Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 24

Nokvēpušām, sviedriem pārplūdušām sejām Kevana kopā ar Viljamu steidzās lejup pa kāpnēm.

Endželo, palicis stāvam pie galvenajām durvīm, lūkojās ārā. – Joprojām neviena neredz.

Kevana atsprādzēja no jostas rāciju un sauca: – Džeimija? Misis Petersone?

Sprakšķu pavadītas, sievietes ātri atsaucās un apliecināja, ka neviens uzbrucējs nav redzēts.

– Un novērošanas kameras?

– Monitori nedarbojas, – atbildēja misis Petersone.

– Ko jūs teicāt? – Endželo iesaucās un nospieda gaismas slēdzi pie sienas. Lampa neiedegās. Elektrība bija atslēgta.

– Uguns izplatās pārāk strauji, – Kevana paziņoja. – Mums vajadzēs iet ārā.

– Tad mūs novāks pa vienam, – Viljams iebilda. – Vai mēs nevaram paslēpties pagrabā?

– Nē. Uguns izsūks visu skābekli, un mēs nosmaksim. Vai arī ēka sabruks un mūs nospiedīs.

– Helikopters?

– Tas atrodas pārāk tālu, – Kevana atteica.

– Klausies, es cenšos palīdzēt! – Viljams pažēlojās. – Ja tev mani priekšlikumi nepatīk, nāc klajā ar labāku.

Džeimija, kas stāvēja gaiteņa otrā galā un bija dzirdējusi daļu sarunas, piepeši ierunājās rācijā: – Mašīna ir tuvāk. Un tā ir ložudroša.

– Tā, – Viljams novilka. – Ko tu teiksi par šo ideju?

No kāpnēm lejup plūda dūmi, augšstāvā krakstēdama plosījās uguns.

– Ja mēs grasāmies vēl kādu brīdi uzturēties, – Kevana sprieda, – nāksies samērcēt matus un apģērbu un elpot caur slapjiem dvieļiem.

Misis Petersone iebilda rācijā: – Ja nav elektrības, akas sūknis nedarbosies. No krāniem ūdens netecēs.

Viljams nogaudās.

No rācijas atkal atskanēja sešdesmit gadus vecās sievietes nedrošā balss:

– Vienīgā vieta, kur vēl meklējams ūdens, ir tualetes tvertnes!

– Kur atrodas tualetes? – Viljams taujāja.

– Viena ir blakus virtuvei, – Kevana skaidroja. – Otra līdzās manam kabinetam. Endželo, es pieskatīšu galvenās durvis. Ej līdzi Viljamam! Atnes man arī vesti no munīcijas skapja.

Piespiedies pie guļbaļķu sienas blakus galvenajām durvīm, Kevana lūkojās uz mājas priekšā novietoto Ford Taurus. Automašīnas priekšējās durvis atradās viņam tieši iepretim, tikai divdesmit pēdu attālumā. Ja viņš zemu pieliektos…

Endželo atgriezās, samērcēto dvieli viņš bija aptinis sev ap kaklu, un no tā uz apģērba pilēja ūdens. – Te būs veste. Jādomā, tu gribēji ķermeņa bruņuvesti, nevis kevlara vesti. Kevana saprata, par ko runāja Endželo.

Kevlara vestes šķiedras bija paredzētas, lai atvairītu pistoles lodes, taču pret lieljaudas šautenēm tās bija nederīgas. Šoreiz varēja līdzēt tikai īstās bruņuvestes metāla plātnes. Kevana paņēma bruņuvesti no Endželo un noraizējies pacilāja. Tā bija ļoti smaga.

– Stāvēdams un apcerēdams, tu izcepsies, – Endželo aizrādīja.

– Ko tu teici? – Atskatījies Kevana atklāja, ka uguns pamazām sāk virzīties lejup. Liesmu mēles jau laizīja griestus. Karstums kļuva grūti paciešams.

– Džeimij, vairs nav laika, – viņš bilda rācijā. – Misis Petersone, nāciet pie durvīm! Mēs dodamies prom. Viljam, ņem manu šauteni!

– Es negribu, – advokāts iebilda. Ap kaklu apliktais slapjais dvielis pilēja, pēc pasūtījuma šūtais, vēl nesen tik glītais uzvalks bija izmircis un neglābjami sabojāts.

– Dieva dēļ, dari, ko lieku! Man vajag brīvas rokas. – Kevana uzģērba un aizsprādzēja apjomīgo vesti. – Patrona jau ir ielādēta. Tev atliek vienīgi notēmēt un nospiest mēlīti. Tikai nenošauj kādu no mums.

Kevana veikli izvilka no kabatas auto atslēgas un nospieda tālvadības pults pogu, atslēgdams durvis. Nospiežot otru pogu, viņš iedarbināja dzinēju un dziļi ieelpoja – svelošais gaiss brīdināja, ka ilgāk vilcināties nav pieļaujams. Uz kāpnēm nogruva liesmojoša koka sija.

“Aiziet!” viņš sev pavēlēja.