Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 14

Es sastingu.

Tūlīt pat sapratu, kurš atrodas vada otrā galā. Ka es sarunājos ar cilvēku, kurš bija atbildīgs par to visu. Kurš bija nogalinājis Maiku. Un Martinesu.

Un viņš zvanīja no manas meitas telefona.

– Kas jūs esat? Kur ir Holija? Kur ir mana meita? – es prasīju, sajuzdams, kā ķermenis sāk drebēt no pieaugošām šausmām.

– Ak, līdz tam mēs drīz nonāksim. Es apsolu, – vīrietis sacīja. – Bet, ja jūs vēl kādreiz gribat viņu ieraudzīt… proti, dzīvu, tad domāju, ka jums vajadzētu zināt vēl kādu sīkumu…

– Turpiniet, – es noteicu. Paslēpos aiz diviem līdzjutējiem, kuri iepazīstināja savas sievas.

– Ja es izdzirdēšu, ka policija jūs ir notvērusi vai ka jūs esat pats padevies… Vai ja presē parādīsies ziņa, ka jūsu mazā meitiņa ir pazudusi, tāpēc ka jūs viņiem to būsiet pateicis, Holija dabūs lodi savā glītajā, gudrajā galviņā. Un arī tikai tad, ja es jutīšos pietiekoši augstsirdīgs. Vai jūs dzirdējāt?

Apkārtējais pūlis bija skaļš un nemierīgs. Centos saprast, vai es jebkad agrāk esmu dzirdējis šo balsi, taču tā bija dienvidnieciska, brutāla un neskaidra.

– Jūs mani dzirdat, dakter? – vīrietis jautāja vēlreiz, šoreiz ledaini. Nogaidīja.

– Jā. – Es noriju siekalas, juzdams, kā kaklā sāk skrāpēties naža asmeņi. – Es dzirdu.

– Nu tad te jums būs neliela dāvaniņa, lai jums nerastos šaubas par mūsu vienošanos.

Mana sirds iepukstējās straujāk. Piepeši atskanēja Holijas balss, kas drebēja no bailēm. – Tēti… tēti, vai tas esi tu?

– Jā, mīļā, tas esmu es!

– Ak, tēti, man ļoti žēl… Lūdzu, uzklausi to, ko viņš teiks. Viņš to izpildīs. Es zinu, ka izpildīs. Viņš ir traks! Dari tā, kā viņš liek. Lūdzu. Viņš… es tevi mīlu, tēt, – viņa izgrūda, un tad telefons tika izrauts teikuma vidū.

– Es tikai gribēju, lai jūs apjēgtu, kas patiesībā ir likts uz spēles, dakter. Visai glīta mazulīte, man jāatzīst. Un viņa pilnīgi noteikti prot jāt ar zirgu.

– Tikai piedur viņai mazo pirkstiņu, un es pats tevi nogalināšu, tu suņabērns! Lai Dievs man stāv klāt… – es pārkliedzu vestibilā valdošo troksni, asinīm uzbangojot.

– Nemaz nemēģini mani izrīkot, – vīrietis sacīja. – Tas nebeigsies labi. Jādomā, tu dzirdēji, ko es teicu par to, kas notiks, ja pogainie tevi atradīs.

– Ko jūs gribat? Kāpēc jūs tā ar mani izrīkojaties? Man ir nauda, es varu jums samaksāt. Lūdzu…

– Mēs vēl nonāksim pie tā, ko es vēlos. Pēc kāda laika. Vispirms ej un sadabū sev jaunu telefonu. Tādu ar priekšapmaksas karti. Atsūti numuru īsziņā Holijai. Labi? Protams, ja tu kādreiz vēl gribi redzēt viņu dzīvu.

Es nodrebinājos.

– Nu tad sāc rīkoties, vai dzirdi? – Sadzirdēju smieklus viņa balsī. – Un esi drošībā. Atceries: jo ilgāk tu paliksi brīvībā, dakter, jo ilgāk tava meita dzīvos.

– Paklausieties! Nenolieciet klausuli! Klausieties…

Dzirdēju klikšķi telefonā un sapratu, ka līdz ar to pagaist arī visas pēdas, kas varētu aizvest pie manas meitas. Nospiedu taustiņu, lai zvanītu viņai, taču neviens neatbildēja. Man atlika vienīgi noskatīties uz viņas vārdu mobilā telefona ekrānā.

Mani ceļgali saļodzījās.

Iejuku pūlī, juzdams, kā ikviena šūna pielīst ar šausmām. Viņam bija taisnība! Man vajadzēja tikt prom no šejienes! Man vēl aizvien vajadzēja raizēties par policistu. Liza man bija ieteikusi padoties, ja kaut kas noies greizi. Taču nu es to nevarēju. Nu man vajadzēja darīt visu iespējamo, lai izspruktu!

Pārlaidu acis vestibilam un konstatēju, ka nekādi nevaru atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis. Ja policija mani te gaidīja, tad droši vien te bija kāds ducis visās malās. Pametu skatienu uz to, kuru biju pamanījis, vēl aizvien atrazdamies pūļa piesegā.

Drukns vīrs ar zaļu Sharks cepurīti pavirzījās malā tieši tajā mirklī, kad es centos saskatīt policistu.

Piepeši mēs ar viņu atradāmies aci pret aci.

Man likās, ka sirds tūlīt eksplodēs. Policists lūkojās tieši man pretī, šķiet, cenzdamies izurbties cauri golfa cepurītei un saulesbrillēm…

Tad piepeši viņam tas izdevās.

Redzēju, kā viņa acis ieplešas un sejā parādās atskārsme, ka viņš mani pazīst. Viņš paspēra soli man pretī. Es devos projām, spraukdamies cauri līdzjutēju baram. Man likās, ka viņš nosauc kādu vārdu, un šis vārds atbalsojās visā vestibilā. Es metos skriešus.

Tad es sadzirdēju viņa saucienu: – Stedmen!

Apcirtos riņķī un ieraudzīju, kā viņš izvelk rāciju un signalizē pārējiem. Izspraucos cauri līdzjutējiem, kādiem trīsdesmit vai četrdesmit spēcīgiem cilvēkiem, un nonācu tieši pie liftiem. Durvis atvērās manā priekšā. Nezināju, kurp lifts mani aizvizinās, taču jebkurā gadījumā projām. Un tobrīd tas bija vienīgais, ko es vēlējos. Es iebrāzos kabīnē.

Policists jau mina man uz papēžiem. – Stedmen, apstājieties!

Blakusstāvētāji pagriezās. Policistam vajadzēja šķērsot vestibilu un izspraukties cauri pūlim. Es piespiedu pirkstu pie paneļa. Spiedu uz visām augšējo stāvu pogām – 30… 32… 34…

Durvis nevērās ciet. Pie joda, aizveries taču!

Ar augošām šausmām noskatījos, kā policists laiž darbā elkoņus, lai izsprauktos cauri pārsteigtajam pūlim. Pusceļā viņš apstājās un palūkojās uz mani liftā, vēl aizvien kādu trīsdesmit pēdu attālumā no viņa.

Viņš izvilka pistoli.

Aiziet, aiziet, aizveries! Sapratu, ka viņš nesaskata sev priekšā neko citu kā tikai policista slepkavu. Viņam bija tiesības šaut. Viņš nešaubītos ne mirkli. Viņi jau nebija šaubījušies! Turpināju spiest uz bultiņu. Un uz augšējo stāvu pogām.

Aizveries.

Policists beidzot bija izspraucies cauri pūlim. Piepeši mēs atkal atradāmies aci pret aci. Viņš notēmēja uz mani pistoli. Sapratu, ka viņš var nospiest mēlīti kuru katru mirkli, un tad es būšu miris. Aizveries, sasodīts, aizveries!

Šajā brīdī durvis beidzot sāka vērties ciet. Policists metās pie manis, nomērķēja un izšāva. Šāviens trāpīja pa durvīm, aiz kurām es biju patvēries.

Nākamā lode trāpīja kabīnē, iestrēgstot koka sienā. Tas puisis bija jucis! Un ja nu te atrastos vēl citi cilvēki?

Trešais šāviens atsitās pret margām.

Durvis beidzot aizvērās mirkli pirms tam, kad viņš bija nonācis man līdzās. Dzirdēju, kā policists ieaurojas: “Sūdu būšana!” un sāk dauzīt pa lifta durvīm, tam pamazām ceļoties augšup. Visu augšējo stāvu pogas bija iegaismojušās, un šajā brīdī es sapratu, ka tad, ja uzbraukšu augšā, tad tikšu iedzīts slazdā un sagūstīts… un tad Holija…

Instinkta vadīts, es nospiedu trešā stāva pogu. Lifts piepeši apstājās. Es izmetos ārā, zinādams, ka stāvu pēc stāva kabīne celsies augšup, līdz pat pašam augšējam.

Metos uz priekšu pa gaiteni, izmisīgi meklēdams rezerves izeju. Es nezināju, cik daudzi policisti atrodas ēkā – vai atradīsies te pēc dažām minūtēm. Taču lifts turpināja slīdēt augšup. Viņiem vajadzēs vispirms pārbaudīt tur. Vajadzēs pārmeklēt visus augšējos stāvus, numuru pēc numura.

Līdz tam brīdim visa ēka jau varēja būt aplenkta.

Man vajadzēja tikt projām no šejienes labi ātri.

Beidzot atradu rezerves kāpnes un metos lejā, lecot pa diviem pakāpieniem uzreiz. Mana sirds kāpa vai pa muti laukā. Biju galīgi aizelsies līdz brīdim, kad nonācu pirmajā stāvā. Biju gatavs ieskriet rokās kādam bruņotam policistam, kurš liktu man gulties zemē, piespiežot pistoli pie deniņiem.

Laimīgā kārtā tur neviena nebija. Atgrūdu vaļā durvis un pēc mirkļa jau atrados ārā.

Paldies Dievam. Es neapstājos, lai atvilktu elpu – vienkārši metos projām, cik ātri vien varēdams. Biju pamanījis labajā pusē golfa laukumu un sapratu, ka dodos uz kluba ēkas pusi. Kur biju atstājis savu automašīnu!

Apcirtos apkārt un neredzēju nevienu aiz sevis. Neviens nesauca mani vārdā. Cerēju, ka nesajutīšu mugurā ieurbjamies lodi. Priekšā ieraudzīju garāžu, kas, šķiet, bija rezervēta golfa spēlētājiem. Zināju, ka vairs nevaru izmantot Maika automašīnu. Iespējams, ka policija jau bija viņu atradusi, un, ja nē, tad tam neapšaubāmi vajadzēja notikt visā drīzumā. Kuru katru brīdi ziņa par to varēja izskanēt ēterā… un tad ar mani būtu cauri.

Ieskrēju garāžā un ieraudzīju, kā zaļā vestē tērpies stāvvietas apkalpotājs dodas pakaļ automašīnai. Aizslēpos aiz balsta un nogaidīju, līdz viņš iekāpa linkolnā – un ieraudzīju, ka viņš sameklē zem sēdekļa atslēgu. Tad automašīna iedarbojās. Atcerējos laikus, kad biju strādājis stāvvietā par uzraugu: tas bija viens no tiem darbiņiem, ar kuriem piepelnījos, mācīdamies medicīnas fakultātē. Skaitīju sekundes, līdz linkolns aizbrauca, un tad metos pie sarkana GMC, kas bija novietots turpat netālu. Durvis nebija aizslēgtas, un es drudžaini taustījos zem sēdekļa pēc atslēgas.

Sasodīts. Nekā. Man vajadzēja mēģināt ar citu auto.

Izlēcu ārā un izmēģināju zilu leksusu blakus rindā. Iedomājos, ka te droši vien ir novērošanas kamera un ka, iespējams, mani šobrīd kāds vēro. Vēro, kā es zogu automašīnu.

Šoreiz atradu atslēgu zem paklājiņa.

Iedarbināju motoru un izbraucu ārā no garāžas, atstājot Maika jaguāru turpat. Tas nekrita svarā, ka mani pirkstu nospiedumi bija visapkārt. Es negrasījos noliegt, ka esmu to paņēmis. Zināju, ka manā rīcībā ir tikai īss brītiņš, pirms visas viesnīcas izejas tiks slēgtas. Braucu uz galveno vārtu pusi. Pie tiem stāvēja sargs. Man bija vajadzējis viņu apvārdot pirmajā reizē, taču nu viņš man tikai nevērīgi pamāja, kā sacīdams: “Ceru, ka tu viņiem kārtīgi sadevi. Tiksimies nākamreiz.”

Nogriezos pa labi, zinādams, ka atrodos tikai dažu minūšu brauciena attālumā no šosejas. Biju tā sapriecājies, ka būtu varējis skaļi kliegt no sajūsmas.

Taču tad manu prātu ķēra skarba atklāsme, un viss mans ķermenis sāka drebēt.

Piepeši aptvēru: cerība, ka mani meklē tikai par to, ka es pirms stundas biju aizbēdzis no Martinesa bojāejas vietas, ir sen zudusi.

Manai meitai draudēja briesmas. Un es biju kļuvis par galveno aizdomās turamo personu nu jau divās slepkavībās.