Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 28

Viņi palika mežā un soļoja dienvidu virzienā gar gruzdošās pļavas malu.

– Vai tu domā, ka snaiperis joprojām atrodas uz tās kraujas? – Viljams ik pa brīdim pameta turp skatienu.

– Iespējams, viņš nolēmis riskēt un palikt, jo cer, ka mēs, izdzirdējuši ierodamies palīdzību, kļūsim bezrūpīgi. Labāk nerādīsimies atklātā vietā.

Kad sirēnu kaukoņa mitējās, Kevana nogriezās turp, kur valdīja klusums. Starp kokiem varēja sazīmēt degošus baļķus – tas bija viss, kas palicis pāri no mājas. Lai apspiestu kārtējo niknuma izvirdumu, viņš uzmanīgi pētīja dūmu mutuļus, cenšoties tajos saskatīt kādu kustību, un ar atvieglojumu konstatēja, ka pieci zirgi ir palikuši dzīvi. Dzīvnieki nervozi pulcējās ap vienīgo nogalināto biedru. Ainas šķebināts, Kevana pievērsa skatienu neskaitāmo ložu caurumu izraibinātajai automašīnai ar iedragātajiem un dažviet izšķīdušajiem stikliem. Atcerēdamies, ka salonā palicis Endželo līķis, viņš juta, ka dusmas uzbango ar jaunu spēku.

Piepeši zirgi laidās bēgt – no meža ceļa iznira lielceļa policijas patruļmašīna ar tumšiem sāniem, baltu jumtu un ieslēgtu bākuguni. Pat no šāda attāluma uniformā tērptā šofera sejā varēja redzēt šoku par šādiem postījumiem.

Pēc tam parādījās mežu dienesta ugunsdzēsēju automašīna, un arī tajā sēdošie neslēpa milzīgo izbrīnu.

“Viņiem izdevies nostumt malā furgonu, kas aizšķērsoja vārtus,” Kevana iedomājās. “Varbūt šāvēji aizbraukuši ar furgonu.”

Kamēr Džeimija, palikusi pēdējā, uzmanīja brikšņus aiz muguras, Kevana veda Viljamu un misis Petersoni ap meža dienvidu loku un tikai tad iznāca uz meža ceļa – tur koki viņu sargāja no snaipera acs.

Gandrīz tajā pašā brīdī no līkuma izbrauca vēl viena lielceļa policijas patruļmašīna, un šoferis, ieraudzījis nācējus, spēji nobremzēja.

– Nolieciet ieročus, – Džeimija brīdināja Viljamu un misis Petersoni. Visi līdz ar Kevanu tā arī izdarīja.

– Parādiet, ka jūs neko neturat rokās, – Kevana uzsvēra.

Pavalsts policijas kapteinis, izkāpdams no automašīnas, turēja roku uz makstī iebāztās pistoles, bet tad ieskatījās Kevanā ciešāk. – Āron?

Iegādādamies šo īpašumu, Kevana bija izmantojis savu likumīgo vārdu. Ja ienaidnieks, kurš viņu pazina ar vārdu “Kevana”, cerētu sadzīt viņam pēdas ar zemes reģistra datu palīdzību, pūliņi izrādītos velti.

– Prieks tevi redzēt, Gārt!

Policists neslēpa izbrīnu. – Mans Dievs, es tevi uzreiz nepazinu ar tādu kvēpu un zemes kārtu uz sejas!

– Gadījās šādas tādas nepatikšanas.

– Es jau tā dzirdēju. Policists no notikuma vietas ziņoja man pa rāciju, ka te izskatās kā kara laukā.

Cilādams svarus, Gārts bija ieguvis spēcīgu miesasbūvi. Viņš bija gara auguma un labu tiesu savas dzīves pavadīja brīvā dabā, tādēļ seja ar izteiktajiem vaigukauliem un tumšajām ūsām bija ieguvusi laika zoba skarta koka rakstu un zaļā uniforma un policista cepure vēl vairāk izcēla ādas iedegumu. Kā jau visiem lietpratīgajiem policistiem, viņa skatiens bija pastāvīgi modrs pat tad, kad viņš nepildīja dienesta pienākumu un šad tad kopā ar Kevanu un Džeimiju ieturēja vakariņas Džeksonā.

– Džeimij, vai tev uz pleca ir asinis? – Gārts vaicāja.

– Jā, bet tās nav manējās.

Kevanu atkal pārņēma dusmas, atceroties asiņu traipus Ford salonā pēc lodes trāpījuma Endželo.

– Liliana. – Gārts sadrūma, uzlūkodams misis Petersoni.

– Jūs grīļojaties. Nāciet un apsēdieties mašīnā.

Kundze ar viegli trīsošu roku atglauda no sejas matu šķipsnu. Arī viņas priekšauts bija notraipīts. – Paldies, Gārt. Diena padevusies gara.

– Pļavas rietumu malā atradīsiet četrus mirušus vīrus, – Kevana paziņoja.

– Mirušus? No kā?

– Nošautus.

– Kas nospieda mēlīti?

Parastos apstākļos Kevana būtu pieprasījis izsaukt advokātu, kurš pieraudzītu, lai netiek sarunāts nekas aplam interpretējams. Taču šajā mirklī viņam blakus stāvēja viens no labākajiem advokātiem valstī.

– Es, – atbildēja Kevana. – Piekto līķi jūs atradīsiet manā mašīnā vai tajā, kas no tās atlicis. Šajā gadījumā mēlīti nospieda viens no tiem, kuri tagad ir miruši.