Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 8

Nogaidīju, lai taksometrs aizbrauc, un tikai tad šķērsoju ielu. Mājas bija plašas un greznas – Tjūdoru un koloniālā stila ēkas ar rūpīgi koptiem mauriņiem un glītiem dārziem.

Zināju, ka Maikam klājas labi. Dažu pēdējo gadu laikā viņš bija īstenojis vairākus veiksmīgus darījumus ar zemi. Jau atrašanās vien šajā vietā iesvēla manī cerības. Maiks uzklausīs manu stāstu. Viņš varēs par kaut ko vienoties ar vietējiem varas pārstāvjiem. Lai kā tas arī izskatījās, viss kļūs skaidrs: jebkāda motīva trūkums, tas, ka es nekur nebūtu varējis ņemt ieroci, ka es biju tikai ielūkojies Martinesa automašīnā, lai pārbaudītu, vai viņš nav glābjams. Pat tas, kāpēc es biju aizbēdzis no notikuma vietas…

Kļūs skaidrs, ka es neesmu slepkava.

Pasta furgons apbraukāja mājas, apstādamies pie katras, un es gaidīju. Kāda sieviete bija iznākusi laukā peldmētelī, lai paņemtu pastu. Automašīna aizbrauca. Tad es ieraudzīju Maika māju – stilīgu sinepju krāsas savrupnamu Vidusjūras stilā.

Sāku prātot par to, vai policija ir izziņojusi manu identitāti. “Doktors Henrijs Stedmens, pazīstams plastikas ķirurgs no Palmbīčas. Tiek meklēts saistībā ar slepkavību. Viņš aizbēga no nozieguma vietas baltā kadiljakā…”

Nu jau Maiks būs to dzirdējis.

Es piesardzīgi devos uz priekšu pa piebraucamo ceļu, cerēdams, ka neuzskriešu virsū Geilai, viņa sievai, lai man nenāktos vispirms izskaidroties ar viņu. Droši vien viņa nobītos. Zināju, ka Geilai pilsētā pieder pašai sava nekustamā īpašuma aģentūra. Viņiem ar Maiku bija divi bērni – viens no tiem mācījās koledžā. Spriedu, ka jaunākajam vajadzēja būt skolā.

Viena no trijām koka paneļu garāžām bija vaļā, un es ieraudzīju tajā Maika sudrabaino jaguāru.

Izdvesu atvieglojuma pilnu nopūtu.

Piesteidzos pie mājas un nospiedu zvana pogu, gaidot, ka Maiks tūlīt pat atvērs durvis, taču neviens neatsaucās. Zvanīju vēlreiz: skaņa atgādināja baznīcas zvanu.

Arī šoreiz neviens neatsaucās.

Jau grasījos mēģināt vēlreiz, kad pagrūdu slēdzeni, un ārdurvis atvērās.

Es piesardzīgi iegāju lielajā mājā ar augstajiem griestiem. No durvīm varēja saskatīt plašu dzīvojamo istabu ar gleznām pie sienām, milzīgu spoguli un arkveida logu.

– Maik!..

Pa logu ieraudzīju lielu, iežogotu pagalmu ar pamatīgu peldbaseinu un baseina mājiņu tādā pašā arhitektoniskajā stilā kā lielā māja. Gaidīju, ka Maiks iznāks ārā, un uzsaucu vēlreiz: – Maik… kur tu esi?

Piepeši es nodrebēju. Jādomā, ka nu jau viņš būs dzirdējis. Varbūt viņš man neticēja tik nešaubīgi, kā es biju domājis. Jā, mēs bijām veci draugi, taču ne tuvi draugi. Sāku domāt, ka varbūt viņš ir devies projām vai, vēl ļaunāk, ziņojis policijai. Ko tad, ja..?

Nē, es sevi apsaucu. Henrij, tu uzvedies neprātīgi. Tu pazīsti to puisi kopš koledžas laikiem. Tu esi kļuvis par paranoiķi, un šobrīd es tāds arī biju.

Man īsti nepatika doma par okšķerēšanos kāda mājā brīdī, kad puse no Džeksonvilas policijas spēkiem mūs meklēja. Kāds varēja mani vienkārši nobliezt ar pistoli – un tas būtu pilnīgi attaisnoti! Izgāju vestibilā, cenzdamies atsaukt atmiņā mājas izkārtojumu un juzdamies visai nervozi.

– Maik?

Pagriezos pa labi un nonācu virtuvē. Uz galda atradās daži šķīvji, nesen lietoti. Pusapēsts kēkss. Paciņa ar mandeļu sviestu – tas lika man pasmaidīt, atceroties, ka Maiks allaž bija aizrāvies ar veselīgu ēdienu.

Piepeši tas viss man sāka šķist mazliet dīvaini. – Maik, pie joda, kur tu..?

Devos atpakaļ uz dzīvojamo istabu. Ģimenes istaba bija tieši tāda, kādu es to atcerējos: ar bērnu fotogrāfijām visās malās un lielu akvareli ar Parīzes ielas kafejnīcu.

Maika kabinets atradās gaiteņa galā. Viņš bija mani tajā ievedis pēdējā apciemojuma laikā un izrādījis savu sporta trofeju kolekciju, kas bija viņa prieks un acuraugs.

Durvis bija puspavērtas. Es automātiski pieklauvēju un atkal uzsaucu: – Maik? Vai tu esi tur, vecīt?

Sev par atvieglojumu ieraudzīju viņu sēžam augstajā ādas krēslā pie rakstāmgalda. Viņš bija atbīdījis brilles uz pieres, it kā pētītu kādu dokumentu, un bija ģērbies sarkanā golfa kreklā – šī iemesla dēļ es to uzreiz nesaskatīju. Mana pirmā reakcija bija atviegloti nopūsties un ierunāties: – Jēzīt, vecais, priecājos tevi redzēt…

Tad es aprāvos.

Viņš tur sēdēja, taču nebija izkustējies vai izrādījis jebkādu reakciju. Viņa acis bija plati ieplestas un stiklainas, un lūkojās man cauri.

Viņam krūtīs rēgojās divi tumši plankumi.

– Ak mans dievs, Maik… – Manas kājas sagrīļojās, un es piepeši sajutu kaklā kāpjam nelabumu. – Ak, nē, nē, nē, nē…

Es metos klāt. Nebija vajadzīga ārsta izglītība, lai noteiktu, ka viņš ir miris. Pulss nebija sataustāms, ķermeņa temperatūra jau bija sākusi pazemināties.

– Ak, Maik, Maik… – es noteicu, asarām riešoties acīs, un es, burtiski, noslīgu ādas krēslā, neko nesaprazdams.

Biju pazinis Maiku vairāk nekā divdesmit gadus. Kopš augstskolas pirmā kursa. Viņš spēlēja golfa komandā. Maiks piederēja pie tiem optimistiskajiem puišiem, kas būtu ar mieru atdot jums pēdējo kreklu. Un tieši to viņš šobrīd darīja manā labā.

Pareizāk sakot, bija grasījies darīt.

Es sēdēju, saķēris galvu rokās, un nolūkojos uz viņu, cenzdamies saprast, kā tas varēja gadīties. Mans draugs bija miris! Kā gan kāds būtu varējis uzzināt, ka es grasos doties šurp? Vai kaut vai salikt mūs abus kopā. Kā…

Piepeši tas kļuva skaidrs.

Satraukuma līmenim pieaugot, es aptvēru, ka jau divi cilvēki ir miruši. Divi cilvēki. Un es biju vienīgais ķēdes posms, kas viņus saistīja!

Sajutu, kā sviedri pārklāj manu ķermeni un nelabums kāpj aizvien augstāk. Ak mans Dievs, Henrij…

Kāds bija izvēlējies mani par savu mērķi.

Tas likās neprātīgi, neiespējami. Kurš? Un kāpēc? Ko es būtu varējis izdarīt? Vēl pirms stundas es iebraucu pilsētā, domājot, ka šī kļūs par vienu no labākajām dienām manā mūžā. Un nu… Nu divi cilvēki bija miruši. Nogalināti.

Un es biju vienīgais, kas viņus saistīja!

Nē, nē, tas bija neprāts… Tā nevarēja būt.

Manas domas sāka neprātīgi riņķot galvā. Nolūkojos uz drauga nedzīvo ķermeni, jūtot, kā pāri vaigiem sāk ritēt bēdu un absolūtas neticības izraisītas asaras. Nu es sapratu, ka nespēšu to izskaidrot. Nu vairs nē. Mani uzskatīs par aizdomās turamo arī šajā gadījumā. Nu jau divās slepkavībās. Varbūt pirmo es vēl varētu izskaidrot… Taču šo, kas bija pilnīgi nesaistīta, mana drauga slepkavību vietā, kurp es biju nolēmis bēgt… Policijai atlika vienīgi pārbaudīt manas telefona sarunas, lai redzētu, ka biju viņam zvanījis. Mani pirkstu nospiedumi un DNS droši vien bija atrodami uz katra soļa.

Pat uz viņa līķa.

Kurš gan grib man to nodarīt?

Izdzirdēju, kā garām pabrauc automašīna, un piepeši sapratu, ka man ir jātiek prom no šejienes. Tūlīt pat! Mājkalpotāja varēja uzrasties kuru katru brīdi. Vai arī Geila varēja atgriezties mājās. Mans vārds jau tā bija izbazūnēts pa visu pasauli: es tiku meklēts saistībā ar slepkavību.

Kā lai es to tagad izskaidroju?

Ieskrēju atpakaļ virtuvē, paķēru dvieli un sāku slaucīt visu, kam biju pieskāries.

Durvis. Kafijas krūzi. Maika kabinetu.

Viņu.

Tad es vairs nesapratu, vai man vajadzētu to darīt. Tas atgādināja pēdu slēpšanu. Lika man izskatīties vainīgākam. Ieraudzīju uz rakstāmgalda viņa mobilo telefonu. Zināju, ka tas ir neprāts, taču nu jau policija droši vien bija sākusi uzmanīt manējo, bet man vajadzēja vienam otram piezvanīt. Vispirms Lizai. Viņai vajadzēja zināt. Ak kungs, kā lai es to izskaidroju? Man kļuva pavisam nelabi.

– Maik… – es ierunājos, norīdams siekalas un uzlikdams plaukstu viņam uz pleca. – Man ļoti žēl, vecīt. Zinu, ka tu tikai centies palīdzēt. Zinu, ka tu…

Satvēru viņa nedzīvo plaukstu. Ko vēl es varēju teikt?

Devos ārā cauri garāžai. Tajā atradās Maika sudrabainais jaguārs. Pie tā bija atbalstīts maiss ar golfa nūjām. Lai arī tas bija pilnīgs neprāts, man nebija citas iespējas, kā tikt ārā no šejienes.

Un es droši vien vairs nespētu izskatīties vēl vainīgāks. Atradu atslēgu uz priekšējā paneļa, un motors ierūcās. Es izbraucu ārā, aizvērdams aiz sevis garāžas durvis. Asaras sakāpa acīs. Man gribējās piezvanīt Geilai un pavēstīt, kādas šausmas sagaida viņu mājās. Bet kā lai es to spētu? Tad es to sapratu.

Zināju, ka, izdzirdējusi ziņas, viņa automātiski pieņems, ka tā ir mana vaina.

Izbraucu ārā no pagalma un devos atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju braucis pirmīt, uz šosejas pusi. Man nebija ne jausmas, kurp dodos vai pie kā tagad vērsties.

Pēc dažām minūtēm es atkal biju nonācis uz I – 10 autostrādes. Zināju, ka esmu drošībā Maika automašīnā, vismaz kādu brīdi. Taču man vajadzēja rīkoties ātri.

Ieskatījos atpakaļskata spogulī, lai pārliecinātos, ka man neseko policija, un pirmo reizi palūkojos uz jaguāra aizmugures logu.

Piepeši manas acis iepletās trīstik platas.

Uz loga bija uzlīme – attēls, kuru es noteikti biju redzējis pirmīt. Pie joda, kas te īsti notiek, Henrij?..

Nobraucu šosejas malā un pagriezos, pārsteigumā sastindzis.

Tas bija tieši tāds pats attēls, kādu biju redzējis uz zilās automašīnas numura zīmes, tai aizbraucot.

Tas nebija pūķis, kā es to biju domājis sākotnēji. Tas bija putns ar asu knābi un koši sarkaniem spārniem. Ar garu asti.

Cīņas gailis.

Emblēma. No Dienvidkarolīnas universitātes.

Atcerējos, ka Maika vecākais dēls tur mācījās otrajā kursā.