Читать книгу 15 sekundes - Endrū Gross - Страница 7

Es braucu, iespiedis gāzes pedāli grīdā, stāvoklī, kas svārstījās kaut kur pa vidu starp samulsumu un pilnīgu paniku.

Priekšējais vējstikls bija pārklājies ar plaisu tīklojumu, bet pasažiera puses logs bija pilnīgi sadragāts, apberot mani ar stikla šķembām. Pulss bija kļuvis tik straujš, it kā es atrastos atoma daļiņu paātrinātājā, bet sirds bija uzlēkusi tik augstu, ka es būtu varējis izņemt to ārā no mutes ar roku. Man nebija ne jausmas, kurp doties. Vienkārši projām. Prom no Roulija un tiem slepkavīgajiem policistiem.

Palūkojos uz savām rokām uz stūres, un tās drebēja gluži kā koku zari vējā.

Labi, Henrij, labi… Ko lai tagad dara?

Bija skaidrs, ka man jāpadodas, taču vajadzēja atrast iespēju, kā to izdarīt, lai es netiktu nošauts. Apsvēru, kurp es varētu doties un kam uzticēties. Un prātā nāca tikai viens cilvēks.

Maiks. Tas pats, ar kuru man vajadzēja satikties, lai dotos uz golfa spēli pēc mazliet vairāk nekā stundas!

Viņš bija jurists… Nekustamā īpašuma jurists, taču viņam bija partneri, paziņas. Zināju, ka pilsētā viņam ir labi sakari. Viņš zinās, ko iesākt. Neviens loģiski domājošs cilvēks taču nespētu noticēt, ka es varētu būt policista slepkava.

Iedomājos, ka tad, ja tikšu līdz viņam, Maiks varētu vienoties par drošu padošanos. Es nebūtu varējis nogalināt Martinesu. Man nebija ne motīva, ne ieroča… Man pat nepiederēja ierocis! Es pat nebiju šāvis kopš… Es piepūlēju smadzenes. Kopš nometnes laikiem, Dieva dēļ! Kad es vēl biju tīrais bērns!

Biju viesojies Maika mājā vienu reizi. Atcerējos, ka tā atrodas pilsētas bagātnieku kvartālā. Eivondeilā – tā viņš man bija teicis. Man jau tagad vajadzēja tikties ar viņu tur. Viņš bija pieminējis, ka tā neesot pārāk tālu no “Atlantijas priedēm”. Tas nozīmē, ka šobrīd es atrodos pietiekoši tuvu.

Tomēr mani vajāja policisti, un es braucu ar sašautu automašīnu.

Klusā ieliņa, pa kuru es braucu, izbeidzās, un to nomainīja lietišķāka apbūve. Es nogriezos pa labi, piesardzīgi nobraucu pāris kvartālus un tad iegriezos pie pirmā veikala, kas pagadījās ceļā – “Šērvina – Viljamsa krāsu bodes” – , apbraucu apkārt ēkai un nonācu stāvlaukumā.

Iedomājos, ka te kādu laiku es varētu būt drošībā. Taču apzinājos, ka nevaru turpināt braukt ar šo auto. Tas bija sabojāts, un to meklēja ikviens policists šajā pilsētā.

Paķēru savu mobilo un sameklēju Maika numuru. Viens signāls, divi… “Aiziet, Maik, pacel klausuli!” es lūdzos. Tad, sirdij sažņaudzoties, sadzirdēju balss pasta ierakstu. “Jūs esat sazvanījuši Maiku Dinofrio…” atskanēja pazīstamā balss. “Piedodiet, ka šobrīd nevaru atbildēt, bet, ja jūs…”

Es nospiedu pogu. Pie joda, kāpēc viņš neatbildēja? Man vajadzēja sazināties ar viņu, kad būšu viesnīcā. Aiziet, Maik, lūdzu…

Drudžaini mēģināju vēlreiz. Atkal balss pasts. Šoreiz es izmocīju saraustītu ziņu:

– Maik… te Henrijs! Nezinu, vai tu esi dzirdējis, taču ir noticis kaut kas neiedomājams. Man patiešām ir vajadzīga tava palīdzība. Lūdzu, piezvani man. Tas ir ļoti svarīgi, Maik… un ātri! Lūdzu…

Es atvienojos un izdvesu garu nopūtu. Atspiedu galvu pret sēdekli un aizvēru acis. Te es biju drošībā – uz kādu brīdi. Taču agrāk vai vēlāk te vajadzēja iebraukt kādam klientam. Nezināju, kādas ziņas ir izplatītas publiskajā telpā, vai mana automašīna tiek meklēta – viņi droši vien zināja, kas es esmu – , tāpēc ieslēdzu radio. Atlika vien kādam ieraudzīt manas automašīnas vējstiklu, lai viss būtu skaidrs… Es gaidīju, sekundēm velkoties kā minūtēm.

Gandrīz palēcos no atvieglojuma, kad telefons piepeši iezvanījās.

– Henrij, te Maiks! – viņš sacīja. – Es biju ārā un pulēju savas nūjas. Kas atgadījies?

Es pastāstīju viņam par notikušo, cenzdamies nerunāt tā, it kā es būtu zaudējis prātu.

– Viņi domā, ka tu esi izdarījis… ko, Henrij?

– Viņi domā, ka es esmu nogalinājis policistu, Maik! Es!

– Tas ir neprāts, Henrij!

– Es zinu, bet, Maik… – Pateicu viņam, ka man ir vajadzīgs kāds patvērums. Ka es gribu padoties.

Viņš netērēja laiku velti. – Pasaki man, kur tu atrodies. Es aizbraukšu tev pakaļ.

– Nē. Nē. Tie cilvēki ir ārprātīgi. Es negribu pakļaut tevi briesmām. Labāk es pats aizbraukšu pie tevis.

– Tu esi pārliecināts? – viņš nešaubīdamies jautāja. – Es varētu…

– Jā, es esmu pārliecināts.

Viņš man nosauca savu adresi un pavēstīja, ka es atrodos tikai piecpadsmit minūšu brauciena attālumā. Es teicu, ka izdomāšu, kā turp nokļūt. – Es tevi gaidīšu, – viņš sacīja. – Neraizējies. Mēs to nokārtosim.

– Labi. Labi… Maik, liels paldies. Nemaz nezinu, ko teikt. Nezināju, pie kā vēl lai vēršas.

– Neko nesaki, Henrij. Mēs visu nokārtosim. Es izdarīšu visu iespējamo, lai palīdzētu.

Es izdvesu ilgu, atvieglojuma pilnu nopūtu. – Paldies. – Tad man prātā iešāvās kas gluži neticams. – Piedod par golfa spēli, draugs. Izskatās, ka šodien mums nāksies to atcelt.

Viņš drūmi iesmējās. – Tikai uzmanies, Henrij…

Es pabeidzu sarunu un izkāpu no kadiljaka, gatavodamies doties projām. Paķēru no aizmugures sēdekļa savu somu. Un golfa cepurīti. Jebko, kas varētu mani mazliet nomaskēt. Pārējais… drēbes, papīri, mana runa – kāda tam tagad bija nozīme?

Viņi arī tāpat zināja, kas es tāds esmu!

Aizslēdzu automašīnu un devos ārā uz ielas. Sautsaidas bulvāris. Tas bija veikalu rajons – automašīnu rezerves daļu veikals, Popeye Chicken kafejnīca. Ielas otrā pusē, pāris kvartālu attālumā ieraudzīju tādu kā moteli. Clarion Inn. Uzliku saulesbrilles, pārvilku cepurīti dziļāk pār acīm un šķērsoju ielu. Apstājos ielas vidū, kad garām pabrauca policijas auto ar ieslēgtām bākugunīm, teju vai piebaidīdams man sirdstrieku! Taču laimīgā kārtā tā aiztraucās garām. Un tikpat laimīgā kārtā pie moteļa ārdurvīm gaidīja taksometrs.

– Brīvs? – es pieklauvēju pie šofera loga.

– Piedodiet, gaidu braucēju, – viņš sacīja un tad paņēma rāciju. – Ja jums vajadzīgs taksometrs, es varētu…

– Kā būs ar simts zaļajiem? – Iebāzu roku kabatā un izņēmu ārā čaukstošu, jaunu naudaszīmi. – Man ir ātri jānokļūst kādā vietā.

Šoferis izslējās. – Es gribēju teikt, ka varu katrā laikā viņiem izsaukt citu taksometru. – Viņš ieslēdza aizdedzi. – Leciet iekšā.

Tā arī darīju un pasniedzu simts dolāru naudaszīmi pa spraugu atdalošajā sienā. Nolasīju Maika adresi. – Man jānokļūst… – Tad es apķēros un nosaucu ielu, kurai, manuprāt, vajadzēja atrasties tuvumā. Viņam nebija nekādas vajadzības uzzināt, kurp īsti es dodos. – Tērnberija terases 22443.

– Tas ir Eivondeilā, ja? Domāju, ka varēsim jūs turp aizvizināt.

Atslīgu sēdeklī, kad taksometrs izbrauca uz ielas, un aizvēru acis. Šoferis sazinājās ar dispečeru. – Parks, te septiņpadsmitais. Mans klients kavē piecpadsmit minūtes, bet te kādam puisim steidzami jānokļūst lidostā, tāpēc es viņu uzņēmu. Varat pārbaudīt, vai tiem cilvēkiem vēl aizvien ir vajadzīgs taksometrs…

Es pavirzījos tālāk, tā, lai šoferis nevarētu mani saskatīt spogulī. Mana sirdsdarbība kļuva mierīgāka pirmo reizi kopš brīža, kad biju atstājis Martinesu nozieguma vietā. Šoferis centās mani saskatīt atpakaļskata spogulī un uzdeva jautājumus, kurus es nevēlējos dzirdēt: “No šīs apkaimes”, “Žēl, ka laika apstākļi ir tādi, kādi ir, ko?” Debesīs nebija neviena mākonīša. Temperatūra pārsniedza divdesmit sešus grādus. Uz to es norūcu pāris negribīgas atbildes, lai puisis, kurš būtībā bija izglābis man dzīvību, nedomātu, ka esmu nepieklājīgs. Viņš pabrauca mazliet tālāk, un, nokļūstot uz I – 10 autostrādes, es ieraudzīju divas policijas automašīnas pie izbrauktuves. Iespiedos dziļāk sēdeklī, kad braucām tām garām.

– Vai esat dzirdējis par notikušo? – šoferis jautāja.

– Nē, – es atbildēju. – Piedošanu. Kas noticis?

– Kāds tips novācis policistu centrā uz galvenās ielas. Braukšana ir sasodīti apgrūtināta. Viņi nevienu nelaiž garām.

Viņš ieslēdza vietējo ziņu staciju. Sākumā stāstīja par laiku, tad izskanēja divas automašīnu reklāmas. Pēc tam atsākās ziņas. “Atgriežamies pie šīrīta notikumiem… pārdrošā policista slepkavība Džeksonvilā… Policija apgalvo, ka viņiem ir iespējamais aizdomās turamais, kurš ir aizbēdzis no nozieguma vietas un pagaidām nav notverts…”

Tūlīt pat sajutu uz pieres izspiežamies sviedrus. Diktors pavēstīja, ka aizdomās turamais esot aizturēts par satiksmes noteikumu pārkāpumu. Un esot aizbēdzis no notikuma vietas baltā kadiljakā ar Floridas numura zīmēm.

Mans kuņģis sažņaudzās.

Iespējamais aizdomās turamais, par kuru tur runāja, biju es!

“Nogalinātais policists, kura vārds netiek izpausts līdz brīdim, kad tiks informēta ģimene, ir vairākkārt apbalvots veterāns, kurš nostrādājis policijā piecpadsmit gadus…”

Ja man vēl nebija sameties nelabi, tad šī ziņa mani piebeidza. Tas puisis bija izturējies pret mani draņķīgi – es vēl aizvien nesapratu, kāpēc viņš bija mani iznesis cauri. Taču nebija nekāda iemesla, kāpēc viņam būtu vajadzējis mirt.

Mēs šķērsojām tiltu un atstājām aiz muguras vēl pāris nobrauktuves, tad nogriezāmies Riversaidas avēnijā un nonācām lielu, dārgu privātmāju rajonā. Es zināju, ka atrodamies tuvu mērķim.

– Vai varat noticēt tādai cūcībai? – taksometra šoferis man apjautājās, cenzdamies notvert manu skatienu spogulī. – Kurš suņabērns tā var izdarīt, ko?

– Jā, es zinu. – Es novērsu seju. Lūdzu, lūdzu, vienkārši aizved mani līdz mērķim.

Mēs izlīkumojām pa dažām šaurām ieliņām. Es atpazinu šo apkaimi kopš iepriekšējās ciemošanās reizes. Tad es pamanīju zīmi, kas norādīja uz Tērnberija terasēm. Taksistam nevajadzēja skaidri zināt, kurp es esmu devies.

– Tepat būs labi, – es noteicu, paķerdams savu somu. – Varat izlaist mani ārā šeit.