Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 31

Kad policijas ēkas durvis atvērās, sarosījās dučiem reportieru, kas pulcējās spilgti apgaismotajā stāvlaukumā. No ēkas plūstošā gaisma durvju ailā ieskāva Gārtu, kurš izgāja pie žurnālistiem. Laika apstākļu maiņa bija atnesusi dzestrumu, un no policista mutes plūda garaiņi. Gārtam nebija ne jausmas, kā plašsaziņas līdzekļi tik zibenīgi uzzinājuši par uzbrukumu. Ja ziņu padevis kāds no policistiem viņa pakļautībā, Gārts klusībā nozvērējās noskaidrot vainīgo un uzkraut tam visnejaukākos pienākumus, kādi vien iedomājami. Tā kā Džeksonā nebija ne televīzijas kanāla, ne liela laikraksta, vairums žurnālistu acīmredzot ieradušies no Aidahofolsas (simt astoņdesmit jūdžu brauciens) vai no Kasperas, Lerami un Šaienas (daudz tālāk – lai nokļūtu Tītona apgabalā tik drīz, reportieriem būtu nepieciešams nofraktēt lidmašīnu). Bet tad Gārtam ienāca prātā, ka persona, kas padevusi ziņu plašsaziņas līdzekļiem, varētu būt no uzbrucēju vienības. “Lai sapulcinātu pēc iespējas vairāk reportieru ar televīzijas kamerām un šāvēji, savu paveikuši, var iejukt burzmā. Ikviens no šiem ziņu dienesta cilvēkiem, kas apber mani ar jautājumiem, patiesībā var būt slepkava.”

– Vai tiesa, ka nošauti seši vīrieši…

– Fermā trīsdesmit jūdzes uz ziemeļiem no…

– Sprādzienā iznīcināts…

– Snaiperis…

– Helikopters…

– Labi jau, labi! – Gārts pacēla roku, lūgdams apklust. – Ja visi runā vienlaikus, es nevaru saklausīt jūsu jautājumus.

Televīzijas prožektoru spilgtajā gaismā Gārtam smeldza acis.

– Esmu sagatavojis īsu paziņojumu. Šopēcpusdien puspiecos…

Piepeši ēkas durvis atsprāga vaļā. Gārts pagriezās un ieraudzīja policistu, viņš izskatījās noraizējies.

– Kas noticis? – Gārts vaicāja.

Spoži iemirgojās zibspuldzes – policists paaicināja Gārtu nomaļus un klusā balsī tam steidzīgi ko stāstīja.

Gārts noklausījās policista stāstījumu un spēji pagriezās pret reportieriem. – Jums nāksies uzgaidīt. Ir noticis…

– Kapteini! – no ielas puses durvīm kliedza cits policists.

Iežogotajā stāvvietā aiz policijas ēkām iekaucās sirēna. Ap ēku izbrauca lielceļa policijas patruļmašīna ar iedegtām jumta bākugunīm un patraucās garām reportieriem. Auto nonāca pie galvenā ceļa, nogriezās ziemeļu virzienā un drāzās uz Džeksonu, nozūdot aiz līkuma šajā reti apdzīvotajā ielejas apvidū. Pēc īsa brīža tam sekoja otra patruļmašīna, arī ar iedegtām bākugunīm un ieslēgtu sirēnu.

Daži reportieri skriešus devās pie savām automašīnām. “Kas zina, vai tie vispār ir reportieri,” nodomāja Gārts.

Tie, kuri uzkavējās, uzstājīgi gribēja zināt, kas noticis.

– Stāstiet beidzot!

– Vai šie abi notikumi ir saistīti?

Bākugunīm zibinot, garām patraucās pavalsts policijas furgons, kas aizsteidzās nopakaļus trim civilistu automašīnām un patruļas transportlīdzeklim.