Читать книгу Uz naža asmens - Deivids Morels - Страница 42

ALBUKERKE, ŅŪMEKSIKAS PAVALSTS

Jaunuzbūvētais cietums atradās pilsētas nomalē. Šajā pavalstī viskarstākais laiks bija no jūnija vidus līdz septembra vidum, bet šajā lielā sausuma gadā tveice iesniedzās rudenī. Pat tagad, oktobra vidū, vēlā rīta stundā termometrs rādīja astoņdesmit piecus grādus pēc Fārenheita. Automašīnas logi stāvēja vaļā, taču vēja trūkuma dēļ salonā šķita karstāks nekā ārpus tā. Bovijam virs uzacīm krājās sviedru lāsītes, izmirkušais krekls lipa pie sēdekļa atzveltnes, taču viņš bija iemācījies neņemt vērā nepatīkamas sajūtas un visu uzmanību veltīja stikla durvīm – ieejai cietuma ēkā.

Pēc piecpadsmit minūtēm pa tām iznāca izstīdzējis latīņamerikānis. Cauri pavisam īsi apcirptajiem matiem vīdēja galvas āda. Viņš valkāja sporta apavus, džinsus un baltu tenisa kreklu, kura īsās piedurknes ļāva aplūkot uz rokām ietetovētos bandu pazīšanās simbolus. Bovijs zināja, ka Rauls Ramiress ir divdesmit trīs gadus vecs austrumkrasta bandas “Asmeņi” loceklis. Šāds nosaukums šķita atzinības vērts, lai gan Bovijs nebija pārliecināts, vai Rauls zina, ka vārds “asmens” netiek lietots vienīgi saistībā ar nažiem. Tiesa, Raulam asmens patiešām bija sagādājis lielas nepatikšanas. Viņš bija pavadījis piecus gadus aiz restēm par to, ka ieslodzīja kādu sievieti moteļa numurā un izvaroja viņu. Piedevām viņa kriminālajā pagātnē atrodami aresti par fizisku aizskaršanu, zādzību, šaudīšanos apdzīvotā namā un citas bandas loceklim piederoša automobiļa aizdedzināšanu. Par visiem noziegumiem, izņemot izvarošanu, viņam piespriests nosacīts sods.

Pavalsts cietumu pārslogotības dēļ pēdējos ieslodzījuma mēnešus Rauls varēja pavadīt jaunā cietuma salīdzinoši plašajās telpās. Kad pie ietves apstājās automašīna ar zemu šasiju, vīpsna viņa sejā un sociopātiskais blāvums acīs kļuva vēl izteiktāki.

Rauls iekāpa automašīnā, un vīrieši apmainījās ar bandai raksturīgajiem rokasspiedieniem. Automašīna devās ceļā. Turēdamies piesardzīgā attālumā, Bovijs tai sekoja, līdz zemais auto apstājās pie Raula vecāku pieticīgās vienstāva mājas, kur bija sabraukuši draugi un radi, un pats vaininieks iesteidzās mājā. Ielā aizplūda mūzikas skaņas un ceptu cāļu smarža. Bovijs paredzēja, ka atgriešanos Rauls nosvinēs ar labi daudz alkohola. Ap diviem pēcpusdienā, kad izdzertais daudzums panāca savu un vēlme izpriecāties kļuva nepārvarama, jauneklis atstāja vecāku māju, kopā ar draugiem iekāpa zemajā auto un uzsāka ceļu.

Viņi apstājās blakus Bovijam – acīmredzot kaimiņi bija piezvanījuši Raula vecākiem un pastāstījuši par cilvēku, kurš novēro viņu māju. Atvērās logs. No tā gāzās skaļa mūzika. Raula acis zvēroja niknumā.

– Man gribētos ar tevi parunāt, – paziņoja Bovijs.

– Bet es jau savu laiku atsēdēju. Lieciet mani mierā, nolādētie kruķi!

– Es neesmu policists.

– Tā kuce mani iegāza. Es nebiju vainīgs!

– Man ir kāds lietišķs piedāvājums.

Rauls nobēra virkni naidpilnu spāņu vārdu.

Pārsteigdams sarunu biedru, Bovijs atbildēja spāniski: – Nopietni. Es gribu tev izteikt kādu lietišķu piedāvājumu.

Tanī brīdī Rauls uzspļāva Bovija automašīnai un aizvēra logu. Viņi devās tālāk.

Bovijs neatlaidīgi sekoja. Rauls ar draugiem apstājās Allsup’s degvielas uzpildes stacijā un iegādājās divus Tecate alus iepakojumus ar divpadsmit skārdenēm katrā. Viņi izbrauca uz Četrdesmitās starpštatu maģistrāles un devās rietumu virzienā.

Kad automašīna nogriezās no rosīgās šosejas un devās pa tukšu, šauru ceļu, Bovijs sekoja. Tālumā varēja redzēt kalnus, ceļa malas ieskāva kaktusi.

Asfalts beidzās, un nu viņi brauca pa grants ceļu, kas stiepās augšup pa kalna nogāzi. Uz ceļa neredzēja nevienu citu transportlīdzekli. Puiši dzēra alu. Turēdamies ceturtdaļjūdzes attālumā no priekšā braucošā spēkrata saceltajiem putekļu mākoņiem, Bovijs nojauta, ka jaunekļiem padomā savu sekotāju izmantot sen meklētai izklaidei.

Zemais auto pārslīdēja pakalna virsotnei un uz brīdi nozuda skatienam. Bovijs sekoja un, ripinot lejup pa nogāzi, ieraudzīja to, ko bija pareģojis, – vietā, kur uzbērums sargāja ceļu no svešām acīm, vajātais auto bija sagriezts šķērsām ceļam.

Atspiedušies pret zemo transportlīdzekli, stāvēja Rauls ar trim draugiem, dzēra alu un vēroja, kā sekotājs apstādina automašīnu. Tiklīdz Bovijs izkāpa, viņam smagi uzgūlās saules raidītā versme, taču viņš to nelikās manām un koncentrējās uz refleksiem. Viņš paliecās sāņus, kad Rauls meta viņam ar tukšu alus skārdeni.

– Re, ko es domāju par tavu draņķa lietišķo piedāvājumu, – noskaldīja Rauls.

Skārdene grabēdama aizripoja pa akmeņiem, bet Bovijs uz to pat nepaskatījās. Džinsu bikses, kuras Raulam bija kājās, iznākot no cietuma, bija nomainītas pret nošļukušām maisveida biksēm ar lielām kabatām. Tādas bija kājās arī viņa draugiem.

“Bikses noslīdējušas tik zemu ne tikai tāpēc, ka tas būtu modīgi,” secināja Bovijs. “Kabatās ir kaut kas smags. Tajās sabāzti ieroči.”

– Jūs, poliči, varētu man neuzplīties, – Rauls šķita lepns, ka zina šo vārdu angliski. – Tas ir pretlikumīgi.

Draugus notiekošais acīmredzami uzjautrināja.

– Es taču sacīju, ka neesmu policists, – Bovijs atgādināja.

– Tātad, tā nav ievilināšana. – Vēl viens gudrs vārds, ar kuru Rauls lepojās. – Tad mani nevarēs apsūdzēt kruķa atspārdīšanā.

– Vai sagraizīšanā, – ierunājās puisis, kas stāvēja blakus Raulam un pazibināja nazi.

– Varbūt es tev varētu uzdāvināt sarkanu caurumu pierē? – Rauls izvilka no bikšu kabatas nelielu trīsdesmit otrā kalibra pusautomātisko pistoli.

– To tev nepavisam nepatiktos darīt, – Bovijs nesatricināmi attrauca.

– Ak tā gan?

– Vai zini, kas ir Kerija Fišere?

– Kas?

– Aktrise. Viņas māte ir Debija Reinoldsa.

– Kas par…

– Viņa tēloja princesi Leu pirmajās trijās “Zvaigžņu karu” filmās.

– Vajadzēs tevi nošaut, citādi tu muldēdams nogarlaikosi mūs līdz nāvei.

– Vēl Debija Reinoldsa raksta romānus un scenārijus. Viņas slavenākā frāze skan šādi: “Tūlītējam apmierinājumam piemīt viena nelaime, proti, tas jāgaida pārāk ilgi.”

Rauls skatījās uz Boviju tādā neizpratnē, it kā viņš runātu marsiešu valodā.

– Jūs mani nenošausiet, – Bovijs skaidroja. – Tas būtu pārlieku ātri. Daudz jautrāk būtu pagarināt priekšspēli, sadurot vai spārdot mani.

– Priekšspēli? – Raula sejā uz brīdi parādījās apjukums, it kā viņam tāds jēdziens būtu svešs. – Jā, to tu pareizi teici.

– Ļauj man pirmajam, Raul! – viens no puišiem pieteicās. – Man tā niez nagi viņam sadot!

Rauls apdomājās.

“Varbūt viņam sāk rasties aizdomas,” prātoja Bovijs. “Tas vieš cerību. Iespējams, es nešķiežu laiku velti.”

– Uzbruksim visi kopā, – Rauls izlēma.

Jaunekļi izvērsa uzbrukuma līniju. Viens iztukšoja skārdeni un svieda ar to Bovijam. Citi rīkojās tāpat.

Bovijs bez grūtībām izvairījās.

– Ko tagad darīsim, Raul? – kāds noprasīja. – Atspārdīsim viņu?

– Vai sagraizīsim? – Puisis ar nazi rokā plati pasmaidīja.

– Gribat saderēt? – vaicāja Bovijs.

– Uz to, vai tev sašķaidīs kājas un rokas? Nav vērts, tas tāpat ir skaidrs.

Kamēr uzbrucēji tuvojās, Bovijs ieņēma šķietami nedraudīgu pozu – atbalstījis labās rokas elkoni kreisās rokas saujā, labo plaukstu piespiedis pie vaiga.

– Eu, paskat, šis tēlo vēso džeku! – jauneklis iesaucās.

– Tāds vis nebūs pēc tam, kad mēs šo atspārdīsim.

– Es nopietni saku. Vai gribat saderēt? – Bovijs vēlreiz piedāvāja.

Jaunekļi nāca aizvien tuvāk. Bovijs joprojām nemainīja pozu.

– Uz ko derēsim?

– Uz naudu manā makā.

– Mēs to šā vai tā dabūsim, – paziņoja Rauls, draudēdams ar pistoli.

– Vai tad jūs nevēlaties zināt, kādas būs derības?

Viņi bija gandrīz klāt.

– Labi, kādas ir tavās stulbās, nolādētās derības? – Rauls noprasīja.

– Tu nostāsies divdesmit pēdu attālumā no manis, nolaidis roku ar ieroci gar sāniem.

– Jā. Un?

– Es tikšu tev klāt, pirms tu man trāpīsi.

Rauls smiedamies noteica: – Jā, kā tad!

– Pārbaudi.

Vēlreiz noirgojies, jauneklis pagriezās pret draugiem.

Tajā brīdī Bovijs varētu viņu pievārēt.

– Un ko es teikšu kruķiem, kad būšu ielaidis tev lodi iekšās? – Rauls taujāja.

– Pašaizsardzība.

– Tu, vecīt, esi sasmēķējies kreku, – kāds no puišiem iejaucās. – Pistole pret dūrēm nav nekāda pašaizsardzība.

– Tad man būtu vajadzīgs kāds ierocis, kuru policija uzskatītu par apdraudējumu.

– Piemēram?

– Nezinu. Varbūt nazis?

– Stulbenis! – noņirdza puisis ar nazi. – Viņš grib, lai es šim atdodu savu…

– Aizver žaunas. Es gribu saprast, – Rauls pavēlēja. – Es nostāšos trīsdesmit pēdu atstatumā.

– Es teicu “divdesmit”.

– Trīsdesmit.

– Tas būtu palielas istabas garums, – Bovijs izlikās iebilstam.

– Bet tev būs nazis.

– Jā.

– Un tu gribi saderēt, ka pagūsi man uzbrukt, pirms es tevi sašaušu.

Bovijs pamāja. – Ja pagūsi man iešaut, tā būs pašaizsardzība, jo man rokā būs nazis. Varēsi pastāstīt kruķiem, kā es tev sekoju. Vajāju tevi.

– Es jums saku, tas džeks ir sajucis prātā, – puisis ar nazi nerimās.

– Kā tad būs, Raul? Tu piecus gadus sēdēji. Vai tiešām ne reizi nesapņoji iztrakoties? Tagad tev ir tāda iespēja. Turklāt pavisam likumīga. Pirmajā dienā pēc iznākšanas no cietuma.

Rauls nopētīja nepazīstamo.

Bovijs gaidīja. Saule karsēja aizvien spēcīgāk.

– Četrdesmit pēdas, – Rauls uzstāja.

– Tā tu izmanto manu laipnību. Es piedāvāju saderēt, ka nostāšos…

– Četrdesmit pēdu attālumā, – Rauls pabeidza un pagriezās pret draugiem. – Vai ne? Viņš runāja par četrdesmit pēdām, vai ne?

– Protams, Raul. Tieši tā viņš sacīja.

– Ja gribi būt tāds skarbais zellis, lai notiek, – Bovijs noteica.

Acīmredzami uzjautrināts, Rauls spēra četrdesmit soļus atpakaļ. Četrdesmit īpaši platus soļus.

– Es ij netaisos šim dot savējo! – puisis ar nazi atkārtoja.

– Tad man jāpaņem pašam savs, – Bovijs paziņoja, bet joprojām stāvēja tajā pašā pozā. Ar kreiso roku iesniedzies platā krekla īsajā piedurknē, viņš izņēma piecas collas garu atvāžamo nazi, ko labajā padusē bija piestiprinājis ar pretalerģisku plāksteri.

Šis rokām darinātais nazis atšķīrās no otra ar gludo ebonīta spalu, ar kuru viņam patika spēlēties. Šis nazis bija domāts darbam. Piespiežot pogu uz spala, tas atvāzās kā ieeļļots. Anodētais melnais asmens, izkalts no 44 °C kategorijas tērauda, bija tik ass, kas spēja ieurbties starp kevlara šķiedrām. Rievotais, laminētais spals bija gatavots no gandrīz neiznīcināmas plastmasas ar nosaukumu Micarta. Rievas ļāva cieši satvert spalu arī tad, ja tas bija notriepts asinīm.

– No kurienes tas, velna milti, uzradās? – kāds iesaucās.

Rauls pacēla pistoli.

– Rāmu garu! – Bovijs mierināja. – Nazis man vajadzīgs tikai derībām. Ja tu mani nogalināsi, visam jāizskatās ticami, it kā tu būtu aizsargājies.

– “Ja”? Nebūs nekādu “ja”! – Rauls viegli samiedza acis.

– Derībās bija runa par piecdesmit pēdām, vai ne?

Viņš paspēra vēl desmit soļus atpakaļ.

– Klau, izbeidz! – Bovijs gaudulīgi novilka. – Tu taču gribēji godīgas derības, vai ne?

– Piecdesmit pēdas ir godīgi.

– Bet tev jātur ierocis gar sāniem. Tu nedrīksti ar to tēmēt, kamēr sacensības nav sākušās, – Bovijs piekodināja.

– Kā nu ne. – Stāvēdams krietnā attālumā, Rauls smīkņāja. – Gar sāniem.

Jauneklis atkal nolaida ieroci.

Arī Bovijs tagad turēja roku ar nazi gar sāniem un iekšēji saņēmās. – Kurš sāks skaitīt?

– Skaitīt? Par skaitīšanu neviens neko…

Kliegdams pilnā balsī, Bovijs metās uzbrukumā.

– Es tev zarnas izraušu, izdzimteni! – viņš auroja. – Izdzimteni! Izdzimteni! – Šķita, ka Raulu straujais, skaļais uzbrukums un niknumā izķēmotā seja bija pārbiedējusi. Viņš sarāvās, sagrīļojās, instinktīvi ieliecās ceļgalos, ar rokām, kā sargādams, aizsedza krūtis. Pistoles stobrs nu bija pavērsts augšup, nevis pretī uzbrucējam, kurš rēca: – Nositīšu! Nositīšu! Nositīšu!

Šāds uzbrukums ir kā ļaunākais murgs ikvienam, kura darba pienākumos ietilpst prasme apieties ar ieroci. Likumsargi, īpašu uzdevumu vienības locekļi, apsargu dienesta aģenti, visi profesionāļi zina, ka, niknumā kliegdams, pretinieks ar ieroci rokā spēj lielā ātrumā mērot piecdesmit pēdu attālumu un nogalināt cilvēku, iekams tas pārvar pārsteigumu un mēģina aizsargāties. Vienīgā iespēja aizsargāties ir paredzēt šādu gājienu un nošaut uzbrucēju, tiklīdz ierauga viņa rokās nazi. Ja šāvējs ir likumsargs, viņam būs jātaisnojas policijas iekšējās izmeklēšanas padomē un varbūt arī tiesas iepriekšējās izmeklēšanas zvērināto priekšā. Beigtā nelieša radinieki gandrīz noteikti asaru pilnām acīm gaudīsies, ka nav bijusi godīga cīņa ar šaujamieroci pret nazi, policistam bijušas priekšrocības un viņš nedrīkstējis izšaut. Bet šāvējs vienalga domā: “Nolādēts! Skaidrs, ka vajadzēja šaut. Ja tāda situācija atkārtotos, es to kverpli nožmiegtu tāpat kā toreiz.” Daudzi ir pārliecināti, ka uzbrucējam ar nazi vajadzīgs laiks, lai sagatavotos dūrienam, un viņš izšķiež vērtīgu sekundi vai pat divas, bet šāvējs var to izmantot un, pārvarējis pārsteiguma refleksu, izšaut. Taču patiesībā ar nazi bruņojies cilvēks kustas pietiekami ātri un, izmantodams ieskrējiena inerci, no visa spēka uztriecas pretiniekam, nogāž to atmuguriski pret sienu vai uz zemes, pēc tam uzkrīt virsū upurim un laiž darbā nazi.

Aptuveni tā notika arī tagad. Rauls likās izbrīnīts, kājas ieliecās ceļgalos, rokas bezjēdzīgi pavirzījās augšup, un Bovijs piecdesmit pēdu atstatumu – kurš vairs nelikās pārlieku garš – pieveica neiedomājami īsā laika sprīdī. Viņš uztriecās Raulam ar tādu spēku, ka izsita tam gaisu no plaušām. Ķermenim izliecoties un pēdām atraujoties no zemes, Rauls nokrita. Kad jaunekļa galva atsitās pret zemi, atskanēja šķebinošs krakšķis.

Tajā mirklī Bovijs varēja ar lejupvedošu kustību pāršķelt Raulam rīkli, taču viņš tikai veikli atbruņoja pretinieku un ar nazi un ieroci rokās apcirtās pret pārsteigumā sastingušajiem Raula draugiem.

– Gribat jaunas derības? – Bovijs noprasīja.

– Ak, Dievs, tikai nešauj! – lūdzās puisis ar nazi.

– Nekas tamlīdzīgs pat prātā nenāk. – Bovijs noteica un aizbāza ieroci aiz jostas. – Raul, tu labi redzi? Es gribu, lai tu skaties uzmanīgi.

– Ē–ē, – novilka Rauls. – Ko?

– Nolādēts! Skaties uzmanīgi!

– Jā, labi.

Bovijs savāza nazi un piesprādzēja pie bikšu kabatas.

– Tu tur! – viņš uzrunāja puisi ar nazi rokā. – Es prasīju, vai gribi noslēgt derības.

– Derības?

– Jā. Saderam, ka jūs visi trīs mani nevarēsiet pieveikt.

Visi trīs izskatījās satriekti.

Jau atkal Bovijs nostājās šķietami miermīlīgajā pozā, ar kreisās rokas plaukstu apņēmis labās rokas elkoni, otru plaukstu piespiedis pie vaiga. – Dieva dēļ, sāciet taču!

Puisis ar nazi rokā nolēma riskēt. Kad viņš metās virsū Bovijam virsū, tas ar asu labās rokas kustību novirzīja uzbrucēja nazi sāņus un vienlaikus ar kreisās plaukstas ārējo malu no visa spēka iecirta pļauku – spēcīgais sitiens skāra tik lielu daļu upura sejas, ka tas sāpēs pārgrieza acis.

Bovijs kustējās zibenīgi. Spēriens ar biezzoļu kurpes malu lika otrajam puisim kliedzot saļimt smiltīs – precīzais sitiens pa nervu uz laiku bija padarījis kāju nejutīgu. Arī tas, kurš bija vicinājis nazi, noslīga uz ceļiem. Atgāzis puiša galvu, Bovijs to pieturēja zem zoda, lai nākamais sitiens nepārlauztu jauneklim kaklu. Trešajam viņš iespēra pa sēkliniekiem. Kad puisis sāpēs paliecās uz priekšu, arī viņam Bovijs ar plaukstu spēcīgi trieca pa zodu. Abi bez samaņas novēlās zemē.

Atlika tikai uzbrucējs, kura kāju Bovijs bija padarījis nejutīgu. Sāpēs viebdamies un locīdamies, viņš vārtījās pa zemi un ar lielām pūlēm sataustīja kādu priekšmetu bikšu kabatā. Kad pretinieks izvilka ne visai kvalitatīvu divdesmit otrā kalibra revolveri, Bovijs iespēra viņam pa žokli tā, lai sitiena spēks vien pārlauž kaulu, nevis nogalina tā īpašnieku.

Rauls joprojām gulēja zemē, kampdams pēc elpas un neticīgi mirkšķinādams acis.

– Nu, kā tev patika? – Bovijs apvaicājās.

– Ē…

– Vai tu gribētu pie manis pastrādāt?

– Ē…

– Es tev to varētu iemācīt. Tu iegūtu jaunus draugus un sagādātu pasaulei daudz sāpju?

– Strādāt? Kas tas par…

– Tu strādātu pie manis. – Bovijs izvilka no kabatas naudaszīmes, kuras kopā saturēja saspraude. Paša gatavotajā tērauda saspraudē bija tik prasmīgi ieslēpts nazis, ka viņam ne reizi neradās problēmas lidostas drošības pārbaužu laikā. – Divi tūkstoši dolāru iestāšanās honorārs.

– Divi tūkstoši dolāru?

– Piedāvāju dzīvesvietu un ēdienu. Apģērbs un ekipējums par brīvu.

– Divi tūkstoši dolāru?

– Iestāšanās honorārs. Pēc tam saņemsi trīs tūkstošus mēnesī. Aplaupīdams dzērienu veikalus, tu nemūžam tik daudz nenopelnītu.

– Kas man jādara?

– Jāpierāda, ka spēj mācīties. Un tad…

– Jā?

– Jāklausa pavēlēm.