Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 12

Viņai bija taisnība. Maika jaguārs lika man izskatīties vainīgam.

Vainīgākam.

Un tas bija tikai laika jautājums, lai policija uzsāktu meklēt arī to. Man nebija, kurp iet, taču vajadzēja nozust līdz brīdim, kad Liza sarūpētu brīnumu. Vismaz uz pāris stundām. Man līdzi bija planšetdators; tā bija vēl viena iespēja, kā sazināties ar pasauli. Man bija vajadzīgs kāds drošs patvērums, kurā paslēpties.

Ieslēdzu radio un sameklēju ziņu kanālu. Pagāja nepilna minūte, lai es izdzirdētu ziņas, no kurām biju baidījies:

“Turpinām stāstīt par Džeksonvilas policista slepkavību, kura atgādina nāvessoda izpildi. Doktors Henrijs Stedmens, pazīstams Dienvidfloridas ķirurgs…”

Pakrūtē sakāpa nelabums. Es apķēru galvu ar rokām. Nespēju noticēt, ka dzirdu savu vārdu saistībā ar slepkavības izmeklēšanu! Dubultslepkavības. Tas bija tikai laika jautājums, līdz tiks atrasts Maiks – un viņa pazudusī automašīna. Labi, Henrij, domā – vai ir vēl kāds, kam tu varētu uzticēties? Vai te bija kāds, ar ko es varētu rēķināties? Lai man nevajadzētu braukāt pa ielām. Uz kādu laiku. Kurš gan man noticētu?

Iedomājos par Ričardu Teiloru, “Ārstu bez robežām” konferences direktoru, kurš bija mani uzaicinājis šovakar uzstāties ar runu. Tomēr es nevēlējos viņus iesaistīt. Es nevarēju to no viņiem prasīt.

Tad prātā iešāvās Dženifera. Mis Džeksonvila. Es varēju visu izskaidrot viņai. Zināju, ka viņa redzēs mani tādu, kāds es esmu. Viņa neuzskatīs mani par prātu zaudējušu slepkavu, kurš uzbrūk policistiem. Atminējos, ka viņa ir apmetusies citā viesnīcā, nevis manējā. Hyatt viesnīcā.

Jācer, ka viņa jau būs ieradusies pilsētā un reģistrējusies viesnīcā.

Paņēmu Maika telefonu un uzspiedu viņas numuru. Zināju, ka tas ir risks, taču nekas cits man neatlika. Pagāja vairākas sekundes, līdz viņa atbildēja, iespējams, tāpēc, ka zvans pienāca no nepazīstama numura, Maika numura, taču, sadzirdējis viņas mazliet piesardzīgo balsi, es uzreiz sajutos labāk.

– Dženifera Kīgena.

– Dženifera… te Henrijs Stedmens. Lūdzu, nenoliec klausuli. Nezinu, vai tu jau esi dzirdējusi, taču ir noticis kaut kas nesaprotams.

– Es esmu dzirdējusi! – Dženifera atbildēja. Viņa izklausījās pārsteigta, taču nelikās dusmīga par to, ka esmu piezvanījis. – Mēs visi esam dzirdējuši, doktor Stedmen! Kas notika? Viņi stāsta tik neticamas lietas…

– Dženifera, es paskaidrošu… Tikai uzticies man – tas nepavisam nav tā, kā varētu domāt. Man ir vajadzīgs kāds drošs patvērums uz pāris stundām, līdz es varēšu noslēgt kādu vienošanos un atrisināt šo neprātu. Tas arī viss. Vai varu tev uzticēties, Dženifera? Zinu, ka man nav nekādu tiesību to lūgt, bet… Godīgi sakot, man nav neviena cita, pie kā šobrīd vērsties.

– Vai jūs gribat nākt šurp? – viņa apjautājās, acīmredzami juzdamās pārsteigta.

– Tikai uz pāris stundām, un viss! Kāds cilvēks jau cenšas nokārtot darījumu ar policiju. Es tev nenodarīšu nekā ļauna, es apsolu. Ko tu saki?