Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 11

– Tu atceries Maiku Dinofrio no Eimhērstas? – Atgādināju viņai, ka reiz mēs visi bijām tikušies Bokas “Meisnera centrā” pirms pāris gadiem, kad viņš bija iebraucis pilsētā. – Jā, domāju gan, – viņa nenoteikti atbildēja, īsti nepārliecinādama mani, ka tiešām atceras. – Un..?

– Viņš arī ir jurists. No Džeksonvilas. Mums bija paredzēts spēlēt golfu pirms manas konferences. Man nebija ne jausmas, kurp doties, kad aizbraucu no notikuma vietas, tāpēc pametu savu īrēto automašīnu un sameklēju taksometru…

– Taksometru?

– Jā, Liza, taksometru! Es nevarēju braukāt apkārt savā automašīnā. Visi pilsētas policisti to meklēja. Sasodītie logi bija izbiruši. Un tāpēc es devos turp. Uz viņa māju… pie Maika. Lai izdomātu, kā es varu padoties.

– Labi… – Jutu, ka viņa sāk zaudēt pacietību.

– Nu, es tev vēl nepateicu, Liza… un viņš bija miris!

– Miris? – Viņas balss aprāvās. – Tavs draugs..?

Klusumā, kas radās pēc šiem vārdiem, es sajutu, kā viņa cenšas to visu aptvert – kā mani bija apturējis policists, kā es tiku izvilkts ārā no automašīnas un saslēgts roku dzelžos, kā pēc tam tika nogalināts policists, kā es biju neprātīgi aizbēdzis no notikuma vietas, mezdamies pakaļ ļaundarim. Un tagad vēl Maiks…

Un sev par izmisumu es sajutu, ka viņai tas vairs īsti nav pa spēkam.

– Jā. Viņš bija jurists, Liza. Iedomājos, ka viņš varētu man palīdzēt padoties. Policisti uz mani šāva, un man nebija ne jausmas, kurp doties. Un tagad viņam ir pāris caurumi krūtīs, bet man nav ne mazākās nojausmas par to, kāpēc un kas īsti notiek! Esmu pilnīgi drošs par to, ka vienīgais vienojošais posms biju es! Pie joda, kas īsti notiek?

Viņa neatbildēja, un, jo garāka kļuva pauze, jo vairāk tā sāka mani satraukt. – Es nezinu, Henrij, – viņa beidzot man atbildēja. – Kāpēc tu nevarētu man pateikt, kas īsti notiek?

– Nē, lūdzu, Liza, nebrūc man virsū. Tev ir jāsaprot. Tu sasodīti labi zini, ka jebkurā gadījumā es neesmu spējīgs uz ko tādu! Esmu te ieradies uz konferenci “Ārsti bez robežām”. Man šovakar vajadzēja teikt runu par savu darbu Nikaragvā un mazliet uzspēlēt golfu, Dieva dēļ! Viss pārējais…

– Labi, labi… – Liza uz brīdi apklusa, saklausīdama satraukumu manā balsī. – Paklau, Henrij, man ļoti žēl, ka tā gadījās ar tavu draugu, taču šobrīd es domāju tikai par tevi. Vai ir kāda iespēja, ka tavs draugs Maiks varētu būt saistīts ar to visu? Ar to policistu vai ar puisi, kuru viņi acīmredzot meklēja?

– Es nezinu. – Apdomāju šo pieņēmumu. – Nē, tas būtu neiespējami. Neviens pat nezināja, ka mēs gatavojamies satikties. Taču, no otras puses…

– Kas no otras puses, Henrij?

– Tas, ko es tev centos pateikt jau iepriekš… Tas, ko es ieraudzīju uz šāvēja automašīnas, uz viņa numura zīmes, kad metos viņam pakaļ. Tas pats attēls ir arī uz Maika automašīnas. Tas ir cīņas gailis. Emblēma. No Dienvidkarolīnas universitātes. Šobrīd es uz to skatos.

– Cīņas gailis? Kāds tam sakars ar to visu?

– Es nezinu, kāds tam ir sakars, Liza! – Mana balss paaugstinājās vismaz par oktāvu. – Tur mācās Maika dēls. Nezinu, vai tam vispār ir kāds sakars, vai arī tā ir tikai sagadīšanās. Taču tu tikko pajautāji, vai viņš varētu būt iesaistīts.

– Labi, labi… Ļauj man to nokārtot, – Liza noteica. – Mums ir jānoskaidro, kas ir tas otrais. Tas, par kuru policisti noturēja tevi. Taču šobrīd tev kādu laiku vajadzētu noiet pagrīdē. Un Dieva dēļ, ja policija tevi atradīs, Henrij… lūdzu, nepretojies! Pacel rokas gaisā un ļauj, lai viņi tevi saņem ciet, labi? Viņi domā, ka tu esi nogalinājis vienu no viņiem!

Es izpūtu elpu. – Labi… – Tad es piebildu: – Ak kungs… – Manā galvā sāka veidoties satraucoša doma. – Tev tas ir jāpasaka Holijai, Liza. Kamēr vēl viņa nav izdzirdējusi no saviem draugiem, izlasījusi feisbukā vai tamlīdzīgi. Mans vārds būs dzirdams visos ziņu izlaidumos, ja tas vēl nav noticis. Līdz vakaram to zinās visa sasodītā pasaule. Varbūt viņi to zina jau tagad!

– Labi. Es saprotu. Tev taisnība. Es to izdarīšu, kad mēs būsim par visu vienojušies. Runājot par to… – Viņa uz brīdi uzsvērti apklusa. – Redzu, ka tas nav tavs telefons. No kāda telefona tu man zvani?

Es noriju siekalas, zinādams, kā tas tiks uzņemts. – No Maika telefona.

– No Maika telefona! – Viņa ļāva aizritēt pāris sekundēm. – Tas ir joks, pareizi?

– Nē, tas nav joks, Liza. Es saprotu, kā tas izskatās, taču vai es varēju zvanīt no savējā? Es atradu telefonu uz viņa rakstāmgalda. Un es nevaru noliegt, ka esmu tur bijis. Mans DNS būs atrodams visā mājā. Iedomājos, ka tādā veidā es varētu iegūt laiku.

– Laiku? Jēzīt, Henrij… Un tagad man nez kāpēc liekas, ka es jau zinu atbildi uz savu jautājumu… Ar kādu mašīnu tu brauc?

Sajutu, kā pakrūtē izveidojas tukšums. Tas tiks uzņemts vēl ļaunāk. – Tas bija labāk, nekā braukt ar savu mašīnu, Liza. Ikviens Džeksonvilas policists meklē manējo!

– Ak Dievs, Henrij… Vairs nerādies uz ielas. Negribu, lai tu beigtu savas dienas tāpat kā Bonija un Klaids. Aizbrauc uz kādu moteli. Vai uz kādu sabiedrisku vietu. Tur, kur tev nevajadzēs uzrādīt savu personas apliecību. Ļauj man aprunāties ar dažiem cilvēkiem. Piezvanīšu tev, tiklīdz varēšu.

– Liza… – es sacīju drebošā balsī, beidzot sajuzdams, kā mani pārņem emociju vilnis. Bija pagājis ilgs laiks, kopš mēs abi bijām tā runājuši viens ar otru – draudzīgi, uzticoties viens otram. – Nespēju ne izteikt, cik daudz… paldies tev, Liza. Tev jāzina, cik daudz tas man nozīmē…

– Divdesmit gadi, Henrij… – Viņas balss likās maigāka nekā jebkad pēdējo gadu laikā. – Mēs taču nebijām nekādi ienaidnieki.

– Nē, jādomā, ka tev taisnība. Mēs tādi nebijām.

– Bet paklau, Henrij…

Es pieliecos, redzēdams, ka garām pabrauc policijas automašīna, un cerēju izdzirdēt no Lizas kaut ko maigu un līdzjūtīgu, varbūt tādā garā: “Man ļoti žēl, ka viss tā izvērtās.” – Jā…

– Tā automašīna, ar kuru tu brauc, liek tev izskatīties pēc slepkavas. Es tavā vietā to pamestu, cik ātri vien iespējams.