Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 43

– Pļauka? – Viljams neticīgi pārjautāja, jo domāja, ka tiek izjokots.

Brīdī, kad reaktīvā lidmašīna Gulfstream G–200 uzšāvās gaisā no Kasperas lidostas Vaiomingas pavalstī, Kevana juta kuņģī vieglu spiedienu. Varēja pacelties arī no Džeksonholas, taču pastāvēja pārāk liela iespēja, ka uzbrucēju vienība šo lidostu novēro. Drošāk bija ar helikopteru aizlidot divsimt četrdesmit jūdzes austrumu virzienā uz Kasperu, kur viņus jau gaidīja. Lidmašīnas sānus rotāja uzraksts Global Protective Services. Salonā vietas pietiktu pat desmit pasažieriem – ērti klubkrēsli, konferenču galds, dzīvojamās istabas iekārta, plaša virtuve, izsmalcināta izklaides sistēma, klusi dzinēji, simtprocentīgi filtrēts gaiss un daudz dabiskas gaismas. Ietilpīgās degvielas tvertnes bija paredzētas starpkontinentāliem lidojumiem.

– Tavuprāt, pļaukas ir kaut kas mīkstčaulīgs? – Kevana vaicāja.

– Skaidra lieta! – Viljams attrauca.

No vannas istabas iznāca Džeimija, pārģērbusies baltā blūzē, zilā vējjakā un pelēkās vieglās biksēs – šīs drēbes Viljams bija licis pilotiem paķert līdzi. Tirkīzkrāsas auskari izcēla sievietes tumši zaļās acis. Tumšie mati brīvi krita pār pleciem.

– Patiesībā tas ir ļoti nopietns sitiens, – viņa paskaidroja Viljamam.

– Fērbērns centās pēc iespējas vienkāršot paša ieviestās tuvcīņas metodes, – Kevana klāstīja. – Lai tās var viegli iemācīt. Viegli iegaumēt. Var pat apgalvot, ka visas sistēmas pamatā ir dažas kustības. Turklāt Fērbērna sistēma nepieļauj, lai cilvēks, veicot šīs kustības, pats gūst savainojumus, un tas ir ļoti būtiski.

Misis Petersone pārstāja apbrīnot lidmašīnas iekārtojumu un ieklausījās.

– Piemēram, sitiens. – Džeimija savilka dūri un tēloja, ka iesit sienai. – Šādi es pretiniekam noteikti nodarīšu sāpes, taču vienlaikus droši vien savainošos arī pati. Pirkstu kauliņi noteikti pietūks un sūrstēs. Ja turpināšu sist, drīz neko nevarēšu iesākt. Sliktajā gadījumā pat salauzīšu rokas kaulus, un sāpes un šoks mani padarīs nespējīgu cīnīties. Lai cik sīksts ir cilvēks, viņš nevar piespiest sevi nejust šoku.

– Tādējādi Fērbērns sev jautāja: “Ar kuru ķermeņa daļu iespējams dot pretiniekam pietiekamu triecienu, lai pašsavainošanās risks būtu pavisam neliels?” – Kevana turpināja.

– Tā kā mēs nupat runājām par pļaukām, es pieņemu, ka viena no šīm ķermeņa daļām ir plauksta, – sacīja Viljams.

– Jā, taču tie nav viegli pliķi, – Kevana paskaidroja. – Pļaukās tiek ielikts viss ķermeņa spēks. Plauksta spēj aptvert lielu platību, gandrīz visu vaigu. Pat ja pretinieks nenonāks nokautā, trieciens tomēr viņu pietiekami apdullinās. Sitiens pa otru vaigu viņu noguldīs uz zemes.

– Kuras ķermeņa daļas vēl Fērbērns ieteica izmantot? – Viljams jautāja.

– Pēdas, ja vien kājās ir apavi ar biezām zolēm. Ar tādām var, spēcīgi uzminot, salauzt pretiniekam kājas pirkstus. Fērbērns ieteica arī tādu paņēmienu… Ar zoles malu nobrāžot pretinieka kāju ikrus, tam spēcīgi uzmin uz pirkstiem.

– Au! – novilka Viljams.

– Ar ceļgalu, – ieminējās Džeimija.

– Pa cirkšņiem? – Viljams jautāja.

– Noteikti.

Misis Petersone uzmanīgi klausījās.

– Arī elkoņi, – Kevana turpināja uzskaitīt. – Ar tiem var salauzt ribas, bet pašam necik nesāpēs.

– Trieciens ar plaukstas ārējo malu pa kaklu. Arī tā nesavainosies, – Džeimija klāstīja.

Iztēlodamies, kādus ievainojumus var šādi sagādāt pretiniekam, Viljams saviebās.

Misis Petersone ieinteresēta paliecās uz priekšu.

– Vēl var, uzsitot ar plaukstu pa pazodi, piespiest pretinieku atgāzt galvu atpakaļ, un tad iedurt tam acīs ar pirkstiem…

Advokāts acīmredzami jutās neomulīgi, iedomājoties aprakstīto ainu.

– Kāpēc vīrs man neko tādu nemācīja? – piepeši sarunā iejaucās misis Petersone. – Mani nemācīja apieties arī ar ieročiem, kurus glabāja mājās. Viņš bija labs vīrs, taču pret mani izturējās kā pret vājāku radījumu.

– Tagad ir jūsu iespēja atgūt zaudēto. – Džeimija ar žestu mudināja Kevanu piecelties kājās. – Mēs jums parādīsim dažu Fērbērna ieteikto paņēmienu kombināciju.

Novietojusi kreiso roku šķērsām pār krūtīm, sieviete pacēla labo plaukstu pie vaiga.

– Vai es izskatos neaizsargāta? – Džeimija jautāja Viljamam un misis Petersonei.

– Pietiekami, – attrauca Viljams, un misis Petersone piekrītoši pamāja.

– Tieši tā nodomā pretinieks un kļūst pašpārliecināts. Galvenais uzdevums ir viņu pārsteigt, rīkojoties pilnīgi negaidīti. Pārsteiguma reflekss padara viegli ievainojamu.

Kevana izlikās sitam viņai pa vēderu.

Džeimija ar labo roku nobloķēja sitienu. Ar kreisās rokas plaukstu viņa izlikās spēcīgi iesitam Kevanam pa seju. Tad viņa tēloja, ka iesper vīrietim pa cirkšņiem. Kad viņš, it kā ciezdams sāpes, saguma uz priekšu, Džeimija palēninātām kustībām parādīja, kā ar plaukstu iesit viņam pa pazodi, un, stumjot viņa galvu atpakaļ, vienlaikus tuvina pirkstus acīm.

– Pļauka pretinieku apdullinātu tā, ka viņš nespētu sevi aizsargāt, – Džeimija pabeidza demonstrējumu. – Fērbērns ir sarakstījis grāmatu “Kļūsti spēcīgs”. Mēs jums to sameklēsim.

– Arī es esmu kaut ko sagādājis, – ierunājās Viljams.

Visi ieinteresēti vēroja, kā Viljams atver atvilktni glabātavas nodalījumā, kas atgādināja nelielu galdiņu, un izņem portfeli.

– Jūs lūdzāt, lai no Global Protective Services galvenās mītnes atved evakuācijas somu. Taču jāatzīst, man nav ne mazākās nojausmas, kas ir evakuācijas soma.

– Tā domāta gadījumiem, kad jāevakuējas, – paskaidroja Kevana.

– Kādiem gadījumiem?

– Komplekts ārkārtas situācijām, kad steidzami jāņem kājas pār pleciem. Lielākajai daļai operatoru mājās glabājas tāda soma.

Kevana atvēra portfeli, un visu skatieniem pavērās naži, deviņu milimetru munīcija, rezerves aptvere, viegli paslēpjama SIG Sauer 229 pistole, mūķi, miniatūra kabatas laterna, pietiekams krājums divdesmit dolāru naudaszīmju, viltoti identifikācijas dokumenti, santehnikas līmlentes rullīši un dažādi citi priekšmeti, kuri liekas neizmantojami kaujas apstākļos, – saspraudes un kabeļu savilces, plānas, lokanas plastikāta lentes, ar kurām var sastiprināt kopā vadus vai aizvērt atkritumu maisus.

– Kam tās domātas? – Viljams interesējās.

– Lai šo to piestiprinātu vai saspraustu kopā.

Viljamam tas nešķita uzjautrinoši.

– Skaidrs. Un santehnikas līmlente, jādomā, paredzēta pārrautu cauruļu salabošanai.

– Vai asinsvadu.

– Kādudien tev būs mani jāapmāca. – Viljams noteica un pagriezās pret Džeimiju. – Un tas ir tev.

Viņš pasniedza melnu plastmasas portfeli, tik lielu kā klēpjdators. To greznoja uzkrāsots uzraksts Sigarms.

– Cik iejūtīgi, – novilka Džeimija. – Visi man dāvina šaujamieročus.

– Tev vajadzēs arī šo. – Viljams pasniedza viņai pistoles maksti.

– Nē! – Kevana iejaucās.

Džeimija izbrīnīta palūkojās viņā.

– Ja nebūsi kopā ar mani, tev briesmas nedraudēs, – viņš paskaidroja.

– Tu gribi sacīt, ka…

– Tu paliksi kopā ar misis Petersoni. Un neatradīsies man tuvumā.

– Uzbrucēju vienība tik un tā var mani atrast un izmantot, lai piekļūtu tev, – Džeimija aizrādīja.

– Tevi labi apsargās.

– Palūkojies uz gredzenu man pirkstā! – Džeimija bilda. – Es šai notikumā esmu iesaistīta tikpat dziļi kā tu. Es ij negrasos slapstīties, kamēr tu sevi padarīsi par mērķi.

– Tā tev būs drošāk.

– Man nospļauties par to, kas man ir droši. Vai tu slēptos, ja mēs būtu mainītās lomās? Ja mērķis būtu es?

– Protams, ne. Bet tas būtu…

– Citādi? Kā? Vienīgā problēma ir tā, ka es esmu sieviete un tu esi vīrietis?

– Tu labi zini, ka es tā nedomāju. Bet… ja mēs esam kopā, ja kaut kas noiet greizi un ar tevi kas atgadās… Ja tevis vairs nebūtu, es to nepārdzīvotu.

– Vai tu domā, ka es pārdzīvotu to, ja tevis vairs nebūtu? Tu ar uguni nesameklēsi labāku, motivētāku sargu par mani!

– Es zinu.

– Piedevām man šis darbs padodas. Tu pats man to bieži daudzināji. Paliekam kopā?

Aizkustinātajam Kevanam bija grūti parunāt. – Jā. Paliekam kopā.