Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 15

Vakars bija spiedīgs un silts, un Venss Hofers gaidīja mašīnā, noslēpies netālu no lauku ceļa, kas veda līdz treilerim. Viņš bija izslēdzis automašīnas lukturus.

Priekšā bija novietoti divi braucamie. Viens bija nobružāts sarkans pikaps, ko viņš bija redzējis mājas tuvumā dučiem reižu un kas piederēja Veinam, spļāviena necienīgajam plušķim, kuru Amanda uzskatīja par savu draugu. Otra bija sarkana “kia” ar uzlīmi I Heart Daughtry aizmugurē un diviem velūra metamajiem kauliņiem, kas bija piekarināti salonā pie spoguļa.

Kādā brīdī Venss bija sadzirdējis iekšpusē smieklus. Mūziku. Tur notika ballīte. Kaut kas atsitās pret grīdu. Atkal smiekli. Tas lika asinīm viņa dzīslās uzvārīties.

Tad ilgāku laiku viņš vairs nedzirdēja neko.

Venss tur sēdēja, juzdams, kā dzīves bezjēdzība plūst cauri ķermenim līdz par viņa raupjajām strādnieka plaukstām. Viss nebija noticis gluži tā, kā iecerēts, un tomēr viņš pasmaidīja, domādams, ka tas vēl nav beidzies. Viņam bija vajadzīgs tikai viens – kaut kas skaidrs un stabils šīs pasaules neskaidrību jūklī, un tas bija fakts, ka par visu, kas bija sabrucis, kādam ir jāuzņemas atbildība. Šajā pusē kādam vajadzēja samaksāt par to, kas bija noticis ar to nabaga meiteni un viņas mazuli, nemaz nerunājot par Amandu, un tam, kas notiks šovakar, vajadzēja būt tikai pirmajam solim. Kad viss būs beidzies, cilvēks, kuru viņš ieraudzīs, būs tas, kurš no tā ieguvis visvairāk.

No tā, kas bija nācis pār viņa mazās meitiņas galvu.

Lūk, kas nebija lāgā ar dzīvi, Venss domāja: neviens nekad… nemaksāja. Tie, kas bija vainīgi. Šie cilvēki allaž izlocījās, pateicoties juridisku strīdu blāķiem, slēpjoties aiz glumu advokātu mugurām. Bankas, kuras bija atņēmušas viņa māju, vadītāji, kuri bija atlaiduši viņu no darba, stulbeņi no Vašingtonas un Volstrītas, un pat tie cilvēki, kas strādāja Holivudā – viņiem klājās lieliski, kamēr pārējiem nebija ne karjeras, ne māju, ne apdrošināšanas. Tu biji tikai nulle bez kociņa. Viss izplūda cauri pirkstu starpām kā sanesas. Tikai mazajiem cilvēkiem vajadzēja samaksāt. Kamēr pārējie turpināja dzīvot…

Un cilvēkam, kuram no mazotnes bija stāstīts par to, kas notiks, kad labais un ļaunais sadursies, tā bija smaga nasta.

Bībele apgalvoja, ka ir graudi un ir pelavas. Graudi un pelavas.

Un vajadzēja tikai atdalīt vienus no otriem: tos, kam nodarīts pāri, no tiem, kas bija par to atbildīgi. Tam nebija vajadzīga ne augstskolas izglītība, ne policijas žetoni, ne tiesu sēdes, lai izlemtu, vai vainīgais ir pieskaitāms vai ne.

Kādam vajadzēja atbildēt. Tas bija vienīgais, ko viņš sacīja.

Viņa mazā Amanda bija izrādījusies rindas galā.

Venss nenolaida acis no treilera, zinādams, ka drīz vien durvis atvērsies.

Graudus no pelavām. Viņš izstaipīja pirkstus. Kādam vajadzēja atbildēt, un tas sāksies šeit un tagad.

Tas arī viss.