Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 37

Izkāpjot no patruļmašīnas, Gārtam šķita, ka viņš ir nokļuvis peklē. Austrumu Brodvejā, vienā no dažām Džeksonas galvenajām ielām, skatienam pavērās nerimstošas uguns liesmas un ārkārtas dienestu transportlīdzekļu bākuguņu zibšņi, kas apgaismoja piecu automašīnu atliekas. Vidū atradās saspridzinātais automobilis; ugunīgās atlūzas bija aizdedzinājušas visas četras policijas automašīnas, un to degvielas tvertnes vēlāk uzsprāga. No automašīnām pāri bija palikuši tikai kūpoši metāla karkasi. Sanitāri novietoja bezsamaņā gulošos pavalsts policistus uz nestuvēm un veda uz neatliekamās palīdzības furgoniem. Gaisā virmoja ceptas miesas smārds. “Augstā debess!” domās iesaucās Gārts, vērodams, kā furgoni aizjoņo prom.

Džeksonas policijas priekšnieks, steidzīgi pārmijis dažus vārdus ar ugunsdzēsēju, devās pie Gārta. Nelielajā pilsētā, kurā pastāvīgi bija apmēram astoņi tūkstoši divi simti iedzīvotāju, visu gadu ieradās tūristi – aptuveni desmit tūkstoši apmeklēja slēpošanas kūrortu ziemā, bet vasaras laikā atpūtnieku skaits sniedzās līdz trim miljoniem. Milzīgais viesu pieplūdums pieprasīja augstākās klases likumsargu un ārkārtas dienestu darbību un medicīnisko apkalpošanu, taču pat šādas kvalifikācijas profesionāļi nebija raduši pie apšaudēm un sprādzieniem – kur nu vēl divām sadursmēm nepilnu divpadsmit stundu laikā.

– Jūs pa rāciju brīdinājāt mūs par pakaļdzīšanos, – policijas priekšnieks sacīja. – Es no sirds ceru, ka zināt visu par notiekošo.

Gārts netīksmē aplūkoja izsistos skatlogus abās pusēs ielai. Pendleton’s, Jackson Mercantile, Chico’s veikali, Haagen–Dazs saldējuma kafejnīca. Koka ietves gruzdēja, un svila arī dažas papeles pilsētas laukumā. Viena no četrām arkām, kas bija veidotas no aļņu ragiem un kalpoja par ieeju laukuma nelielajā skvērā, bija pilnībā iznīcināta. Asfaltu kā netīrs sniegs klāja tūkstošiem iepelēku ragu šķembu.

– Tas ir saistīts ar uzbrukumu Ārona Stodarda īpašumam.

– Un kāds tam ir cēlonis?

– Neviens droši nezina. – Gārts izklāstīja viņa rīcībā esošos faktus un pavaicāja: – Kas tajā mašīnā atradās? Bumba? Kas to aktivizēja? Lodes?

Policijas priekšnieks norādīja uz nelielo ļaužu pūli laukuma tālākajā malā, kur drūzmējās steigā saģērbušies satriektie pilsētas iedzīvotāji un tūristi. Dažiem mugurā bija tikai peldmēteļi.

– Kāds vīrietis vedis pastaigā suni un visu redzējis. Gaudojušas sirēnas, kaukušas riepas, bet šāvienu nav bijis. Tas esot pilnīgi skaidrs. Daži tuvējie iedzīvotāji, kurus pamodinājušas sirēnas, arī apgalvo, ka nav dzirdējuši šāvienus.

– Kas tad aktivizējis sprāgstvielas? Vai mašīnā sēdošie tik ļoti alkuši izvairīties no policijas iztaujāšanas, ka paši sevi uzspridzinājuši?

– Tas nebija iespējams, – policijas priekšnieks apgalvoja.

– Kāpēc ne?

– Viņi nevarēja aizsniegt spridzekli, lai to detonētu. Sprādziens pāršķēlis šasiju virzienā uz augšu. Mašīnas vidusdaļā. No apakšas.

– No apakšas? – Gārts neslēpa apjukumu.

– Nozieguma vietas izmeklētājiem tas būs jāapstiprina, taču pagaidām izskatās, ka bumba bija uzstādīta zem automašīnas.

– Un pasažieri par to nezināja?

– Tā šķiet. Savu spridzekli viņi būtu glabājuši bagāžniekā vai uz aizmugures sēdekļa, kur tam nekavējoties var piekļūt. Taču šādi…

Gārts saprotoši pamāja. – Jā. Vienīgais iemesls, kādēļ bumba jānovieto zem automašīnas, ir nolūks paslēpt to no cilvēkiem, kas tajā brauc.