Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 14

– Beta vienība, gatavoties pārgriezt telefona kabeli, – novērotājs paziņoja rācijā.

– Gaidām signālu, – skanēja atbilde.

– Esiet gatavi, – novērotājs jautāja un pievērsās partnerim. – Vai mērķis ir pa šāvienam?

Vīrietis gulēja uz vēdera, ar kreiso plaukstu satvēris šautenes laidi, un apakšdelms balstījās uz mugursomas. Labā roka cieši turēja šautenes rokturi, pirksts piespiests mēlītei. Remingtona sistēmas šautene ar slīdošo aizslēgu bija viens no precīzākajiem snaiperu ieročiem. Tā bija iecienīta gan ASV armijā, gan likumsargu īpašo uzdevumu vienībās un spēja nogādāt 308. kalibra lodi precīzi mērķī, kas atrodas deviņsimt jardu attālumā. Mērķēkļa precizitāte bija viena leņķa minūte. Mēlīte bija noregulēta uz vieglu divmārciņu spiediena gājienu. Jaudīgajā mērķēklī ar hologrāfisko skatu sarkans punktiņš norādīja precīzu vietu mērķī, kur ieurbsies lode. Moderns skaņas slāpētājs neļāva izpaust snaipera atrašanās vietu un piesaistīt atbildes uguni.

Taču atbilstīgs aprīkojums bija tikai viens elements, kas nodrošināja precīzu trāpījumu lielā attālumā. Apmācība, pieredze, drošums, spēja izgatavot munīciju pašam un noregulēt mērķēkli, balstoties uz secinājumiem par attālumu, temperatūru, augstumu virs jūras līmeņa un vēju, dzenbudisma kontrole pār elpošanu, ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu un sirdspukstiem, spēja sakoncentrēt visu ķermeni, lai vienu reizi droši, pārliecināti nospiestu mēlīti, – lielisku šāvēju veidoja visu šo un vēl dažu faktoru kopums.

– Atbildi! Vai mērķis ir pa šāvienam? – nepacietīgi atkārtoja novērotājs. Klusums. Viņš paskatījās binoklī un netīksmē nosēcās. – Sasodīts, viņam priekšā nostājusies sieviete!