Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 13

– Jā, – viņa atbildēja bez kādas šaubīšanās. – Es zināju, ka tam ir jābūt kaut kam sadomātam. Es esmu apmetusies…

– Es zinu, kur tu esi apmetusies, – es viņu pārtraucu. – Un tev nav ne jausmas, ko tas man nozīmē, Dženifera. Patiešām nav. Tu esi Dieva sūtīta. Būšu klāt pēc pusstundas.

Man bija vajadzīgas apmēram divdesmit minūtes, lai nokļūtu līdz turienei, un katram gadījumam es iegāju viesnīcā no golfa laukuma puses, atstājot Maika jaguāru divstāvu garāžas otrajā līmenī.

Nogāju nelielo attālumu līdz galvenajam vestibilam, cenzdamies sev iestāstīt, ka man nav iemesla justies bažīgam, ka neviens mani te nemeklēs. Ka es izskatījos pēc kura katra golfa spēlētāja savos haki krāsas šortos, golfa cepurītē un saulesbrillēs. Ka no Maika mājas nozagtā automašīna vēl nefigurē nekādos ziņojumos.

Iegāju vestibilā ar stikla griestiem. Tur bija pilns ar cilvēkiem, kas bija ieradušies uz vismaz desmit dažādām izstādēm un kongresiem. Pilsētā notika kaut kāda futbola spēle, un netālu no ieejas bija sapulcējies līdzjutēju bariņš ar melni zilām cepurītēm un vienādiem sporta krekliem: droši vien viņi devās uz kādu pasākumu.

Viss likās labdabīgs, nekā tāda, par ko satraukties. Es gan nebiju mācījies atšķirt civildrēbēs tērpušos policistus, ja te tādi bija. Es nopētīju vestibilu… Liela kņada, troksnis, cilvēku pārvietošanās… Tad es pamanīju liftus. Dženifera man bija nosaukusi istabas numuru: 2107.

Pavilku cepurīti zemāk un jau grasījos šķērsot vestibilu, kad ieraudzīju viņu.

Krūtīs sažņaudzās kamols.

Tas nebija policists formastērpā, bet gan cilvēks vienkāršā, tumšzilā vējjakā, kurš bija atbalstījies pret sienu netālu no tualetēm un pētīja pūli.

Viņš tikpat labi būtu varējis strādāt par viesnīcas apsargu, ja es ar šausmām neaptvertu, ka esmu viņu redzējis jau agrāk.

No Martinesa policijas automašīnas aizmugurējā sēdekļa.

Viņš bija viens no tiem policistiem, kas grozījās apkārt, kad Martiness mani apturēja.

Ikviens nervs manā ķermenī sastinga.

Es uzgriezu viņam muguru. Nezināju, ko darīt, ja neskaita to, ka man nekavējoties vajadzēja tikt prom no šejienes. Patiesībā man bija bail spert kaut soli. Policists acīmredzami vēl nebija mani pamanījis. Viņš vienkārši stāvēja, it kā gaidītu kādu draugu. Es pagājos uz futbola līdzjutēju pusi.

Kāpēc viņš te šobrīd atradās?

Tad es sapratu atbildi: Dženifera bija mani nodevusi. Tās bija lamatas! Viņi mani gaidīja. Kurš gan varētu viņai ko pārmest? Vienīgais iemesls, kāpēc es neatrados uz grīdas ar pistoli pie deniņiem, bija tāds, ka nebiju nācis pa centrālo ieeju, nebiju piebraucis pie durvīm savā baltajā kadiljakā, ko viņi acīmredzami sagaidīja. Viņi acīmredzot vēl neko nezināja par Maiku. Iedomājos, ka te droši vien ir vairāki policisti, kas izvietoti visā ēkā. Mans ķermenis sastinga no šausmām. Palūkojos apkārt, meklējot labāko izeju.

Un tad iezvanījās mans mobilais telefons.

Es nemūžam nebūtu palūkojies uz to šajā brīdī – baidījos, ka tas pievērsīs man uzmanību – , ja nedomātu, ka tā varētu būt Liza, un es negribēju palaist garām viņas zvanu. Es lēnām iejuku līdzjutēju pūlī. Izņēmu no kabatas telefonu un palūkojos uz ekrānu. Tā nebija Liza.

Tā bija Holija.

Es nevēlējos atbildēt, taču telefons iezvanījās divas, tad trīs reizes, un es sapratu: ja zvans turpinās skanēt, tas pievērsīs man visu uzmanību. Es ieraudzīju meitas vārdu uz displeja: Holija, Holija… Un es nezināju, vai Liza ir ar viņu runājusi, vai viņa zina. Vai viņa zina par visu notikušo. Tāpēc es vienkārši piespiedu zaļo pogu, kamēr vēl nebija atskanējis balss pasta ieraksts, un ierunājos klusā balsī, lai apsolītu viņai, ka piezvanīšu vēlāk. – Holij…

Taču balss, ko es izdzirdēju, nepiederēja viņai. Tā bija vīrieša balss, apslāpēta un nepazīstama.

Un tas, ko viņš noteica manas meitas telefonā, satrauca mani vairāk par visu, kas šajā dienā bija noticis.

Viņš ieķiķinājās un apjautājās: – Nu, kā jums tas pagaidām patīk, dakter?