Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 4

Jāatzīst, es jutos mazliet aizkaitināts, saskaņā ar policista norādījumiem iegriezdamies daudz klusākā ielā, kurp patruļas automašīna sekoja man cieši pa pēdām.

Atpakaļskata spogulī redzēju, kā policists aptur automašīnu tieši aiz manējās un paliek sēžam. Tad viņš izvilka rāciju, iespējams, lai pārbaudītu manas automašīnas un vadītāja apliecības numuru datorā. Tā viņš vismaz uzzinās, ka es neesmu viens no “Amerikas meklētākajiem noziedzniekiem”. Nespēju atcerēties pēdējo reizi, kad biju sodīts kaut vai par nepareizu automašīnas novietošanu. Atskatījos atkal un ieraudzīju, ka viņš kaut ko raksta grāmatiņā.

Tas suņabērns patiešām grasās izrakstīt man soda kvīti. Tas aizņēma kādas piecas, varbūt sešas minūtes. Dažas automašīnas pabrauca garām un tad nozuda aiz stūra apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā no mums. Visbeidzot policists atvēra durvis un izkāpa, turēdams rokā kvīšu grāmatiņu.

Viņš bija aizpildījis pārīti!

Es aizkaitināti nopūtos. – Par ko jūs mani sodāt, inspektor?

– Braukšana pie sarkanās gaismas. Braukšana bez apdrošināšanas polises… – Viņš pāršķīra lapu. – Un braukšana pa vienvirziena ielu.

– Braukšana pa vienvirziena ielu? – Asinis dzīslās uzbangoja, un es viņu izbrīnīti uzlūkoju. – Par ko jūs runājat, inspektor?

Viņš turpināja aizpildīt dokumentus, reizi pa reizei iemezdams skatienu manā autovadītāja apliecībā, kas vēl aizvien atradās grāmatiņas virspusē, un neatbildēja.

– Pagaidiet brītiņu, inspektor, lūdzu! – Es centos piesaistīt viņa uzmanību. Nevarētu teikt, ka es piederētu pie tiem, kas mēdz zaudēt galvu varas pārstāvju klātbūtnē. Dieva dēļ, es biju ķirurgs, kurš pieradis savaldīt emocijas. Apdrošināšanas polises iztrūkums bija viens – galīgi sīks pārkāpums īrētā automašīnā. Un braukšana pie sarkanās gaismas? Nu labi… Varbūt es biju palielinājis ātrumu, kamēr vēl dega dzeltenā.

Bet braukšana pa vienvirziena ielu? Kuram papīros bija vajadzīgs kas tāds? Nemaz nerunājot par to, ka es netiku braucis pa vienvirziena ielu.

Es pat nebiju sācis izpildīt pagriezienu.

– Inspektor, lūdzu, tā nav taisnība, – es lūdzos. – Es nebraucu pa vienvirziena ielu. Es zinu, ka apstājos… Varbūt es pat apsvēru to uz brīdi, kamēr nebiju sapratis, ka mani samulsinājis ielas nosaukums. Taču es tā arī nenogriezos. Turklāt es jūtos visai pārliecināts par to, ka man nav jāvadā līdzi apdrošināšanas polise, ja automašīna ir īrēta. Un tāda tā ir! Tas ir minēts kaut kur līguma tekstā…

– Man nav jāstrīdas ar jums par to, ser, – Martiness atbildēja. Es būtu varējis teikt jebko, bet viņš būtu turpinājis rakstīt, nepievēršot man uzmanību. – Ja vēlaties apstrīdēt sodu, tad kvīts aizmugurē ir sniegti norādījumi par to, kā to darīt. Jums ir tiesības…

– Es nevēlos apstrīdēt sodu! – es noteicu, varbūt mazliet nikni. – Nedomāju, ka jūs rīkojāties taisnīgi. Paklausieties… – Es centos atgriezties sākuma pozīcijā. – Es esmu ārsts. Šobrīd dodos uz golfa spēli. Man nav nekādas vajadzības saņemt sodu par braukšanu pa vienvirziena ielu. Tas izklausās tā, it kā es būtu nevesels vai tamlīdzīgi…

– Man likās, jūs teicāt, ka dodaties uz mediķu konferenci, – policists atbildēja, tikpat kā nepaceldams skatienu. – Jā, dodos, pēc tam… Paklausieties, inspektor, es atzīstu, ka varbūt šķērsoju krustojumu pie sarkanās gaismas. Un man ir ļoti žēl. Bet, lūdzu, vai jūs nevarētu piedot man to vienvirziena ielas būšanu? Jūs jau pārbaudījāt manus datus, tāpēc zināt, ka man nav bijuši tādi pārkāpumi. Un, paklausieties, ja runājam par apdrošināšanu…

– Šī ir otrā reize, kad esmu spiests jūs brīdināt, – Martiness noteica, ieskatīdamies man acīs, un viņa balss tonis pauda, ka viņš te ir tas, kurš valkā formastērpu. – Nelieciet man to darīt vēlreiz. Ja nāksies, varu apsolīt, ka tas labi nebeigsies…

Es atslīgu sēdeklī un dziļi izelpoju, apzinādamies, ka esmu nonācis līdz robežai. Tas tiesa: ja kaut kas spēja mani neprātīgi sadusmot, tad tā bija patvaļīga dienesta stāvokļa izmantošana, tikai tāpēc, ka kāds bija uzvilcis formastērpu. Biju pietiekoši pieredzējis to Centrālamerikā – šos nejēdzīgos birokrātus no valsts struktūrām, kas parasti rīkojās tikai sev par labu.

– Aiziet, – es noteicu, ieslīgdams sēdeklī dziļāk, – izrakstiet man sodu, ja jums tas ir jādara. Taču es nebraucu pa vienvirziena ielu. Un man ir tiesības pastāvēt uz to, ka neesmu vainīgs. Nav godīgi man visu laiku stāstīt…

– Pietiek! Es jūs brīdināju! – Martiness paspēra soli atpakaļ. – Kāpiet ārā no automašīnas!

– Ko? – Es viņu neticīgi uzlūkoju.

– Es teicu, izkāpiet no automašīnas, ser! Nekavējoties! – Viņa aso, pelēko acu skatiens nepieļāva iebildumus. Tālāk viss norisinājās dažu sekunžu laikā. Vēlāk es pat nespēju atcerēties, kurš bija atvēris durvis, viņš vai es. Taču nepaguvu ne attapties, kad jau atrados uz ielas, ar seju pret automašīnu, juzdams, kā rokas tiek sakrustotas man aizmugurē.

– Paklausieties…

– Ser, jūs esat apcietināts, un jūsu automašīna tiek konfiscēta, – Martiness noskaldīja man aiz muguras.

– Apcietināts? – Es izlocījos, atraudams roku. – Apcietināts par ko?

– Par pretošanos policijas darbiniekam dienesta pienākumu izpildes laikā, – viņš atteica, sagrābdams manu roku un uzlikdams man roku dzelžus. – Un tagad arī par pretošanos apcietināšanai!

– Par pretošanos apcietināšanai? – Es atkal apcirtos otrādi. Nespēju noticēt nupat dzirdētajam. – Inspektor, lūdzu, tas ir neprāts! – es lūdzos. – Vai mēs nevarētu spert soli atpakaļ? Es neesmu nekāds rīkļurāvējs. Es esmu cienījams ķirurgs. Pēc pāris stundām man jāuzstājas mediķu konferencē…

Viņš apgrieza mani otrādi un uzmeta man vienaldzīgu smīnu. – Baidos, ka jums nāksies to darīt no cietuma.

Nepaguvu ne attapties, kad jau atrados Martinesa policijas automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Mani ceļgali bija piespiesti neērtā leņķī pie priekšējā sēdekļa, un es nespēju aptvert, kā tas viss ir gadījies. Varbūt policists bija licis man aizvērties, bet es tikai pastāvēju uz to, ka neesmu vainīgs. Es ne reizi nepiedraudēju. Īsti nezināju, ko darīt un kam zvanīt. Mana uzstāšanās tika gaidīta konferencē. Man vajadzēja viņiem paziņot. Pakrūtē sažņaudzās kamols. Un Maiks… es ieskatījos pulkstenī. Man vajadzēja tikties ar viņu “Atlantijas priedēs” pēc stundas! Man bija nepieciešams advokāts. Bija Sajs, kurš pārzināja manus darba jautājumus.

Un Mičs Šperlings, kurš bija parūpējies par manu šķiršanos. Ak kungs, es varēju labi iztēloties Lizas reakciju, kad viņa to uzzinās. “Tu mūždien domā, ka zini visas atbildes, vai ne, Henrij..?” tā viņa teiktu, apmierināti nosmīnēdama.

Nemaz nerunājot par to, kā viņa to visu attēlotu Holijai.

Pāris sekunžu laikā uzradās vēl vairākas policijas automašīnas ar ieslēgtām bākugunīm. Ārā izlēca kādi seši policisti, regulēdami satiksmi krustojumā, apspriezdamies ar Martinesu, sarunādamies pa rācijām. Nespēju noticēt, ka notiek kaut kas tāds.

Pie joda, par ko gan viņi mani uzskatīja – par Timotiju Makvī?

Kamēr vēroju, Martiness un daži citi policisti sarunājās, stāvēdami pie savām automašīnām. Es sagrozījos, cenzdamies atbrīvot vairāk vietas kājām, taču tas padarīja manus pinekļus tikai vēl ciešākus. Dažas reizes dziļi ieelpoju, cenzdamies nomierināties un izdomāt, ko lai saku: ka tas bijis tikai neprātīgs pārpratums. Ka es esmu ārsts, kurš dodas uz mediķu konferenci. Ka mani šovakar paredzēts godināt. Ka līdz šim es neesmu ticis sodīts pat par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Viss vienkārši bija kļuvis nekontrolējams. Un es patiesi nožēloju savu lomu tajā visā. Tomēr nekas no manis izdarītā neattaisnoja saslēgšanu roku dzelžos un stiepšanu uz cietumu!

Otrais policists – šis bija muskuļains un ar gludi skūtu galvu, kuplām ūsām un uzrotītām piedurknēm – pienāca un atvēra aizmugures durvis.

– Ser, mums jāuzdod jums daži jautājumi. Un, tā kā jūs arī tāpat esat iekūlies pietiekoši lielās nepatikšanās, iesaku atbildēt ļoti uzmanīgi.

Arī tāpat iekūlies pietiekoši lielās nepatikšanās? Tas viss kļuva aizvien neprātīgāk ar katru brīdi. Es negrasījos pasliktināt visu vēl vairāk.

– Labi. – Es viņam pamāju pretī.

Viņš pietupās, lai mūsu acis atrastos vienā līmenī. – Kur ir jūsu sieva?

– Mana sieva? – Man vajadzēja kādu brīdi laika, lai atbildētu, pārsteigumā mirkšķinot acis. – Jūs runājat par manu bijušo sievu? Es esmu šķīries. Un es nezinu, kur viņa ir. Un kāds viņai vispār ir sakars ar to visu?

– Es runāju par sievieti, ar kuru jūs tikāt redzēts braukājam apkārt šorīt. – Viņa ciešais skatiens ne uz mirkli nenovērsās no manis.

– Par kādu sievieti? Es nesaprotu, par ko jūs runājat, – es sacīju, gandrīz sākdams stostīties. – Kopā ar mani nebija nekādas sievietes. Es tikai nupat ielidoju. Braucu taisnā ceļā šurp, līdz šis inspektors mani apturēja.

– Ser… – Policista skatiens pauda apņēmību, kāda viņam varētu noderēt sarunā ar kādu kriminālnoziedznieku vai tamlīdzīgi. – Es atkārtošu norādījumus par labu apdomāšanos, pirms atbildēt. Jūs apgalvojat, ka jūsu automašīnā nebija sievietes? Aptuveni pirms stundas? Pilsētas centrā? – Jautājums sāka mani biedēt. Un izskatījās, ka viņš jau zināja vajadzīgo atbildi.

– Man nav ne mazākās nojausmas, par ko jūs runājat! – Es papurināju galvu. – Un es to novērtēju, taču man nav vajadzīgi ieteikumi par to, kā atbildēt. Es neesmu neko pārkāpis, ja neskaita braukšanu pie dzeltenās gaismas.

Policists nošņaukājās, pasmīnēja un tad ciniski pablenza manī. Tad viņš lēnām izslējās, aizvēra automašīnas durvis un atgriezās pie savējiem. Septiņu vai astoņu policistu grupa atkal kādu laiku apspriedās. Satiksme bija apturēta abos virzienos; seši vai septiņi policisti stāvēja apkārt, lūkodamies manā virzienā. Sajutu, kā sirds iepukstas straujāk, un sapratu, ka būtu vajadzīgs kāds, kas varētu mani izdabūt no šīs situācijas. Pie joda, kam lai zvana?

Pagāja dažas minūtes, un Martiness kopā ar skūtgalvi atgriezās. Viņi apsēdās priekšējā sēdeklī un uzlūkoja mani cauri stiklam.

Nākamais jautājums jau bija daudz nopietnāks.

– Ser, kad jūs pēdējoreiz apturēja Džeksonvilas policija? – Martiness apjautājās, lūkodamies man acīs.

Ko? Es nervozi iesmējos aizžņaugtā balsī. – Apturēja policija? – es nomurmināju ar izkaltušu muti. – Mani nekad nav apturējusi policija. Paklausieties, es nesaprotu, kas te notiek, bet…

– Jūs gribat teikt, ka šorīt jūs neapturēja Džeksonvilas centrā? – Martiness jautāja vēlreiz. – Ap pulksten deviņiem? Ar sievieti šajā automašīnā?

Mani satrieca absolūtā nopietnība viņa acīs.

– Nē. Nē! Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Pulksten deviņos es tikko biju izkāpis no lidmašīnas! Jūs varat pārbaudīt manu ceļojuma plānu. Domāju, ka tas atrodams manā portfelī. Vai automašīnas nomas līgumu. Paklausieties, es nezinu, par ko jūs, puiši, mani uzskatāt, taču jūs acīmredzami būsiet mani sajaukuši ar…

Martiness noņēma saulesbrilles. – Ser, ko jūs darījāt federālā biroja ēkā Džeksonvilas centrā šajā rītā?

Mana sirds pamira. Tāpat kā viss pārējais manī. Es vienkārši sēdēju ar dzelžos saslēgtām rokām, aptverdams, cik tas viss ir nopietni. Aizturēšana par satiksmes pārkāpumu bija viens… Bet dzirdēt tādus jautājumus, kamēr tu esi saslēgts rokudzelžos un atrodies policijas automašīnā…

– Paklausieties. – Es palūkojos pretī, juzdamies pārliecināts, ka mana balss dreb. – Nezinu, par ko jūs mani uzskatāt un par ko turat mani aizdomās, taču paskatieties man acīs: es esmu ārsts. Es dotos uz Marriott viesnīcu, kur notiek mediķu konference, un man tajā ir jāuzstājas. Es pārbraucu pāri krustojumam pie dzeltenās gaismas, tāpēc ka nevarēju sameklēt to sasodīto viesnīcu. Patiesībā es pat neesmu pārliecināts, vai es pārbraucu pie dzeltenās… Un es pilnīgi noteikti nebraucu pa vienvirziena ielu, kas jebkurā gadījumā šķiet nebūtiski šobrīd, ņemot vērā to, ko jūs man jautājat. Taču tā ir patiesība! Mani nav apturējusi policija.

Manā automašīnā neatradās sieviete. Un es pilnīgi noteikti neatrados tajā sasodītajā federālā biroja ēkā Džeksonvilas centrā! Nezinu, vai jūs esat sajaukuši automašīnas vai saņēmuši nepareizas ziņas vai ko citu, bet jūs pilnīgi, pilnīgi noteikti esat aizturējuši nepareizo cilvēku!

Centos izskatīties pēc iespējas mierīgāks, jūtot, kā sirds krūtīs iepukstas straujāk.

– Varat cerēt, ka jums izrādīsies taisnība, – skūtgalvis beidzot noteica ar ledainu smīnu, – jo, ja izrādīsies, ka jūs mums melojāt, varu apsolīt, ka iebāzīšu jums pakaļā steku tik dziļi, ka visu atlikušo mūžu jūs kakāsiet svinu. Un varat man ticēt, ka tas nebūs ilgi. Vai sapratāt mani, ser?

– Jā, es jūs sapratu, – es viņam atbildēju, un mans skatiens arī bija kļuvis spīvs.

Policisti atkal izkāpa. Martiness apjautājās par manu sociālās apdrošināšanas numuru. Pēc tam viņš aprunājās ar kādu puisi, kurš, šķiet, bija vecākais, un piepeši man likās, ka Martiness pasmaidīja.

Pasmaidīja?

Martiness uzplikšķināja otram vīrietim pa delmu, un pēc brīža vecākais policists iekāpa atpakaļ savā automašīnā un aizbrauca. Pārējie viņam sekoja. Pat skūtgalvis, kurš uzmeta man pēdējo brīdinošo skatienu, kas šķita sakām: “Pielūko, lai mēs vairs nekad nesatiktos.”

Man sāka likties, ka tā varētu būt laba zīme. Ja viņi grasītos vest bīstamu aizdomās turamo uz cietumu, tad nebrauktu projām. Es pat izdvesu cerīgu nopūtu. Varbūt es izkulšos no šīs situācijas tikai ar soda kvīti. Varbūt nebiju to pelnījis, taču tas būtu daudz labāk par cietumu!

Visbeidzot Martiness pienāca un atkal atvēra aizmugures durvis. Šoreiz viņa tonis bija atšķirīgs. Pielaidīgāks. – Es negrasos atvainoties, – viņš noteica. – Es jums vairākas reizes ieteicu turēt muti, vai ne?

Šoreiz es nemeklēju morālas uzvaras. – Jā, teicāt, inspektor, un es laikam…

– Un es nepārkāpu jūsu pilsoņa tiesības… – Viņš pablenza uz mani. – Vai tā nav?

Sēdēdams tur, policijas automašīnas aizmugurējā sēdeklī, ar rokudzelžos saslēgtām rokām, kas sāka smelgt, es izmantoju izdevību un atbildēju uz viņa smaidu. – Runājot par to, es īsti nezinu, vai zvērinātie vēl neturpinātu apspriedi…

Viņš par atbildi viegli nosmīnēja. – Pagriezieties. Laidīšu jūs prom no šejienes. Patiesībā laikam jau ielas te ir mazliet mulsinošas. Beišordraiva ir tikai pāris kvartālu attālumā no šejienes. Mēs cenšamies izturēties draudzīgi… – Viņš noņēma roku dzelžus, un mani pārņēma atvieglojuma vilnis.

– Jūsu pārinieks… pieņemu, ka viņš arī ir tikai draudzīgs?

– Roulijs? – Martiness nošņaukājās. – Nu, es esmu īsts rotaļu lācītis. – Viņš man čomiski uzsita uz pleca. – Bet viņš? Laikam viņš jūtas mazliet samulsis tā pārpratuma dēļ. Būs labāk, ja jūs vairs ar viņu netiksieties, ja saprotat, ko es gribu teikt.

– Neraizējieties, – es atbildēju, izlocīdams rokas.

Viņš noteica: – Es jums uzrakstīšu brīdinājumu. Par braukšanu pie dzeltenās gaismas. Apdrošināšanas polise nav jāuzrāda. Vai tas šķiet pieņemami? – Martiness pamirkšķināja, it kā viss šis notikums būtu kāds draudzīgs joks mūsu starpā. – Apsēdieties savā automašīnā.

Brīdinājumu? Ja tas puisis jau pašā sākumā būtu pateicis, ka aprobežosies ar brīdinājumu, mēs būtu varējuši izvairīties no visas šīs jezgas…

Apsēdos kadiljaka priekšējā sēdeklī, vienu vai divas reizes paraudzīdamies atpakaļskata spogulī, lai redzētu, kā Martiness, arī atgriezies savā automašīnā, kaut ko raksta kvīšu grāmatiņā.

Un piepeši es sāku visu saprast – kā viņi stāvēja apkārt un smaidīja, it kā tas būtu kāds joks… Varbūt vispār neviens nebija aizvests uz federālā biroja ēku? Un neviens nebija apturēts agrāk. Ar sievieti automašīnā. Varbūt viņi vienkārši piesedza Martinesa nevajadzīgo pāršaušanu pār strīpu. Droši vien viņš bija pateicis, ka saslēdzis rokudzelžos to bagāto ārstu no citas pilsētas, un viņi visi bija blenzuši uz šo, kā sacīdami: “Vai tu esi zaudējis prātu? Tu viņu apcietini par to, ka viņš iebilst pret sodu par satiksmes noteikumu pārkāpumu..?”

Manas asinis uzkūsāja, un es kļuvu aizvien niknāks un niknāks, domājot par to, kā viss bija norisinājies.

Šajā brīdī ieraudzīju vecmodīgu zilu sedanu, fordu vai merkuriju, vai ko tamlīdzīgu – tas nebija nekas īpašs, un es nepievērsu tam lielu uzmanību, tikai pamanīju, ka automašīna piebrauc pie Martinesa policijas spēkrata.

Jā, skaidrs, ka tā tas bijis, es sev klusībā sacīju. Tas bija piesegs. Lai kaut cik attaisnotu to, ko viņš bija izdarījis, izraujot mani no automašīnas. Jādomā, ka vispār nav bijis nekāda cita cilvēka vai sievietes automašīnā. Varbūt…

Piepeši sadzirdēju sev aiz muguras plīkšķi. Tā, it kā noplīkšķētu pātaga.

Tad vēl vienu.

Es apcirtos apkārt un ieraudzīju, kā zilais sedans strauji apgriežas pretējā virzienā un, riepām kaucot, attālinās no Martinesa mašīnas.

Viss bija kļuvis biedējoši kluss. Pilnīgs kustību un skaņu trūkums. Ieskaitot manus sirdspukstus.

Kas nupat bija noticis?

Ieskatījos spogulī un sajutu, kā mani sāk pārņemt šausmas. Martiness bija sakņupis pār stūri.

Sūdu būšana, Henrij… Izlēcu no savas automašīnas – šoreiz neviens man nepavēlēja palikt sēžam – un steidzos pie Martinesa.

Bākugunis uz jumta vēl aizvien dega, un šofera puses logs bija nolaists. Martiness bija sagumis uz priekšu, uzlicis pieri uz stūres. Brīdinājuma veidlapa vēl aizvien atradās viņam klēpī. Vienā viņa galvas pusē rēgojās tumša monētas lieluma brūce, no kuras izplūda asiņu straumīte.

Es ieraudzīju otru brūci, tumšu asiņu plankumu netālu no pakauša.

Viņš nekustējās.

– Nē, nē, nē, – es iekliedzos. Kā tas varēja notikt..?

Sirds pārslēdzās piektajā ātrumā. Es atrāvu vaļā durvis un centos sataustīt pulsu vai saskatīt kādas dzīvības pazīmes. Tādu nebija. Martiness droši vien bija miris jau tajā brīdī, kad viņa galva atsitās pret stūri. Ļāvu viņam atslīgt atpakaļ. Es tur neko nevarēju padarīt. Vienīgi paspert soli atpakaļ un neticīgi noraudzīties uz automašīnu.

Viņš bija nogalināts manu acu priekšā.

Pagriezu galvu un aptvēru, ka zilais sedans, kas bija strauji apgriezies, lielā ātrumā traucas projām. Netālu no mums atradās pagrieziens, citas automašīnas beidzot sāka braukt garām, apstājoties pie luksofora man pretī. Daži šoferi, šķiet, paraudzījās šurp, vērojot, kā es atkāpjos no Martinesa mašīnas. Varbūt viņi varēja saskatīt sakņupušo līķi. Varbūt īsti nezināja, ko domāt par to, kas nupat noticis.

Taču drīz vien viņi to uzzinās.

Man vajadzēja kaut ko darīt. Es nupat biju kļuvis par liecinieku policista slepkavībai. Un es biju redzējis, kurš to izdarīja! Vismaz biju redzējis automašīnu, ar kuru brauca slepkava. Metos atpakaļ pie sava spēkrata un paķēru mobilo, drudžaini spiežot 911.

Tad es aprāvos.

Mani pārņēma šaubas, liekot nodrebēt. Ko es grasījos teikt? Ka nezināma zila automašīna, kurā brauca slepkava, šobrīd cenšas aizbēgt? Puse Džeksonvilas policistu bija redzējuši mani Martinesa automašīnas aizmugures sēdeklī. Roku dzelžos. Gandrīz vai aizvestu uz cietumu. Un šie apsūdzošie jautājumi…

Nemaz nerunājot par visiem tiem cilvēkiem, kas šobrīd brauca garām. Viņi redzēja mani atkāpjamies no Martinesa automašīnas.

No viņa līķa.

No tā paša policista līķa, kurš bija mēģinājis mani apcietināt!

Manas šaubas pārvērtās neizsakāmā panikā, kad es sapratu to, ko vajadzēja saprast viņiem.

Visa sasodītā pasaule domās, ka to esmu izdarījis es.