi, it kā domās tu atrastos citur un būtu iegrimis daudz aizraujošākās nodarbēs nekā šeit.

– Tā nav.

– Tāds skatiens tev ir raksturīgs. – Džeimija stāvēja, iespiedusi rokas sānos, ar muguru pret saules pielietajām pļavām un apsēm noaugušo kanjona austruma nogāzi. – Tas man atgādina tīģerus un lauvas zoodārzos. Skatienu viņu acīs. Apspiesto izmisīgo rūgtumu tajās. It kā tie zinātu, ka viņiem varētu būt labāka dzīve, un vienlaikus apzinātos, ka nekādi nespēj savu stāvokli mainīt. Toties tagad tev tiek piedāvāta izdevība.

– Es negribētu atrasties nekur citur un ne ar vienu tik ļoti negribu būt kopā kā ar tevi.

– Manis dēļ tu atteicies no lielas savas dzīves daļas, – Džeimija atgādināja.

– Un skat, ko es ieguvu pretī. – Kevana norādīja uz strautu, kas plūda cauri ganībām, uz ūdens virsmā vizošiem saules zaķīšiem un zirgiem, kuri pieliecās padzerties.

– Tomēr tu joprojām nēsā šaujamieroci un nazi.

– Visa pasaule ir bīstams rajons.

– Tu joprojām brauc ar bruņotu Ford Taurus.

– Tas ir izturīgs, uzticams auto. Izklaidīgo skatienu, ko tu redzi manās acīs, nerada ilgas. To rada nervozs atvieglojums par to, ka esmu ticis vaļā no agrākās dzīves. Prieks par to, ka man tas ir izdevies.

– Nesaprotu, ko tu ar to gribi sacīt.

– Es riskēju ar dzīvību nepazīstamu un nereti pat nepatīkamu cilvēku labad. Es mēdzu uzsvērt savus profesionālos standartus, proti, ka atteiktos aizstāvēt bērnu mocītājus vai narkotiku pārvadātājus, ikvienu acīmredzami neģēlīgu cilvēku. Bet ir arī citādi nelieši. Biržas analītiķis, kuru mēs ar Endželo apsargājām, darbojās ciešā sasaistē ar uzņēmumiem, par kuriem viņam bija jāizsaka spriedums. Viņš pieļāva, ka alkatība viņā gūst virsroku pār investoru uzticību. Pret tiem, kuri bija viņam uzticējuši savu pensiju, viņš izturējās vienīgi ar nicinājumu. Manī bija naids pret šo cilvēku. Es pat daļēji nopriecājos, kad kāds izputināts investors viņam uzbruka. Jā, mēs ar Endželo pieraudzījām, lai analītiķis necieš, tomēr man bija prieks par viņam sagādāto izbīli. Un tas nav pareizi. Sargam jāspēj pilnībā ziedoties klientam. Nepieciešamības gadījumā viņam jābūt gatavam par klientu atdot dzīvību.

Džeimijas skatiens pauda aizkustinājumu.

– Tagad es no tā visa esmu pagājis malā, – Kevana turpināja stāstīt. – Tagad es apjaušu, cik daudzu manu bijušo klientu dēļ nebūtu vērts riskēt ar dzīvību. Viņu vienreizīgums slēpās vienīgi bagātībā, varenībā vai neparastajā skaistumā. Tas, kas viņus padarīja unikālus, patiesībā viņus saindēja.

– Ne jau visus, – Džeimija iebilda. – Tu stāstīji, ka daži klienti bijuši citādi. Labā nozīmē. Tos tu dēvēji par svētajiem.

Vienu mirkli Kevanu patiešām pārņēma ilgas pēc agrākās dzīves. – Bija kāds politiķis, kurš, pēc maniem uzskatiem, būtu spējis radīt labāku dzīvi. Diemžēl viņa partija izvēlējās citu kandidātu, kurš labāk izskatījās televizorā. Bija kāds miljardieris, kurš man paziņoja: “Es visu mūžu esmu ņēmis naudu no sistēmas. Tagad es to atdošu.” Viņš aizrautīgi klāstīja plānus, kā izmantot savu turību izglītības sistēmas uzlabošanai. Taču viņš nomira no vēža, un mantinieki saķildojās par atstāto īpašumu. Bija arī kāds mūziķis, kurš labu tiesu sava laika pavadīja, sniegdams labdarības koncertus bērnu slimnīcās.

– Kāds ir skumjais nobeigums šim stāstam?

– Šoreiz tāda nav. Viņš vēl aizvien piedalās labdarības koncertos, un bērnu slimnīcas joprojām saņem ziedojumus.

– Kurš gan gribētu tādam nodarīt ļaunu?

– Daži apsēsti pielūdzēji. Turklāt viņa menedžeris bija dusmīgs, jo tika atlaists pēc tam, kad mākslinieks uzzināja, kādas summas nokrāptas slimnīcas fondam. Mehiko, kur viņš uzstājās kārtējā koncertā, bandīti mēģināja viņu nolaupīt ar nodomu pieprasīt desmit miljonu dolāru izpirkuma maksu.

– Tev taisnība. Pasaule patiesi ir bīstams rajons. – Džeimija piekrita, tad dziļi ievilka elpu un turpināja: – Bet, iespējams, tev tiek dota neikdienišķa iespēja to vērst par labu. Tu varētu līdzināties nule pieminētajam miljardierim.

– Ko tu ar to gribi teikt?

– Tu varētu mainīt Global Protective Services uzņēmējdarbības paražas. Jūs ņemtu naudu no bagātajiem un atdotu nabagajiem. Jūs varētu sargāt sev netīkamos cilvēkus, lai uzņēmums varētu atļauties sargāt tos, kuri pelnījuši palikt dzīvi.

Kevana uzlūkoja Džeimiju. – Tas nozīmētu, ka šā visa mums vairs nebūtu. – Viņš ar plašu žestu norādīja uz kanjonu, bet centās neskatīties uz helikopteru un neievērot visu, ko tas simbolizēja.

– Mēs varētu atgriezties, kad vien gribētu.

– Mēs?

– Tu taču nedomā, ka es ļaušu tev doties prom vienam pašam.

– Varbūt patiesībā tieši tu vairs nejaudā nosēdēt rāmi.

– Tici man, mīļais, es to saku tevis dēļ. Bet, iespējams, laime nav vienīgais, kas vajadzīgs. Varbūt cilvēciskām būtnēm ir nepieciešamība būt noderīgām.