Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 17

Šerifa birojā pilsētas centrā Kerija bija atbildīga par ārkārtas telefona līniju.

Viņa bija saņēmusi sešus vai septiņus zvanus. Pāris bija acīmredzami garām. Viens ziņoja par to, ka Stedmens esot vidusskolā ar munīcijas krājumiem. Otrs bija redzējis kadiljaku braucam pa šoseju un pierakstījis tā numuru, bet šī informācija jau bija policijas rīcībā. Vēl bija piezvanījis taksometra šoferis, kurš sacīja, ka esot vedis kādu Stedmenam līdzīgu vīrieti uz nenosauktu ielas stūri Eivondeilā. Viņi aizsūtīja policijas vienību to pārbaudīt. Vēl daži zvanīja no Hyatt viesnīcas, jo bija redzējuši apšaudi vestibilā. Kāds zvanītājs bija redzējis Stedmenu apstaigājam numurus trīsdesmit trešajā stāvā un terorizējam iemītniekus. Cits bija redzējis viņu aizšmaucam, ģērbušos baltā viesmīļa formastērpā.

Kad telefons nezvanīja, Kerija iegāja internetā un ieskatījās Stedmena mājaslapā. Viņa noskatījās ķirurga uzstāšanos raidījumā “Labrīt, Dienvidflorida”, kurā viņš stāstīja par botulīna toksīna plusiem un mīnusiem. Stedmens bija izskatīgs. Ar asiem vaigu kauliem. Gudrām, zilām acīm. Stilīgi gariem, brūniem matiem. Viņam bija veiksmīgs uzņēmums. Un adrese greznā Palmbīčas rajonā.

Viņš neizskatījās pēc parasta bēgoša policista slepkavas. Tas puisis bija pavadījis atvaļinājumus, operēdams vilkarīkles un palīdzēdams skolu celtniecībā Nikaragvā. Bija daudzi grupas uzņēmumi ar priecīgiem cieminiekiem. Dažus attēlus bija uzņēmusi viņa meita. Bija grūti to visu sasaistīt ar priekšstatu par apdullušu slepkavnieku, kurš bija divas reizes izšāvis uz policistu no tuva attāluma.

Uz komutatora pults iedegās lampiņa, un Kerija nocēla klausuli. – Šerifa birojs. Inspektora Martinesa līnija. Runā Kerija Holmsa… – viņa noteica, uzlikusi austiņas.

– Man ir informācija par slepkavu, – zvanītājs ierunājās.

– Labi, turpiniet… – Kerija satvēra pildspalvu.

– Es to neizdarīju. Neko no tā. Zvēru, ka tas nebiju es. Kerijas sirds apstājās, it kā to būtu ķēris elektriskās strāvas trieciens. Klusēdama viņa pamāja, cenzdamās piesaistīt kāda cita policista uzmanību, lai viņš paceltu klausuli.

Kerija aizsedza mikrofonu ar plaukstu. – Tas ir viņš!

– Ko jūs gribat teikt, sacīdams “neko no tā”? – Kerija atbildēja, cerēdama iesaistīt to puisi sarunā. Viņa nospieda ieraksta pogu. Vēl viņa nosūtīja ziņu Eikersa sekretārei: “Viņš ir piezvanījis!”

– Ir vēl kaut kas… – zvanītājs noteica, un viņa balss kļuva klusāka. – Gan jūs uzzināsiet.

Čuksti “Tas ir viņš! Stedmens!” izplatījās pa visu stāvu, un ap Kerijas rakstāmgaldu sapulcējās vesels inspektoru bars. Izmeklētāju šefs kapteinis Mūns. Kerijas priekšnieks Bills Eikerss. Pat Hols, kurš nupat bija atgriezies no notikuma vietas. Kerijas sirds sāka pukstēt straujāk, un viņa juta, kā visi klātesošie klusībā mudina viņu noturēt Stedmenu pie telefona. Trīs minūtes. Kerija to zināja no apmācībām. Trīs minūtes, un tad viņi samērā precīzi zinās, kur viņš atrodas.