Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 10

Mans skatiens bija kā piekalts cīņas gailim, un smadzenēs iedunējās jautājums, vai pastāv kāda saistība starp Maiku un to cilvēku, kurš nesen nošāva Martinesu, vai arī tā bija tikai neizprotama sagadīšanās.

Lai vai kā, es turpināju ceļu, apzinādamies, ka atrodos drošībā Maika jaguārā, vismaz tik ilgi, līdz kāds atradīs līķi. Bez šaubām, tas varēja notikt kuru katru brīdi. Centos izdomāt, kā lai to paskaidro. Tas nebūs nekāds noslēpums, ka esmu devies pie Maika pēc aizbraukšanas no Martinesa slepkavības vietas. Bija arī taksometra šoferis, nemaz nerunājot par to, ka mani pirkstu nospiedumi un DNS droši vien bija visās malās. Geila policijai pateiks, ka mums bija paredzēts no rīta spēlēt golfu. Es biju paņēmis viņa telefonu un automašīnu. Tiklīdz tas tiks noskaidrots, viss tiks sasaistīts ar mani. Nogriezos no šosejas pie pirmās nobrauktuves, iebraucu Winn-Dixie veikala autostāvvietā un kādu brīdi vienkārši sēdēju.

Man bija vajadzīgs kāds, kas varētu man palīdzēt. Kāds, kam es varētu uzticēties.

Apbrīnojami, ka cilvēks, kurš pirmais ienāca prātā, bija Liza.

Mēs ar bijušo sievu pēc šķiršanās bijām saglabājuši pieklājīgas attiecības. Pieklājīgas, tāpēc kā viņa bija tikusi tam pāri, pat ja es vēl īsti nebiju. Lai kas agrāk bija nostājies mūsu starpā – mūsu atšķirīgās karjeras, tas, ka viņa brīžiem kļuva par neciešamu maitu, kā arī tas, ka viņa bija uzsākusi attiecības ar vienu no firmas īpašniekiem, kamēr mēs vēl bijām precējušies, mēs tik un tā uzticējāmies viens otram, vismaz tad, kad runa bija par Holijas interesēm.

Liza bija fantastiska imigrācijas lietu juriste; lielākoties viņai bija darīšana ar cilvēkiem, kuri centās tikt pie “zaļās kartes” savām mājkalpotājām vai vīzas saviem radiniekiem no Kubas. Taču, ja arī bija kāda labāka kandidatūra, kam zvanīt situācijā, kad runa bija par izkļūšanu no šīs ķēpas, tad es tādu nezināju.

Uzgriezu viņas telefona numuru darbā, un atsaucās viņas sekretāre Džosa. – Lizas Feldmanes birojs.

– Džosa, vai viņa ir turpat? – Mana balss drebēja no spriedzes. – Tas ir svarīgi!

– Baidos, ka viņa ir sapulcē, Stedmena kungs. Vai palūgt, lai viņa jums piezvana? Tam nevajadzētu prasīt ilgu laiku.

– Nē, tas nav atliekams, Džosa. Man jārunā ar viņu tūlīt pat. Lūdzu, izsauc viņu ārā no tās sapulces.

– Vienu mirklīti, – Džosa noteica, acīmredzami nofiksējusi satraukumu manā balsī. – Ceru, ka viss ir kārtībā…

– Paldies. Es to patiešām novērtēju, Džosa.

Pagāja vēl pusminūte, līdz atsaucās Liza savā ierastajā buldoga stilā. – Henrij, tu nevari mani tā izraut ārā no sapulces. Tas ir…

– Liza! – es viņu pārtraucu. – Paklausies – tas ir svarīgi. Man draud nepatikšanas. Lielas nepatikšanas. Man ir vajadzīga tava palīdzība.

– Kas noticis? – viņa cirta pretī. Tad viņa noelsās. – Tā taču nebūs…

– Nē, Holijai nekas nekaiš, – es noteicu, nojauzdams viņas raizes. – Tam nav nekāda sakara ar viņu. Runa ir par mani. Es esmu Džeksonvilā…

Pacentos viņai visu izskaidrot, cik sakarīgi vien spēdams. Kā policists bija mani apturējis par krustojuma šķērsošanu pie dzeltenā signāla un sācis mani iebiedēt. – Tas bija savādi – it kā viņš mani uzskatītu par kādu meklējamu personu. Viņš lika man izkāpt no mašīnas un paziņoja, ka es tieku apcietināts, un uzlika man roku dzelžus…

– Apcietināts? Nu, tu neapšaubāmi proti turēt muti, Henrij, – viņa dzēlīgi noteica.

– Liza, tas nav nekāds joks. Paklausies! Es neko nebiju izdarījis – katrā ziņā ne pietiekoši, lai tiktu izvilkts laukā no automašīnas. Taču tas šobrīd nav svarīgi. Tas policists tika nogalināts!

– Nogalināts?

– Jā, Liza. Tieši manu acu priekšā, Liza. Pēc tam kad viņš mani atbrīvoja, kāds piebrauca ar zilu mašīnu līdzās viņējai un nošāva viņu tiešā tēmējumā galvā. Es visu redzēju.

– Ak mans Dievs, Henrij, tas nu gan ir briesmīgi. Vai tev nekas nekaiš?

– Nē, man kaut kas kaiš! Bet es neesmu ievainots. Taču policija domā, ka to izdarīju es! – Pastāstīju viņai, kā pārējās policijas automašīnas bija sabraukušas notikuma vietā un kā policisti bija man uzdevuši visādus nesaprotamus jautājumus.

– Taču ne jau par to tagad ir runa! Tas, kurš to izdarīja, aizbrauca, un es metos viņam pakaļ. Es ieraudzīju kaut ko uz automašīnas, taču nespēju viņu panākt. Tāpēc policisti redzēja mani saslēgtu roku dzelžos mirušā policista automašīnā, un pēc tam es aizbēgu no notikuma vietas.

– Nu, tev ir jādodas atpakaļ, Henrij. Tas ir pilnīgi skaidrs. Tūlīt pat!

– Es devos atpakaļ, Liza. Un viņi atklāja uz mani uguni! – Atklāja uguni? Mans Dievs, Henrij, vai tu esi pie pilna prāta?

– Jā, es esmu pie pilna prāta. Es netiku sašauts. Taču mana automašīna bija galīgi sacaurumota. Logi sašķīda. Man izdevās izbēgt, un es pametu to auto. Taču tagad es bēgu. Viņi domā, ka es to esmu izdarījis! Nemaz nerunājot par to, ka viņa automašīna ir pilna ar maniem sasodītajiem pirkstu nospiedumiem!

– Ar taviem pirkstu nospiedumiem? – Dzirdēju, kā viņa pūlas savilkt to visu kopā. – Kā tavi pirkstu nospiedumi gadījās viņa automašīnā, Henrij?

– Tāpēc ka es redzēju, kā viņš tika nogalināts, Liza! Kamēr viņš rakstīja man brīdinājumu. Tāpēc ka es esmu ārsts un metos turp, lai palūkotos uz viņu, taču viņš jau bija miris. Taču visi, kas brauca garām tieši šajā brīdī, redzēja, kā es ielūkojos viņa automašīnā. Ieslēdz ziņas. Esmu drošs, ka mans vārds tiek minēts kā aizdomās turamā vārds.

– Aizdomās turamā? Henrij, viņi acīmredzot uzskata tevi par kādu citu. Par to, par kuru viņi uzdeva visus tos jautājumus. Tev vajag tikai visu noskaidrot un… Un ko tu darīji pēc tam, kad redzēji, kā tas notiek? Tu taču piezvanīji uz 911, vai ne?

– Jā, protams, es piezvanīju uz 911. Bet tajā pašā laikā es metos pakaļ automašīnai. Kaut kas tajā piesaistīja manu uzmanību, kad noskatījos, kā tā aizbrauc… Nezinu, varbūt tas bija instinkts, taču es nodomāju, ka tas suņabērns atrodas tieši man priekšā un var izbēgt. Un es biju vienīgais, kas to redzēja. Tāpēc es metos viņam pakaļ, taču nespēju panākt. Atpakaļceļā es ieraudzīju vienu no tiem policistiem, kuri mani bija aizturējuši pirmīt – tici man, Liza, tas puisis bija pilnīgākais pakaļa. Viņš pamanīja mani pie stūres un izvilka pistoli.

– Tu nedevi viņam nekādu iemeslu šaut?

– Liza, lūdzu, nesāc te tēlot advokāti! Varbūt es kritu panikā. Kad bija pēdējā reize, kad kāds ir nomērķējis ar pistoli uz tevi? Tas puisis man jau iepriekš bija draudējis. Tāpēc es mainīju joslu, un viņš sāka šaut, un loga stikls sašķīda. Ko man vajadzēja darīt? Man likās, ka viņš mani nogalinās, Liza! Paklau, es nezinu, vai rīkojos pareizi vai nē, taču es biju nobijies par savu dzīvību… Tāpēc rezultātā es burtiski aizbēgu no slepkavības vietas – no policista slepkavības vietas! Un tas policists bija saslēdzis mani roku dzelžos pirms desmit minūtēm. Un mani sasodītie pirkstu nospiedumi bija visās malās!

– Labi. Labi, Henrij, ļauj man apdomāties… Vai tev izdevās saskatīt numura zīmes? Tai zilajai automašīnai, kuru tu pieminēji?

– Kādu daļu. AMD vai ADJ… Tas viss notika ļoti ātri. Taču tās noteikti bija no citas pavalsts. No Dienvidkarolīnas. Es to zinu, tāpēc ka es…

– Henrij, paklausies… Lūk, ko mēs darīsim. Mēs atradīsim kādu iespēju, lai tu varētu aiziet un padoties. Tev nebija nekāda motīva nogalināt to policistu, vai ne? Tu teici, ka viņš gatavojās tevi palaist vaļā. Un tev noteikti nebija ieroča…

– Dieva dēļ, man pat nepieder ierocis, Liza! Tu to zini. Nemaz nerunājot par to, ka es tikko biju izkāpis no lidmašīnas.

– …un tas ir pilnīgi saprotams, – viņa turpināja spriest, – kāpēc tu kriti panikā un domāji, ka tev ir jābēg. Viņi uz tevi šāva. Spriežot pēc tevis teiktā, mēs mierīgi varam…

– Liza, paklausies! – es viņu pārtraucu. – Ir vēl kaut kas…

– Vēl kaut kas, Henrij?.. – viņa jautājoši noteica. – Kas tad vēl varēja notikt?

Es ievilku elpu. – Baidos, ka daudz kas. Es nevaru vienkārši padoties. Tieši to es centos tev pateikt. Viss ir krietni vien nopietnāk.